Teātris.zip

Teātris.zip. Par Valmieras teātra izrādi "Es neesmu klaviernieks"

Teātris.zip

Teātris.zip. Par Kvadrifrona izrādi "Ciešamā kārta"

Teātris.zip. Par Liepājas teātra izrādi "Šekspīrs"

Ierocis cīņā pret ļaunuma un prāta nesamēru. Liepājas teātra izrāde «Šekspīrs»

"Man liekas, ka tāda veida izrādes ir kā ierocis cīņā pret, kā pats Šekspīrs saka, ļaunuma un prāta nesamēru" – tā par Elmāra Seņkova iestudējumu "Šekspīrs" teic Liepājas teātra skatuves māksliniece Inese Kučinska. Dramaturģes Rasas Bugavičutes-Pēces radītajā divu cēlienu kolāžā, kurā atsevišķi Šekspīra lugu – "Ričards III", "Makbets", "Otello", "Romeo un Džuljeta" – varoņi satiekas vienā apokaliptiskā telpā un laikā, Kučinska atveido galveno Ričarda lomu. Raidījumā "Teātris.zip" par izrādes tapšanu un iestudējuma vēstījuma skaudrajām paralēlēm ar mūslaikiem sarunājas Inese Kučinska un "Šekspīra", kā arī pārējo triloģijas izrāžu radītājs, režisors Elmārs Seņkovs. 

Ar vairākām "Spēlmaņu nakts" balvām godalgotā Liepājas teātra izrāde ir režisora Elmāra Seņkova iestudētās Liepājas triloģijas pirmā daļa. Jāatzīmē, ka par lomu šajā iestudējumā Inese Kučinska saņēma Gada aktrises titulu.

Ojārs Rubenis: Sāksim mēs ar plakātu, jo tas bija kontroverss. Šis plakāts ar kroni, asiņaino, uzdauzīto seju un lapsu radīja intrigu un šausmu sajūtu daļā skatītāju. Vai tu vari skatītājiem izskaidrot šo plakātu?

Elmārs Seņkovs: Varu. Patiesībā tā bija brīnišķīga ideja Reinim Suhanovam, kurš bija visas triloģijas scenogrāfs, mākslinieks. Viņš ieteica afišā ielikt mani. Iemesls bija tāds – tā bija mana debija Liepājas teātrī. Zinot Liepājas teātra vēsturi, nopietno kolektīvu...

Ojārs Rubenis: Tu baidījies, ka dabūsi pa aci? (Visi smejas) 

Elmārs Seņkovs: Jā, tas bija zināms aizsargmehānisms. Iespējams, es varēju dabūt pa aci un tā izskatīties pēc izrādes iestudēšanas viena iemesla dēļ, jo mēs jau diezgan skaidri zinājām, kāda būs izrādes koncepcija – neparasta. Debitēt Liepājā ar tik kontroversālu, arī estētikas ziņā, darbu... Otrs – 

Šekspīram vienmēr līdzi nāca vardarbības tēma. Šodien tā iegūst pilnīgi citu krāsu saistībā ar politiskajiem notikumiem, bet tad man likās, ka tas ir īsts "Tarantīno Šekspīrs";

arī žanrs, kādā mēs gribējām slēgt, jo visu laiku ir līķi. Viņš ļoti daudz apcerēja karu, nežēlību un, iespējams, tāpēc uz plakāta parādījās asinis. Es aicinātu skatītājus mazlietiņ citādāk skatīties uz šo darbu, jo tas tapa, pirms mēs vispār nojautām, ka mums blakus ir īsts tirāns. Tad mēs skatījāmies: nu kas ir tirāns; ko tas nozīmē? Mana paaudze nebija piedzīvojusi tādu tirāniju kā šobrīd. Mēs ar Inesi runājām, ka pēc zināma laika šī izrāde ieguva pilnīgi citu krāsu. Tas bija pat ļoti šausminoši. Mēs it kā smējās ļoti daudz, bet smiekli šobrīd vairs... Tāpēc skatītāji, kas skatīsies šo izrādi – skatieties uzmanīgi, šī izrāde tapa pirms kara. 

Ojārs Rubenis: Man gandrīz tas šķita kā slavenā poļu režisora Varlikovska piegājiens. Es nezinu, vai tu esi redzējis vai ne...

Elmārs Seņkovs: Es esmu. 

