Pa ceļam ar Klasiku

Paziņoti "Lielās mūzikas balvas 2019" nominanti! Reportāža no preses konferences

Pa ceļam ar Klasiku

Ansamblis "44" - radošā vidē dzimusi ideja

Diriģente Jūlija Hutorecka: Man patīk izdomāt brīnumus

Krievu mūzikā vairāk ir asaru. Saruna ar diriģenti Jūliju Hutorecku

Viena no savas paaudzes vadošajām diriģentēm sievietēm Sanktpēterburgā Jūlija Hutorecka janvāra sākumā nedēļu aizvada Rīgā, lai kopā ar Valsts akadēmisko kori "Latvija" sagatavotu krievu garīgās mūzikas programmu, kas 10. janvārī skanēs Ventspils koncertzālē "Latvija", bet 12. janvārī – Latgales vēstniecībā "Gors".

"Ir divas emocijas – smiekli un asaras. Krievu mūzikā vairāk ir asaru, bet tas palīdz mums dzīvot, dara mūs labākus un virza cilvēci,” ir pārliecināta diriģente.

Latvijā Hutorecka ieradusies pēc mēnesi garas koncerttūres Vācijā un citviet Eiropā, kurā bija devusies kopā ar savu kori.

Inga Žilinska: Vai Rīgā esat pirmo reizi?

Otro ar pusi. Esmu šeit bijusi uz kora "Latvija" koncertu, kad Māris Sirmais iestudēja Karla Orfa "Carmina Burana", un vēlos pateikties gan Māris Sirmajam, gan Mārim Ošlejam par iespēju strādāt ar tik lielisku kori.

Un kā iepazināties ar mūsu kora vadītājiem?

Pie mums Sanktpēterburgā pirms pāris gadiem notika kormūzikas festivāls, kam biju mākslinieciskā vadītāja. Uz šo festivālu uzaicinājām Māri Sirmo. Vēlāk nodibinājām ciešākas draudzīgas saites un šodien labprāt interesējamies viens par otru.

Nule kā beidzies pirmais mēģinājums ar kori "Latvija". Kā varat raksturot šo kori?

Tam ir lielisks skanējums…

Biju jau gatava, ka pasaulē labākais koris jau pirmajā mēģinājumā visu izdarīs lieliski, neraugoties uz sarežģīto programmu. Dziedātāji patiesi ir īsti mūziķi – saskaroties ar mūziku, viņi sāk tajā dzīvot.

Esmu priecīga, ka dziedātāji atbild mana žesta aicinājumam, mums nav diskusiju par nošu tekstu. Pārsteidzoši, ka emocionāli tik sarežģīta mūzika korim ir dabiska eksistences forma, kad viņi dzied.

Kā nonācāt līdz kora diriģēšanai?

Vienmēr esmu gribējusi kļūt par režisori, jo man patīk izdomāt brīnumus, izdomāt stāstus, rakstīt neparastas fantasmagorijas.

Biju beigusi mūzikas skolu, vidusskolu, un, nonākot konservatorijā, paliku pie diriģēšanas, jo man patīk kontaktēties ar cilvēkiem. Kad diriģēju kori un droši vien arī orķestri, man ir iespēja radīt savu stāstu mūzikā; tas mani aizrauj.

Esat plūkusi laurus vairākos diriģēšanas konkursos, un jūsu vārds zināms ne tikai Krievijā, bet arī Amerikā un Japānā, esat koncertējusi arī daudzviet Eiropā – tas apstiprina ne tikai jūsu vēlmi diriģēt, bet arī runā par jūsu talantu. Kādas rakstura īpašības nepieciešamas diriģentam, lai viņš varētu stāties kora priekšā?

Nāk prātā tikai viens vārds – harisma, kas nepieciešama katram māksliniekam.

Cilvēka balss ir cilvēka dvēsele

Pievēršoties programmai, vispirms lūgšu jūs atgādināt – kamdēļ krievu pareizticīgo baznīcās neskan instrumenti?

Mēs turpinām Bizantijas tradīciju un šajā tradīcijā baznīcā tiek izmantota tikai cilvēka balss. Koris, manuprāt, visprecīzāk spēj noraidīt lūgšanu, jo

koris ir cilvēka balss, bet cilvēka balss ir cilvēka dvēsele.

