Ar vienu jomu nepietiek
"Kā jau visiem radošiem cilvēkiem, arī mana dzīve iet no viena grāvja otrā: vai nu ir tik daudz darāmā, ka netieku galā, un tad nu jāķer un jāgrābj, vai arī ir klusie brīži. Taču arī tad nevaru mierā nosēdēt. Divas dienas, un galva sāk strādāt,” stāsta Šēfers. "Man nekad nav pieticis ar vienu jomu – jau no skolas gadiem vienmēr interesējušas dažādas lietas, un Dievs mani svētījis ar iespējām, kurās varu izpausties, darboties, un kaut kas arī izdevies, par ko prieks."
Egīls Šēfers smej, ka viņa skolotājiem galvenais uzdevums allaž bijis iedot kādu rāmi, īpaši jau Latvijas Mūzikas akadēmijas pirmajos gados. "Nākot no Dārziņskolas, akadēmijā pārņem zināms šoks, ka ir daudz brīva laika, un tad daudzi aiziet neceļos.
No brīvā laika biju gluži vai apreibis – ka beidzot varu darīt un darboties. Profesors Ģirts Pāže visu laiku teica – pag, nesteidzies ar ierakstiem, iemācies kārtīgi nospēlēt un tad. Viņš vienmēr sacīja – darbs nav zaķis, neaizbēgs. Bet akadēmijā taču jāķer visas iespējas!
Tas ir laiks, kas katram jaunam mūziķim jāizmanto, lai pēc iespējas izmantotu to siltumnīcas efektu – atbalstu, ko sniedz gudri pasniedzēji, lai izaugtu, nobriestu, sasniegtu maksimālo kapacitāti. Kad nonāc brīvajā tirgū, kur ir īsti aukstas vētras, var salūzt ātri. Ja nav pamata, kas ar palīdzīgu cilvēku rokām ielikts, ir grūti.”
Uzvaras un lauri ir darba sastāvdaļa
Egīls Šēfers ir gan daudzu konkursu, gan arī Latvijas Lielās mūzikas balvas laureāts. Tomēr pret dažādajām uzvarām viņš ir skeptisks. "Man nepatīk, ja mūziķi lielās ar savām uzvarām konkursos – tā vienkārši ir darba sastāvdaļa!
Tagad visiem, kuri kaut ko var, ir kādi lauri. Nav kā agrāk. Tagad ar lauriem ir ļoti grūti izcelties. Jo tie paši par sevi neko negarantē un neizšķir. Un tā ir viena no jauno mūziķu lielākajām kļūdām – ka viņi vēl aizvien tic vecajai reliģijai, sak, ja uzvarēšu konkursā, būs sarkanais paklājs.
Tas notiek ļoti reti.”
Un tomēr. Kādi ir viņa lielākie panākumi, pēc paša domām?
"Savā "pusmūžā” esmu sapratis, ka nevaru sadalīt dzīvi – privāto, sociālo, garīgo, profesionālo. Man tā visa ir viena dzīve. Panākumi nav tie, kas bijuši nozīmīgi, ja nu tomēr – tad drīzāk tie, kuri bijuši izšķiroši.
Piemēram, septiņi gadi Amerikā atvēra acis, lika nobriest patstāvībā.
Pamatīgs profesionāls izaicinājums!”
Mūziķis prāto, ka viņu allaž urdījusi ziņkāre un zinātkāre. "Mani vienmēr interesējis apvārsnis – skatīties, kas tālāk aiz tā. Tas ir iemesls, kāpēc esmu interesējies par mūzikas apskatniecību, vērtēšanu.
Kad sāku veidot "Orfeja ausi", lai vērtētu vokālistus, ņēmu privātstundas dziedāšanā. Jo daudzpusība mani bagātina kā klarnetistu, producentu, apskatnieku.
Man vienmēr paticis mācīties – to redzu kā savu profesionālo uzdevumu. Jo mūzika un pasaule mainās nepārtraukti, un tev nemitīgi jābūt kompetentam, lai varētu būt aktuāls kā mākslinieks.”
No ņēmēja par devēju
"Līdz gadiem trīsdesmit vairāk biju ņēmējs – ņēmu no skolotājiem, darba vietām, visu krāju sev apkārt. Mana pasaules uztvere vairāk bija materiālistiska. Līdz jutu, ka tas nesniedz ne emocionālu, ne garīgu gandarījumu.
Sapratu, ka dzīves būtība nav ņemšanā, bet došanā. Tajā brīdī sajutos laimīgs, gandarīts, piepildīts.
Profesionālajā ziņā tās bija vēl vienas durvis, kas atvērās,” nacionālās skaņu ierakstu kompānijas "Skani" priekšvēsturi ieskicē Egīls Šēfers.
Kā īsti radās doma par jaunu ierakstu kompāniju? "Vienbrīd sapratu, ka mums katastrofāli trūkst latviešu mūzikas ierakstu. Ka tas ir šausmīgs caurums, ko mēs, nozare, neesam aizlāpījuši!
Sāku atklāti par to runāt, un Latvijas Mūzikas informācijas centra vadītāja Ināra Jakubone sacīja – piekrītu, bet vai esi gatavs kaut ko darīt? Jo viena lieta ir kritizēt, bet pavisam cita – darīt.
Biju jau producējis trīs "Carion" albumus, tāpēc zināju, kā tas notiek, kas un kā jādara, lai tas nonāktu starptautiskajā tirgū. Idejai saņēmām valsts atbalstu. Tagad, pateicoties iespējām un atbalstam, piecu gadu laikā izdoti vairāk nekā divdesmit ierakstu, un pasaulei tie ir pieejami, viegli sasniedzami.”
Labāk kompānijā
"Nekad neesmu rāvies būt par solistu – tas ir vientuļi, jo tavs sadarbības partneris, cīņas oponents esi tu pats. Nepatīk man tā! Drīzāk – kad esmu kopā ar domubiedriem. Kad tev ir "pušelnieki". Tā ir daudz intīmāka un personīgāka padarīšana,” neslēpj Egīls Šēfers, kurš savas karjeras laikā skatījies divos virzienos: "Viena ir profesionālā varēšana. Jāstrādā, un tas ir regulārs darbs, turklāt grūts plānošanas darbs, lai regulāri, katru dienu, neskatoties ne uz ko, veltītu laiku profesionālajai higiēnai. Otra ass ir mākslinieciskā.
Kā teica mani skolotāji – ja tu uzkāp uz skatuves un spēlē tehniski nevainojami, tas ir interesanti tikai profesionāļiem. Būtiskāk, lai parastajam klausītājam nav garlaicīgi.
Lai tu spēj viņu uzrunāt emocionāli vai – vēl labāk – garīgi. Protams, to nevar izdarīt bez profesionālā pamata."
Svarīgākais "projekts" – ģimene
Mūziķis neslēpj, ka viens no viņa dzīves svarīgākajiem "projektiem" ir ģimene. "Sākumā to īsti pat neapzinājos, jo viss nāca un notika dabīgi, bet tagad, kad mums ar Astru (Astra Irmeja-Šēfere, Latvijas Nacionālā operas un baleta Mākslinieciskās plānošanas un producēšanas daļas vadītāja – red.) bērni aug un sāk skoloties, saprotu, ka tas ir dzīves lielākais projekts – izveidot ģimeni, palaist bērnus pasaulē.
Tas ir pats ilglaicīgākais projekts! Neviens profesionālais darbs nav tik daudz stundu, laiku un mūžu prasošs, taču arī emocionālo atdevi dodošs kā ģimene. Tas ir viens no stūrakmeņiem, uz kā balstās mana dzīve.
Nu, un trešais – tā ir garīgā dzīve. Kā galds uz trim kājām."