Ojārs Rubenis: ...vienu no tām izrādēm, kur viņš bija salicis visus šekspīrus dažādās novelēs. Tā izrāde bija šausmīgi gara, bet salīdzinoši diezgan klasiska. Tu arī, kopā ar Rasu Bugavičuti-Pēci, es salicis, ja nemaldos, četrus Šekspīra darbus. Pēc kāda principa jūs ar Rasu izvēlējaties tieši šos darbus – "Ričards III", "Makbets", "Otello", "Romeo un Džuljeta"? 

Elmārs Seņkovs: Princips bija tāds – kur visvairāk līķu. 

Ojārs Rubenis: Opā! (Smejas)

Elmārs Seņkovs: Vai noziedzības. Mēs pat vienreiz skaitījām... Bija ļoti daudz. 

Inese Kučinska: Man liekas, ka 19. 

Ojārs Rubenis: Un kāpēc šāds uzstādījums – tieši uz līķiem?

Elmārs Seņkovs: Tas bija žanrs, kādā mēs gribējām slēgt: te atkal jāpiesauc Tarantīno filmas, kur nežēlība iegūst kaut kādu estētismu (sliktākajā nozīmē šobrīd); par varas spēlēm, kurās tiek nogalināti cilvēki, jo kādi citi nespēj atrisināt savus konfliktus (mirst pilnīgi nevainīgi cilvēki, bet arī tādi, kas ir iesaistīti). Man gribējās paspēlēties ar varas mehānismu. 

Ojārs Rubenis: Izrādē, kā jau Šekspīra teātrī, visas lomas spēlē vīrieši – to tu esi pārņēmis –, bet tad ir viena nabaga Inese Kučinska, kura spēlē Ričardu III. Šis Ričards III, manuprāt, ir no vienas puses nežēlīgs, bet, zinot un lasot par to, kā Šekspīrs viņu šur tur ir interpretējis un kāds viņš vispār bija, viņam bija arī dažas diezgan pozitīvas iezīmes, viņš nebija galīgi nelietis. 

Inese Kučinska: Es piekrītu Elmāram, ka pēdējo pāris gadu laikā mainījās Ričarda tēls. Sākumā, kad mēs iestudējām, es kā aktrise mēģināju atrast attaisnojumus jeb, kā aktieri mēdz teikt, būt advokāts savai lomai – lomu balstīju uz mīlestības trūkumu, kas ir laba augsne, lai rastos naids un ļaunums –, bet pāris gadu laikā tas mainījās. 

Ojārs Rubenis: Es jau skatītājiem uzreiz saku, ka sākumā, un varbūt pat visu izrādes laiku, jūs neatpazīsiet, ka tā ir aktrise Inese Kučinska. Inese, ko aktrisei nozīmē spēlēt vienu tirānu, arī ar labām īpašībām, kā mēs abi divi nokonstatējām? Kā to dabūt gatavu? Kā tu vari sevi suģestēt uz šādu lomu, piedevām vīrieša tēlā, piedevām nepatīkamā, vizuāli ļoti nepievilcīgā tēlā? Kā tu vispār to var izdarīt, un kā tu dabū kontaktu ar skatītāju? Jo tas ir vajadzīgs.

Inese Kučinska: Tieši Ričardā mēs nogrāvām ceturto sienu. Man jau no paša sākuma ir kontakts ar skatītāju. Tev tāds plašs jautājums, un man ir grūti uz to pāris teikumos atbildēt.

Ojārs Rubenis: Atbildi vairākos! 

Inese Kučinska: Es ļoti iemīļoju Ričardu, man nebija grūti. Man tiešām nebija grūti. 

Visas izrādes laikā viņš parādās nesimpātiskā gaismā, bet man tika dotas burtiskas dažas minūtes izrādes beigās, lai es varētu nospēlēt visu Ričarda būtību. 

Bet tas bija tikai izrādes beigās. 

Ojārs Rubenis: Kā Elmārs tevi iztracināja? Kā viņš gala rezultātā tevi dabūja līdz tam, lai tu šo tēlu tik ļoti kolorītu dabūtu gatavu?

Inese Kučinska: Viņi visi parūpējās, ieskaitot Reini Suhanovu, kurš izdomāja vizuālo ietērpu, kas man ļoti, ļoti palīdzēja. Un Elmārs, kurš pats ir ārkārtīgi traks un radošs un, man liekas, vienkārši izcils aktieris, no kura var baroties mēģinājuma laikā...

Ojārs Rubenis: Elmār, tu viņu kaut kā speciāli ar skrūvgriezi bikstīji?

Elmārs Seņkovs: Nē, es uzreiz ieraudzīju, ka Inese ir gatava man uzticēties pilnībā. Mēs kopā vakaros sēdējām, meklējām tieši viņa eksistēšanas veidu, raksturu. Mums pat bija ļoti daudz variantu. Es atceros, ka Inese no manis pilnīgi sūca ārā: "Elmār, vēl, meklējam vēl!" Ineses darba ētika ir apbrīnojama.

