Kad džezs bija karalis. Nopietni un nenopietni stāsti par džeza vēsturi
Latvijas Radio epizodes par ievērojamākajiem mūziķiem džeza vēsturē.
Benijs jeb Bendžamins piedzima Čikāgā 1909. gadā ebreju imigrantu Dāvida Gudmena un Doras Rezinskas ģimenē, kuri jaunajā pasaulē cerēja rast patvērumu no cariskajā Krievijā modē nākušajiem ebreju grautiņiem.
Ja ne labāk, tad vismaz citādāk – Čikāgas Maksvela ielas geto, kurā uz dzīvi apmetās Gudmenu ģimene, droši ieņēma pirmo vietu starp pilsētas nabadzīgākajiem rajoniem. Ietves netīras, mājas nolaistas, vienīgā izprieca – vērot nebeidzamās ielu bandu sadursmes. Ja Krievijā Gudmens seniors varēja pelnīt iztiku kā drēbnieks, tad šeit nācās samierināties ar darbu lopkautuvē. Naudas vienmēr bija par maz. 12 bērni bija mūžam izsalkuši un nosaluši. Daži no kaimiņiem bija raduši interesantu risinājumu – ar mūziku taču vienmēr var nopelnīt, un tā
10 gadu vecumā Benijs pirmo reizi paņēma rokās eleganto instrumentu – klarneti – un kopā ar vēl diviem brāļiem tika uzņemts vietējās sinagogas orķestrī.
Drīz vien viņš jau spēlēja labāk par jebkuru kolektīva dalībnieku, bet, ak vai! – arī sinagogai vairs nepietika līdzekļu orķestra uzturēšanai. Tas nekas – Dāvids Gudmens bija pārliecināts par dēla muzikālo nākotni un katru nedēļu mēģināja atlicināt 50 centus, kuri divus gadus tika maksāti par privātstundām klasiski izglītotajam pedagogam Francim Šepam. Noderīgas izrādījās ne tikai Šepa pamācības, bet arī jaunas pazīšanās – šeit Benijs muzicēja kopā ar Basteru Beiliju, kurš vēlāk spēlēja pie Lūisa Ārmstronga.
20. gados Čikāga bija viens no jaunās – džeza – mūzikas attīstības centriem. Būtu dīvaini, ja jauno Beniju Gudmenu neaizrautu šīs visuresošās skaņas.
Jau 12 gadu vecumā Bendžamins pirmo reizi uzstājās profesionālā līmenī Centrālā Parka teātrī, imitējot toreiz populāro klarnetistu Tediju Luisu. Vēl pēc diviem gadiem viņš pameta mācības skolā, veltot visu laiku vienīgi muzicēšanai.
Ja mācēja spēlēt džezu un spēja improvizēt, atrast darbu deju orķestrī varēja bez problēmām. Drīz vien jaunais Gudmens jau saņēma 15 dolārus par vienu vakaru – vairāk, nekā seniors pelnīja nedēļā.
1925. gada augustā Benijs Gudmens pievienojās Bena Pollaka orķestrim un kopā ar to koncertēja no Kalifornijas līdz pat Ņujorkai. Šī orķestra sastāvā tapa arī pirmie skaņu ieraksti. Vēl četri gadi, un nu jau Gudmens kā solomākslinieks noenkurojās Ņujorkā, pie tam ar visu ģimeni. Viņš bija pieprasīts viesis ierakstu studijās, radiostacijās un Brodveja mūziklu ansambļos. Veiksmīgie ieraksti kopā ar Džeku Tīgardenu, Billiju Holideju un Mildredu Beiliju, kā arī uzaicinājums uzstāties Billija Rouza mūzikas hallē lika Benijam aizdomāties par pastāvīga mūziķu sastāva veidošanu. Sacīts – darīts. 1934. gada 1. jūnijā jaunizceptais 12 vīru orķestris sniedza pirmo koncertu. Pēc gada – nacionālā turneja, kura gan nebija īsti veiksmīga, līdz mūziķi sasniedza Losandželosu.
Līdz ar fenomenāli veiksmīgu Benija Gudmena orķestra uzstāšanos 1935. gada 21. augusta vakarā, tieši šis datums tiek uzskatīts par svinga ēras sākumu.
30. gados tika dibināts arī slavenais Benija Gudmena trio kopā ar bundzinieku Džīnu Krupu un pianistu Tediju Vilsonu, kuriem drīz pievienojas arī vibrofonists Laionels Hemptons. Tieši kamersastāvā vislabāk varēja izpausties Gudmena solista – improvizatora dotības.
Jau šajā laikā Benijs Gudmens pierādīja sevi vēl kādā – pavisam atšķirīgā ampluā.
Viņš kļuva par pirmo izcilo džeza mūziķi, kurš ar panākumiem darbojās klasiskās mūzikas laukā.
Vispirms jau 1935. gadā lūgtai auditorijai tika atskaņots Mocarta kvintets klarnetei un stīgu kvartetam. Pēc vairākiem gadiem repertuārā parādījās arī Bartoka, Koplenda un Hindemita darbi, sekoja uzstāšanās kopā ar vadošajiem Amerikas orķestriem, atskaņojot un arī ierakstot Bernstaina, Debisī, Pulenka, Stravinska un daudzu citu komponistu darbus klarnetei.
1939. gadā Gudmena bigbendu atstāja vairāki vadošie solisti – sitamo instrumentu burvis Džīns Krupa un trompetists Harijs Džeimss. Viņi vēlējās dibināt paši savus orķestrus. 1940. gada jūlijā slimības dēļ Benijs Gudmens bija spiests laist savus orķestrantus brīvsolī. Tā paša gada oktobrī no jauna izveidotajā sastāvā mūziķu pulks bija krietni pamainījies un arī skanējums – cits.
1947. gadā Benijs Gudmens pēdējo reizi veica pārkārtojumus savā orķestrī – modē nāca bībopa stils. Lai arī Gudmens augstu vērtēja bopa mūziķu spēles stilu un tehnisko varēšanu, pats turpināja muzicēt vecajā, pārbaudītajā svinga manierē. Bet jau 1949. gadā arī šis "benda" modelis tiek likvidēts – turpmāk viņam vairs nebija sava pastāvīga mūziķu sastāva.
Sākot no 50. gadiem, uzsvars tika likts uz koncertdarbību pārsvarā aiz okeāna – regulāri vismaz puse no gada dienām tika pavadītas gan Eiropā, gan tuvajos un Tālajos Austrumos, arī Dienvidamerikā.
Viskomfortablāk Benijs joprojām jutās, spēlējot mazajos sastāvos, lai gan atsevišķiem pasākumiem tika komplektēts arī padsmit mūziķu kolektīvs. Tā tas turpinājās līdz pat 1986. gadam, kad 77 gadu vecumā svinga karaļa sirds neizturēja slodzi. Bet vēl šodien jebkuram klarnetistam saldākā uzslava ir vārdi – "tu jau spēlē kā Benijs Gudmens!"