Mūsu programmā iekļautas gan kompozīcijas, kas rakstītas baznīcas liturģijai, gan arī krievu komponistu oriģinālmūzika, kas sacerēta ar garīgu tekstu, taču nav domāta baznīcas liturģijai. Lai gan 21. gadsimtā arī pareizticīgo baznīcās sāk skanēt mūzika, kas iepriekš netika iekļauta liturģijas kārtībā. Piemēram, Sergeja Rahmaņinova Vesperes ir litruģisku tekstu apvienojums, un darba iecere sākotnēji nebija saistīta ar tā iekļaušanu baznīcas liturģijā.

Mūsu programmu veido tikai neliela daļa krievu garīgās mūzikas, un,

iespējams, šis nebūs mūsu vienīgais koncerts Latvijā.

Lai iepazīstinātu publiku ar krievu garīgo mūziku, esmu izraudzījusies nelielus, taču izmeklētus darbus, piedāvājot iepazīt plašu krievu komponistu spektru: koncertā skanēs Rahmaņinova, Česnakova, Balakireva, Bortņanska, kā arī mūsdienu komponista Dmitrija Smirnova kora darbi; viņu uzskatu par augsti attīstītu garīgu personību.

Jau krievu garīgās mūzikas tradīcijas pirmsākumos koris ir bijis kā instruments, kurš papildina diakona solodziedājumus.

Arī mūsu sniegumā būs tādi darbi – piemēram, Pāvela Česnakova Koncerts soprānam un jauktajam korim. Vai arī ir tāds mazzināms komponists Aleksandrs Frunzā, kuram, salīdzinot ar Česnakova 500 kora opusiem, ir tikai nedaudzi koradarbi, no kuriem dzirdēsim sacerējumu mecosorānam un korim "Mana dvēsele slavē To Kungu".

Pēc kādiem kritērijiem izraudzījāties šo programmu?

Pēc savas pieredzes. Jau vairāk nekā 25 gadus vadu korus – šobrīd Pēterburgā man ir trīs kori – Pēterburgas operas koris, jauniešu koris, ar kuru iestudēju baroka laika darbus un mūsdienu mūziku, bet kopā ar jauniešu un operas kori veidojam arī krievu garīgās mūzikas programmas – šī tomēr ir kultūra, kurā esmu augusi un izglītojusies. Protams, šos skaņdarbus esmu arī diriģējusi. Krievu mūzikas apjoms ir milzīgs, un man grūti vienā vārdā atbildēt, kāpēc tieši šie skaņdarbi.

Kad strādāju pie programmas izveides, vēlos, lai klausītāji saņem labāko.

Tad domās pārcilāju tos vai citus skaņdarbus, atceros melodijas.

Vai šī programma saistīta arī ar Ziemassvētkiem?

Ir garīgā mūzika, kas rakstīta Ziemassvētku tematikai, bet, ja iestudēju krievu mūziku citviet pasaulē, man gribas parādīt plašāku spektru. Rahmaņinovam, piemēram, nav Ziemassvētkiem veltītu darbu.

Ko dzirdēsim no Rahmaņinova?

Dziedāsim viņa Pirmo kora koncertu, kas tika sacerēts 1910. gadā. 80 gadu šis darbs netika izdots un atskaņots, bet šogad svin savu 110. gadskārtu. Pēc šī darba Rahmaņinovs uzrakstīja savu Liturģiju, vēl pēc tam – Vesperes.

Jūs minējāt arī Čaikovski…

Čaikovskim ir brīnišķīga dziesma – "Leģenda", bet tā īsti neatbilst Ziemassvētku tematikai. Čaikovskim ir arī "Jāņa Zeltamutes liturģija", bet, nenoniecinot šī darba nozīmi, tas tomēr nav iecienīts diriģentu un dziedātāju vidū.

Ko jūs tuvāk varat pastāstīt par citiem darbiem, jo lielu daļu šī mūzikas mēs Latvijā, visticamāk, neesam dzirdējuši.