Inese Kučinska: Paldies! 

Elmārs Seņkovs: Viņa ir gatava ieguldīties papildu stundās. Es biju pacietīgs, un Inese bija pacietīga. 

Inese Kučinska: Tu biji ļoti pacietīgs, paldies!

Elmārs Seņkovs: Un vēl līdz pēdējam Inese teica: "Elmār, es nezinu, es neesmu īsti pārliecināta." Tas ir normāli. 

Tas pat ir labi, ka aktieris nav līdz galam pārliecināts, jo tas nozīmē, ka viņš vēl ir meklējumu fāzē. Pirmizrādē es pēkšņi ieraudzīju, ka tēls ir gatavs. 

Inese spēj maksimāli kā švamme paņemt daudz informācijas un atlasīt to, kas viņai der. Tā ir viņas kvalitāte, un es ļoti augstu to novērtēju. 

Ojārs Rubenis: Pirmizrādē tas bija patiesi spoži. Man bija laime tur būt. Es biju pārsteigts par šo izrādi un arī priecīgs par Liepājas teātri. Es jau sākumā teicu, ka Šekspīra teātrī spēlēja visi vīrieši, bet tu Ričardam izvēlējies sievieti. Kāpēc?

Elmārs Seņkovs: Ļoti vienkārša atbilde – es esmu redzējis ļoti daudz izrādes Liepājas teātrī, kur Inese spēlē. 

Ojārs Rubenis: Tik vienkārši.

Elmārs Seņkovs: Man jāatzīstas, ka viņa manu sirdi iekaroja jau sen un sen. Tad, kad man ir iespēja strādāt ar tik lielisku aktrisi, protams, ka man ir jāizdomā ļoti sarežģīts uzdevums, lai aktrise mani (man tā bija debija) neiznīcinātu pirmajā mēģinājumā. (Visi smejas)

Ojārs Rubenis: Jā, jo parasti viņa to dara un tad tas režisors vairs nestrādā. (Visi smejas)

Elmārs Seņkovs: Es koķetēju mazlietiņ. Bet man patīk labiem aktieriem dot grūtus uzdevumus. Inese pa īstam saprata, ka tas būs ļoti grūti. Viņa bija nodarbināta, viņai bija interesanti, jo tas bija sarežģīts uzdevums. Tāpēc es izvēlējos Inesi, lai viņa spēlē vīrieti tirānu, kurš ir centrs šīm manipulācijas spēlēm. Atgriežoties pie kontakta ar publiku – interesanti, ka tēla kompozīcija ir veidota tā, ka tēls skaidri izstāsta, ko darīs, un mēs sekojam līdzi, vai tas izdosies vai neizdosies. Jo Ričardam, kā īstam tirānam, ir plāns, un mēs sekojam šim nežēlības plānam un pat sākam līdzpārdzīvot. Tas īstenībā arī ir tāds manipulācijas veids ar publiku, ka mēs sākam līdzpārdzīvot, vai tēlam sanāks šo noziegumus veikt vai ne. Es piekrītu, ka beigās, kad tēls skatītājiem atklājas un saka: "Vai kāds sauli ir redzējis; neviens mani nemīl", rodas jautājums, vai mēs šodien spējam īstam tirānam līdzpārdzīvot.

Ojārs Rubenis: Inese, vai spēlējot šo tirānu, tu iemiesojies vīrieti, vai arī tu saprati, ka principā šāds tirāns var būt arī sieviete?

Inese Kučinska: Otrs variants. Man nebija tāda nosacījuma, ka man ir jāspēlē vīrietis. Jau no paša sākumā nē. 

Man Ričards likās kā tāda radība. Nevis vīrietis, bet radība. Tādu es viņu arī veidoju, un līdz šim joprojām man ir sajūta, ka es spēlēju radību ar visām sliktajām un pāris labajām īpašībām.

Veidojās plastika un balss kaut kādā dīvainā veidā atnāca. Es apšaubu, ka pirmizrādē jau kaut kas bija izveidojies un nokomplektējies, bet es teiktu ka ceturtajā vai piektajā izrādē es sajutu, ka ir. 

Ojārs Rubenis: Skatoties izrādi, man ārkārtīgi lielu iespaidu atstāja aktiera Edgara Ozoliņa tēls Jago, kurš ir atšķirīgs. Ja visi pārējie ir daudz maz miskastnieki un dzīvo teltīs (izrādē ir ļoti daudz humora, starp citu), tad Jago tēls man atstāja ļoti lielu iespaidu, un reizēm man pat likās, ka Jago tēlu tu esi izvirzījis kā galveno, kas principā reāli vada to procesu. Vai tu arī dzīvē šobrīd saredzi ļoti daudz Jago? 

Elmārs Seņkovs: O, jā, mēs dzīvojam Jago pasaulē šobrīd. Manuprāt, "Otello" kā luga ir ieņēmusi būtisku lomu, arī šodien to varētu iestudēt. Tādu Jago ir daudz. Mēs bieži vien nesaprotam, kas un kā ar mums manipulē. Tie, kas ir Jago un kam piemīt Jago kvalitātes – viņi ļoti daudz var iegūt no šīs pasaules. 

Inese Kučinska: Diemžēl. 

Elmārs Seņkovs: Nezinu, vai labi vai slikti, bet šodien ir Jago laiks. 

Ojārs Rubenis: Tāpēc jūs bijāt uztaisījuši, ka viņš ir šis elegantais, cigareti smēķējošais šodienas baltās apkaklītes tēls?

Elmārs Seņkovs: Jā. 

Ojārs Rubenis: Runājot par šo izrādi, ir tā, ka vieni kritikā uzsvēra, ka no tās nāk ārā ļoti liels ļaunums, bet Edīte Tišheizere rakstīja, ka šajā izrādē (un droši vien arī domājot tālāk par "Grimmiem" un "Grieķiem") viņa redz tavas skumjas. Kā ir vairāk šajā izrādē – skumju vai ļaunuma?

Elmārs Seņkovs: Skumjas, protams. 

Inese Kučinska: Protams...

Elmārs Seņkovs: Ja skatās visu triloģiju kopumā, tās ir skumjas, vilšanās par pasauli, kuru es ļoti mīlu. Reizēm es kā Mazais princis jūtos, es tā ticu, ka mēs varam nosargāt savu planētu, ka mēs neesam ļauni, bet man ir skumji, ka mēs atkal un atkal pieļaujam tās pašas kļūdas, mēs atkal spridzinām, karojam, izvarojam. Man liekas – kā? Kāpēc? Kas tev to liek darīt? Mēs taču visi esam cilvēki, mums visiem ir pēcteči, bērni. Kāpēc mēs šo pasauli gribam iznīcināt? Šekspīrs šo jautājumu uzdod gandrīz vai visās lugās. It sevišķi pēdējais [triloģijas] darbs – izrāde "Grieķi", ko, cik saprotu, arī būs iespējams redzēt – visvairāk sublimē skumju tēmu. 

"Šekspīrs" Liepājas teātrī
"Šekspīrs" Liepājas teātrī

Ojārs Rubenis: Ines, skatoties uz pasauli, tev ļoti bieži ir skumjas vai niknums?

Inese Kučinska: Skumjas, jā. Man skumji, ka muļķība ir vispārākajā pakāpē, ka muļķībai, ļaunumam ir tāda gigantiska spēja izplesties un pārņemt ļoti lielu daudzumu cilvēku un sagraut, iznīcināt to, ko cilvēks un Dievs ir radījis labu un skaistu. Par to man ir skumji. 

Ojārs Rubenis: Pēdējā laikā arvien vairāk no skatuves, tai skaitā tavās izrādēs, nāk vardarbība, nāk mūsu sabiedrības ļaunuma atspoguļošana. Jūs abi domājat, ka šādā veidā māksla var uzlabot situāciju? 

Elmārs Seņkovs: Es atbildēšu tā: nē, 

es kā mākslinieks uz skatuves lieku to, no kā es visvairāk baidos. 

Ojārs Rubenis: Nevis ciet, bet baidies. 

Elmārs Seņkovs: Jā, baidos. Es sublimēju savas bailes, tās ir manas sajūtas – tā kā gleznotājs sublimē savas bailes, savas pārdomas. Es gribētu šeit minēt arī Reini Suhanovu, ar kuru tandēmā taisot šo darbu, mēs gribējām... Labāk asinis ir uz skatuves nekā dzīvē – to es jau esmu kaut kur teicis. Arī kara apstākļos dzimst... Teātris ir spogulis, mēs spoguļojamies. Varbūt saka – kā jūs varat smieties par tik nopietnām lietām. Ziniet, ir jau tāds izmisums, ka tas ir pēdējais salmiņš. Ieraudzīt un pasmieties – tas ir bērns. Mēs kā bērni: es saku, ka es redzu to, es tam neticu un es to zīmēju. Es zīmēju to, ko redzu pasaulē. Tā ir arī ar teātri. Es negribu taisīt darbus, kuros ir pseidofantāzija par to, ka viss ir kārtībā, ka viss ir labi. Nē, teātris ir domāts, lai norādītu – mēs tādi esam; nepatīkami, bet tādi mēs esam. Man liekas, ka ir svarīgi norādīt. Ja mēs par to nerunāsim, kam teātris ir vajadzīgs? Teātris ir vajadzīgs arī tam, lai mēs, pasaule, spoguļotos.

Ojārs Rubenis: Bet tas ir tavs uzstādījums tālākam, vai arī tu gaidi, kad mainīsies situācija sabiedrībā, kad mainīsies domāšana un tad tu varēsi atkal taisīt gaišos "Pūt, vējiņus"? 

Elmārs Seņkovs: Es sapratu. (Smejas) Es joprojām gribu palikt āksta lomā un teikt, kamēr man necērt galvu nost. Es esmu ļoti priecīgs, ka mani ir... Jo ir valstis, kur par to tiešām soda un liek cietumos. 

Es būšu tas āksts, kurš teiks un smiesies par to skaļi, klaji, tieši un norādīs uz to, kā mēs dzīvojam. Es būšu tas āksts, jo man pagaidām nedraud nekas.

Ojārs Rubenis: Mūsu valstī arī nedraudēs, es ceru. Piesitam pie koka, ka tas nevar notikt. 

Elmārs Seņkovs: Man gribas turpināt to ceļu. Tu par humoru teici – tas ir aizsargmehānisms. Ir svarīgi nepazaudēt humoru. Man lielākoties visās izrādēs humors ir klātesošs. Lai tas nenobiedē skatītāju – es visu laiku smejos, tas ir tas āksts, es nemāku runāt nopietni. (Smejas)

Ojārs Rubenis: Ines, tev? 

Inese Kučinska: Man liekas, ka tāda veida izrādes ir kā ierocis cīņai pret, kā pats Šekspīrs saka, ļaunuma un prāta nesamēru, un arī māksliniekiem, un ne tikai māksliniekiem, bet visiem labiem ļaudīm šajā pasaulē, palīdz saglabāt labestību, vertikāli, saglabāt savas mājas. 

Ojārs Rubenis: Izrādē es pamanīju (nezinu, vai kritikā to kāds ierakstīja vai ne), ka uz vienas no teltīm bija uzlikts krusts. Vai es pareizi sapratu, ka visā tajā ākstībā, ļaunumā, arī skumjās, par ko mēs runājām, tas krusts un ticība ir tas...

Elmārs Seņkovs: Te atkal jāmin Reiņa asumu, kurš nolika pēdējo telti kā baznīcu, kā kapelu, iespējams, ar to krustu. Jā, ticības tēma ir ļoti būtiska. Reizēm mēs sakām, kāpēc Dievs ir novērsies, un kaut kādos brīžos mēs viņu atkal atceramies, viņš kaut kur ir fonā. Ričards, ejot garām, ik pa laikam paklanās (varbūt tas video ierakstā būs pamanāms). Kaut kur baigi pravietiska mums sanāca tā izrāde. (Visi smejas.)

Ojārs Rubenis: Ar Ričardu un ar ļaunumu. Tāpēc es teicu, ka šo to esmu lasījis par Ričarda tēlu arī mazliet savādāku.

Elmārs Seņkovs: Viņš spēlējas ar Dievu, viņš manipulē. Šobrīd to pašu dara 

putiniskā Krievija – viņi izmanto reliģiju kā spēcīgu ieroci. Tas pats tiek arī izrādē apspēlēts. Citam reliģija ir ierocis, it sevišķi tirāniem.

Ojārs Rubenis: Es jums no sirds saku paldies par šo izrādi! Ines, tev paldies par zvēra darbu šajā izrādē un par šo fascinējošo lomu!

Inese Kučinska: Paldies!

Ojārs Rubenis: Ar to es negribu nolīdzināt tavas iepriekšējās un nākamās lomas, bet tas bija kaut kas pilnīgi nesaprasts un šokējošs, kas gala rezultātā (to es, man liekas, atļāvos jums pateikt arī pirmizrāde banketā) bija varoņdarbs gan Liepājas teātrim, gan Elmāram, gan, protams, tev.  

Inese Kučinska: Superīga izrāde mums ir!

Ojārs Rubenis: Jums ir! Un skatītājiem, protams, šī izrāde raisīs diskusijas. Par to "Teātris.zip" un radošā komanda būs pateicīga.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti