Viljams Alens Beizijs piedzima Redbenkas (angļu valodā – Red Bank) pilsētiņā Ņūdžersijas štatā gadsimta sākumā – 1904. gada 21. augustā.
Kad džezs bija karalis. Nopietni un nenopietni stāsti par džeza vēsturi
Latvijas Radio epizodes par ievērojamākajiem mūziķiem džeza vēsturē.
Jau 20. gadu sākumā Beizijs, gluži kā daudzi citi jaunie mūziķi, pameta dzimto Redbenku, pārcēlās uz Ņujorku un apmetās Hārlemā – rajonā, kur tolaik bija labākā vieta muzikālās karjeras sākšanai; gan elegantos klubos, gan aizdomīgās ieskrietuvēs vienmēr bija pieprasījums pēc labiem mūziķiem.
Par Beizija pirmo darbu kļuva pavadītāja loma tolaik populārajās vodeviļās. 1927. gadā mūziķis Gonzela Vaita trupas sastāvā devās pirmajā turnejā, bet – tikai līdz Kanzassitijai. Vaita kunga pasākums bankrotēja, un Beizijs, palicis bez graša kabatā, bija ar mieru strādāt pat par tapieri kinoteātrī.
Kad džezs bija karalis. Nopietni un nenopietni stāsti par džeza vēsturi
Latvijas Radio epizodes par ievērojamākajiem mūziķiem džeza vēsturē.
Kanzassitijā Beizijs ātri sadraudzējās ar dziedātāju Džimiju Rašingu. Un jau 1928. gadā ar Rašinga rekomendāciju bija gana, lai Beiziju uzņemtu Voltera Peidža džezbenda "Blue Devils" rindās. Lai cik talantīgs būtu Peidžs kā mūziķis, kā administrators viņš bija zem katras kritikas. Jau 1930. gadā Benijam Motenam bija izdevies pārvilināt uz savu orķestri lielāko daļu mūziķu no "Blue Devils", ieskaitot Džimiju Rašingu, Beiziju un beigās arī pašu Volteru Peidžu.
1935. gadā Benijs Motens pārcēlās uz labākiem medību laukiem. Te savu lomu mūzikas vēsturē atkal nospēlēja viņa majestāte "gadījums". Ja ne Motena nāve, diez vai Beizijs jebkad būtu mēģinājis kļūt par orķestra līderi. Viņam jau bija 30 gadu un itin labi apmierināja pieticīgā pianista loma.
1936. gadā Beizijam rokā tika angažements darbam "Reno" klubā Kanzassitijā. Kluba īpašnieks bija kāds Sols Stībels, kuram piederēja arī neliela radiostacija, un orķestra uzstāšanās tika translēta radio ēterā katru dienu stundu pirms pusnakts. Kādā no šiem vakariem programmas vadītājs atzīmēja, ka vārds Villijs Beizijs ir tāds pabāls, salīdzinot ar tādiem bigbendu līderiem kā Ērls vai Djūks. Tad viņš apvaicājās, vai Beizija kungam nebūtu nekas pretim, ja viņu dēvētu par Kauntu, latviski – grāfu. Mūziķis padomāja, ka tas ir joks, un teica – labs ir. Kopš tās reizes viņu neviens vairs citādi nesauca.
Vienu no radiotranslācijām izdzirdēja pazīstamais džeza kritiķis Džons Hemonds. Ieintriģēts Beizija orķestra spēles stilā, Hemonds nekavējoties ieradās Kanzassitijā, paķerot līdzi arī aģentu Vilardu Aleksanderu. Pierunāt mūziķi pārcelties uz Ņujorku īpašas pūles nesagādāja.
Ierodoties Ņujorkā, Kaunta Beizija orķestris vēl tika papildināts, un 1937. gada beigās beidzot bija noformējies tas mūziķu sastāvs, kuram bija lemts kļūt par vienu no izcilākajiem džeza vēsturē.
1938. gada beigās Beizija orķestris regulāri uzstājās Ņujorkas labākajās deju zālēs – "Roseland Ballroom", "Savoy Ballroom" un "Apollo".
Orķestra panākumus kaldināja ne tikai brīnišķīgais mūziķu sastāvs. Tikpat lielā mērā tos nodrošināja arī Beizija virtuozā administrēšanas māka, un arī disciplīna bija gana stingra. 1940. gadā to laiku izcilākais tenorsaksofonists Lesters Jangs tika nekavējoties atlaists vien par neattaisnotu neierašanos uz nieka ierakstu studijā.
Ja Djūks Elingtons skrupulozi visas improvizācijas saviem solistiem izrakstīja notīs, tad Kaunts Beizijs centās pēc iespējas mazāk iejaukties lietu dabīgajā norises kārtībā. Viņa klavierspēles stils vien bija ko vērts. Viņš tikpat kā necentās spēlēt solo, retie akordi un reizēm pat tikai atsevišķas notis likās tikai kā tādas pieturzīmes starp lieliski iestudēto aranžējumu teikumiem.
Pastāvīgi orķestra repertuārā bija kādi 300 skaņdarbi.
Koncerta scenārijs kā tāds neeksistēja. Beizijs vēroja publiku zālē, un tikai tad viņa galvā dzima ideja par nākamo izpildāmo skaņdarbu.
Laikam lieki būtu piebilst, ka to viņš nevienam zināmu nedarīja – vienkārši sākās klavieru ievads un – ej nu saproti no pirmās reizes, kas ģēnijam ienācis prātā.
Līdz ar Otrā pasaules kara beigām iestājās lielo bigbendu krīze. Kaunts Beizijs vēl vairākus gadus mēģināja glābt, ko var, lai gan vairums spožo solistu jau bija pametuši savu vadītāju. Tad arī Beizijs koncentrēja visu uzmanību uz mazajiem ansambļiem, bet drīz vien viņam izdevās savākt jaunu bigbenda sastāvu. Šādā sastāvā Kaunta Beizija orķestris turpināja muzicēt vēl vairākus desmitus gadu, saglabājot nemainīgu skanējumu un pavadot tādus dziedātājus kā Frenks Sinatra, Sāra Vona, Bings Krosbijs un Tonijs Benets.
Tikai 1954. gadā Kaunta Beizija orķestris pirmo reizi devās Eiropas turnejā. Līdz tam orķestra mūzika Vecās pasaules melomāniem bija pieejama vien konservētā veidā.
Diemžēl 70. gados Kaunta Beizija veselība sašķobījās, viņš bija spiests uzstāties, sēžot ratiņkrēslā, bet tas neatturēja no saspringtā koncertu grafika. Pēdējais studijas ieraksts tika veikts 1983. gada maijā, bet jau pēc gada, 1984. gada aprīlī, ļaunā slimība vēzis izrādījās stiprāka.
Populārākā orķestra tēma "One o'Clock Jump" pirmajā variantā ierakstīta jau tālajā 1939. gadā.
