Nupat kori "Latvija" dzirdējām Lielajā ģildē dziedam Māleru, Lieldienās – Rihardu Dubru. Vai tiešām Valsts akadēmiskais koris var būt arī tāds?
"Tā ir iespēja viņiem izdauzīties un izspēlēties ne tikai dziedāšanas ziņā, bet arī skatuviskā ziņā, tas ir kaut kāds pilnīgi jauns izaicinājums, jo tā nav tāda ierasta mūsu pozīcija," atzina kora mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents Māris Sirmais.
Pirms trīs gadiem tapusī kameropera ir kā atvērta bērnības grāmata, kurā katrs var izlasīt sevi. Marts Pujāts savu bērnību pārvērtis dzejā, Laura Jēkabsone – mūzikā, Reinis Suhanovs – rotaļīgā režijā un Elīna Gediņa – asprātīgā horeogrāfijā.
"Izaicinājums bija radīt maziem bērniem operiņu vai iestudējumu, kurš būtu balstīts nevis uz popmūzikas pavadījumu, kas ir diezgan piesārņojis mūsu ikdienas dzīvi sabiedrībā, bet tiešām radīt uz a capella dziedāšanu, kas patiesībā parādītu, cik daudz cilvēks var ar savu balsi panākt," turpināja Sirmais.
Šī ir viena no retajām reizēm, kad koris visu dzied no galvas. Bet tas, iespējams, nav tas grūtākais, jo galvā jāpatur ļoti daudz kustību un darbību. Un brīžiem prātā iezogas doma, ka tas ir daudz sarežģītāk, nekā dziedāt Māleru.
"Ar mums ļoti ilgi strādāja horeogrāfe Elīna Gediņa, mēs arī notis mācījāmies individuāli mājās un es teikšu godīgi – tas process nebija viegls. Bet es zinu, ka mani kolēģi ir uz to absolūti spējīgi un to viņi pierāda," atzina kora dziedātājs Valdis Tomsons.
"Protams, mums ir režisora uzdevumi un virsuzdevumi, bet tāpat kā arī ikdienā, kad mums ir diriģenta uzdevumi, mēs jau daudz ko liekam no sevis. Neslēpt sevī to bērnu, viņš jau mūsos ir visu laiku," piebilda kora dziedātāja Evita Taranda.
Šis ir pēdējais pavasaris, kurā kameroperu varēsim redzēt, taču dzirdēt gan to varēs mūžīgi, jo koris to ierakstījis mūzikas albumā.
"Tas varētu būt vispār viens no pirmajiem piedāvājumiem mūsu jaunajai paaudzei klausīties šādu mūziku – bez instrumentāla, popsīga pavadījuma," sacīja Sirmais.
