Vai zini?

Vai zini, kāpēc tevi visu laiku novēro?

Vai zini?

Vai zini, kā ģērbās Silmaču ļaudis Blaumaņa lugā?

Vai zini, kas ir kontrakultūra?

Vai zini, kas ir kontrakultūra?

Piedāvājot vienkāršu definīciju: kontrakultūra ir kultūras daļa, kas būtiski atšķiras no pamatplūsmas kultūras. Tomēr, ja salīdzināsim kontrakultūras jēdzienu, piemēram, ar subkultūras jēdzienu, redzēsim, ka viss nav tik vienkārši.

Vai zini?

Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.

Arī subkultūras veidojas brīžos, kad kāda grupa izjūt sevi par būtiski atšķirīgu no sabiedrības vairākuma. Subkultūrām ir atšķirīgas vērtības, estētika, uzvedības noteikumi, bet izšķiroši, ka subkultūrām parasti ir pozitīvas identitātes – tas ir, tās sevi definē, uzsverot, kas tās ir. Kontrakultūra savukārt veidojas ar nolieguma palīdzību – galvenais ir uzsvērt, kas tā nav.

Slavenākie kontrakultūras piemēri 20. gadsimtā saistāmi ar hipijiem, bītņikiem, pankiem, kuru identitātes bieži tiek veidotas kā tieša opozīcija pastāvošajai kultūrai.

Un interesanti, ka gadījumos, kad dominējošā kultūra beidz pastāvēt, savu eksistenci beidz arī kontrakultūra, kurai vairs nav, kam pretoties.

Latvijā par kontrakultūru kā sociālu parādību visdrīzāk ir maz pamata runāt, toties jēdziens kļūst interesants, ja to piemērojam mākslas darbu analīzē, īpaši tajos gadījumos, kad par mākslas darba tēmu kļūst identitāte.

Piedāvāju divus aktuālus piemērus. Pirmais ir saistīts ar vēsturisko romānu sēriju "Mēs. Latvija, XX gadsimts", kurā latviešu rakstnieki veltījuši pa romānam katrai Latvijas valsts desmitgadei.

Kā individuāli darbi katrs romāns liecina par autora stilu, talanta īpatnībām. Lasot romānus kā sēriju, savukārt uzkrītoši, ka vēstures vēstījums izteikti neatbilst 20. gadsimta sākumā izplatītajai versijai par Latvijas vēsturi. Uzmanības centrā visbiežāk tiek likti “oficiālajā vēsturē” margināli varoņi, kuru domas, jūtas un darbības neatbilst stereotipiskiem priekšstatiem par to, kas Latvijā noticis 20. gadsimtā.

Līdzīgu parādību var novērot arī Latvijas teātrī – jaunākās paaudzes režisoru darbos, kas uzkrītoši modelē Latvijas vēsturi, uzmanību pievērošot marginalizētiem stāstiem.

Režisoru Vladislava Nastavševa un Dmitrija Petrenko daiļradē ir izrādes, kas rāda Latvijas krievu perspektīvu uz neatkarības atgūšanu – bailes, atstumtības sajūtu, ilgas un traumas pēc padomju identitātes.

Režisors Mārtiņš Eihe rāda Otro pasaules karu sieviešu – partizāņu acīm, kā arī iestudē izrādi, kas balstīta Latvijas bērnu savāktos atmiņu stāstos, kuros padomju okupants parādās cilvēciskāks par latvieti.

Režisors Valters Sīlis runā par latviešu leģionāriem kā nacistiem un tēlo 1918. gadu nevis caur neatkarības iegūšanas, bet bada un slimību prizmu.

Neviens no šiem piemēriem nav ideoloģisks, bet ļoti skaidri saskatāms, ka māksliniekiem bijis svarīgi likt skanēt tām balsīm, kas viņiem likušās apklusinātas. Tas nav stāsts par, bet drīzāk pret ko māksla iestājas. Un šādā netiešā veidā – arī par sabiedrības dažādu grupu savstarpējām attiecībām.

Vai zini?

Vairāk

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti