Rihards Zelezņevs: Mūzikas apskatniece vai mūzikas žurnāliste. Kas tu esi?
Viesturs Zandersons: Kāda ir atšķirība?
Aiga Leitholde: Es domāju, ka ir atšķirība tādā ziņā, ka žurnālists ir tā profesija, ko iegūst universitātē. Savukārt es neesmu žurnālistiku studējusi, es esmu studējusi mūzikas menedžmentu un klasisko filoloģiju. Attiecīgi, tieši rakstīšanas mākslu, teksta analīzes mākslu, semantiku un tā tālāk. Žurnālistiku esmu iemācījusies praksē, strādājot ar ļoti labiem redaktoriem.
Rihards Zelezņevs: Kas ir tava ikdiena?
Aiga Leitholde: Būtībā kultūra un mūzika ir mana ikdiena. Pilna laika. No rīta es ceļos, paēdu brokastis, vismaz kādas trīs stundas es intensīvi rakstīšu, tad man ir kāda tikšanās vai nu kāda projekta, vai intervijas sakarā, tad jātaisās un jāiet vakarā uz pasākumu, par kuru, iespējams, būs jāraksta. Tā atkal un atkal, un atkal. Atvaļinājuma man nav. Lai citi smejas: izklaidējies vai strādā…
Tur, kur citi iet izklaidēties, es, visdrīzāk, strādāšu vai aprakstīšu, vai arī būšu organizatoriskajā struktūrā iesaistīta.
Rihards Zelezņevs: Vai tad, kad tu ej uz pasākumiem, tu jūties, ka tu strādā vai ka tu atpūties?
Aiga Leitholde: Strādāju. Diemžēl tā ir, ka jāsaglabā lielā mērā uzmanība, un atslābums ir savādāks nekā, kad tu atpūstos. Bet tas ir patīkami!
Rihards Zelezņevs: Kā tu nonāci līdz mūzikas un kultūras apskatnieka titulam?
Aiga Leitholde: Es jau agri zināju, ka es gribu saistīt savu dzīvi ar mūziku, jo esmu arī ieguvusi mūzikas izglītību, bet man bija problēmas ar skolotājiem mūzikas skolā. Mana mūziķes karjera ātri noslēdzās. Tad es sāku studēt mūzikas menedžmentu. Vispār [tas bija] Latvijā eksperimentāls koledžas kurss. Man liekas, ka tajā gadā vispār neviens īsti nezināja, ko tiem studentiem jāmāca. Bet kāda ir tā doma: menedžerim ir, pirmkārt, jābūt labam netvorkerim (no angļu valodas vārda networker – red.) jeb kontaktu veidotājam. Tajā gadā, 18/19 gadu vecumā, es tiešām iepazinos ar maksimāli daudz cilvēkiem. Tad kaut kādā veidā es nokļuvu "Popcorn" žurnālā.
Rihards Zelezņevs: Tas bija aizliegtais žurnāls.
Aiga Leitholde: Tad man bija 21, un es attapos preses konferencē kopā ar "Metallica". Rīgā, Skonto stadionā, kad viņi uzstājās.
Viesturs Zandersons: Tas ir labs kāpiens pa kāpnēm.
Rihards Zelezņevs: Tu ar viņiem biji vienā telpā?
Aiga Leitholde: Es biju vienā telpā, un es nevarēju pārspļaut ne vārda, jo man likās – kas te notiek?! Bet tajā brīdī es sapratu, ka es neesmu vairs fane. Es nedrīkstu būt vairs fane. Man ir jāuzvedas savādāk. Tad tas sākās. Ļoti agri. Tie aplauzieni ir ļoti, ļoti vērtīgi, it īpaši, jo ātrāk tas būs, jo labāk tev. Mani interesē runāties, mani interesē – nu, pastāsti savu domu, savu viedokli, kas tas ir... Tas ir mans dzinulis. Tu man nepiekrīti? Tad – kāpēc? Nevis nepiekrīti – viss. Punkts.
Rihards Zelezņevs: Vai tu esi saskaitījusi, cik tev intervijas ir bijušas?
Aiga Leitholde: Nē. Nav jēgas.
Viesturs Zandersons: Tas ir kā mūziķim jautāt, cik koncertu viņam bijuši.
Aiga Leitholde: 12 gadus es to daru. Vai 14 jau.
Rihards Zelezņevs: Tagad tu pārsvarā raksti LSM rakstus?
Aiga Leitholde: Jā, pēdējos 3 gadus.
Rihards Zelezņevs: Latvijas mūzikas alternatīvā scēna – cik tev tā ir tuva?
Aiga Leitholde: Tā bija īpaši aktuāla divdesmit gadu vecumā. Es esmu dzimusi Saldū. Manā tīņu laikā bija spēcīgas alternatīvās grupas. Es pat neatceros nosaukumus. Vienkārši iemaldījos tajās ballītēs. Foršas ballītes! Es 16 gadu vecumā "Tesu" dzirdēju, "Soundarcade". "Soundarcade" atstāja lielu iespaidu. Pēc tam, kad es Rīgā sāku studēt 2006.[gadā], tad visi koledžas kursa biedri vairāk bija alternatīvie, nevis cita veida mūzikas klausītāji. Studentu klubs. Es augu tajā ģitāras mūzikas laikā.
Rihards Zelezņevs: Un šodien?
Aiga Leitholde: Man ar to mūzikas gaumi ir laikam tā – aug. Es eju plašumā. Lieku stilus klāt. Pēc lielā alternatīvā laika man sākās džeza periods uz 5 gadiem. Ļoti spēcīgs. Tagad es esmu hiphopa ērā.
Viesturs Zandersons: To var redzēt pēc taviem rakstiem.
Aiga Leitholde:
Hiphopa auditorija ir ļoti pateicīgi lasītāji. Viņi tiešām ir pateicīgi vārda tiešākajā nozīmē. Viņi lasa un viņiem ir svarīgi. Tad, kad es esmu kaut ko ne tā, viņi arī ļoti korekti norāda.
Tie lielie mākslinieki nemaz nevēlas, lai skrien apkārt. Vienas no labākajām sarunām ir tās, kad tu runā ne par mūziku, bet par kaut ko sadzīvisku.
Rihards Zelezņevs: Ko darīt tajā brīdī, kad liekas, ka saruna neiet?
Aiga Leitholde: Ir bijušas situācijas festivālos, kad atdzen kādu no grupas, lai parunā ar mediju. Cilvēks negrib īsti runāt, bet kaut kas ir jāuzraksta. Tu palūdz, lai iedod komentāru. Vēl trakāk ir, kad ir telefona intervijas. Pirms digitālās ēras, kad bija telefons jāliek pie diktofona. Man bija kasešu diktofons, tas bija stabilāks. Tad tur kaut kāda elektrība notiek, un tu klausies, un tur nav nekas īsti ierakstījies. Sakari dažkārt ir slikti. Tehniski neveiksmīgas intervijas. Tas rada stresu sākumā, pēc tam, kad esmu vairāk pieredzējusi, tad instinktīvi zinu, ko darīt un kā fiksēt to visu.