Latvijā kormūzikas dzīve attīstīta kā nekur citur pasaulē – te notiek Dziesmu svētki, katrs te dzied un, ja būtu iespēja, katrs otrais diriģētu. Jums ir ļoti bagātīga koru kultūras tradīcija, tamdēļ man šķiet, ka šeit zina visu. Ja nu vienīgi varu minēt Pāvela Česnakova "Dievmātes ciklu" – ļoti pazīstams, bet reti atskaņots darbs. Vēl esmu izvēlējusies pareizticīgo mūķenes Iuliānijas lūgšanu Dievmātei. Laicīgajā dzīvē viņa bija Baltkrievijas kora diriģente un šim korim komponēja mūziku.

Nevarēju iztikt arī bez izcilā Pēterbugas komponista Dmitrija Smirnova, jo viņa mūzika ir labākais, kas šodien ir uzrakstīts korim ar neparastām polifoniskām struktūrām – ļoti grūta, ļoti skaista un ļoti emocionāla mūzika.

No vairākiem viņa koncertiem korim esmu izvēlējusies divus fragmentus – lūgšanu Dievmātei, kas sacerēta manam korim, un fragmentu "Mans klusais sapnis” no koncerta ar Osipa Mandelštama dzeju – "Esmu dzimis 94, esmu dzimis 92". Tas ir neiedomājami sarežģīts darbs, esmu to iestudējusi jau divas reizes, bet gribētu vēl divdesmit divas, bet vienas dzīves tam ir par maz.

Krievu mūzika hiperemocionāla

Klausītājiem droši vien būs iespēja salīdzināt pašiem, bet – varbūt varat ieskicēt, kā laikmetu gaitā ir mainījusies attieksme pret garīgo tekstu krievu mūzikā?

19. gadsimtā krievu mūzikā bija stingrs dalījums – baznīcas mūzika, kas komponēta dievkalpojumam, un laicīgā mūzika – pamatā ar dzeju, kas aprakstīja dabas liriku. 19. un 20. gadsimta mijā vai mazliet vēlāk komponisti sāka izmantot Sudraba laikmeta dzejnieku vārsmas, un tā jau bija atšķirīga teksta interpretācija un emocionālais piesātinājums. Līdzīgi kā dzīvē – ja tā virzās uz priekšu, māksla tai mainās līdzi; tas ir dabiski. Arī šodien, iestudējot krievu garīgo mūziku, mēs interpretējam to atšķirīgi: esam daudz atvērtāki, emocionālāki, es pat sacītu – patiesāki, jo agrāk šīs mūzikas atskaņošanas likumības noteica tradīcija. Šodien tā skan kā himna mīlestībai, lūgšanai.

Ja pievēršamies skaņai – vai pastāvēja arī skaņveides tradīcija, ko noteica diakoni un baznīcu kori? Vai viens Latvijas koris var nodziedāt šo mūziku tā, kā jūsu dzirdes priekšstatos tai būtu jāskan?

Protams, var, jo viss, kas saistīts ar lūgšanu, ir – dvēsele. Var stundām runāt par vokālo skolu, bet šiem dziedājumiem nepieciešama dvēsele un sapratne. Protams, liela loma krievu mūzikā ir fonētikai – apaļa, dziļa skaņa, plaša elpa, bet

krievu mūzika vienmēr ir atšķīrusies ar hiperemocionalitāti, kas caurauž pat nelielas miniatūras. Šis aspekts ir ļoti būtisks, atskaņojot krievu mūziku.

Slāvu tautām un tautām, kas dzīvo tām blakus, piemīt šī emocionalitāte, atliek vienīgi patiesi izjust mūziku. Mēs šodien zinām, ka Bahu, Mocartu, agrīno franču mūziku vai baroku atskaņo atšķirīgi, katrā no stiliem ir savas nianses un arī emocijas, bet krievu mūzikā emocija ir daudz traģiskāka un izteiktāka. Iespējams, tamdēļ, ka mums allaž kā trūkst – mīlestības, saules…

Krievu mūzikā viss ir uz aizturētu raudu sliekšņa – bez asarām Krievijā nekas nenotiek.

Katrā no skaņdarbiem ir raudas, dvēseles ciešanas un dvēsele, kas ir atklāta un ievainojama. Ir divas emocijas – smiekli un asaras. Krievu mūzikā vairāk ir asaru, bet tas palīdz mums dzīvot, dara mūs labākus un virza cilvēci. Tās var būt prieka vai skumju asaras, gaišas asaras, jo kāds iedevis buču uz vaiga vai aiz loga spīd saule – visā ir emocijas.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti