Georgijs Osokins: Dzīve bez falšuma

Pianistu Osokinu dinastijā viņš ir pats jaunākais – viņam ir 21 gads. Šādā vecumā daudziem vēl nav ne jausmas, ar ko viņi dzīvē nodarbosies. Bet viņam viss bija izlemts, teju pirms viņš sāka iet skolā. Un atšķirībā no vairuma brīnumbērnu Georgijs no paša sākuma radīja klausītājos nevis aizkustinājumu, bet neviltotu interesi par sevi kā mūziķi. Intervijā Rus.Lsm.lv publikas mīlulis pastāstīja, kā spēlēt pēc Staņislavska un pastāvēt ārpus sociālajiem tīkliem, kā būt pašam sev stilistam un pārvaldīt laiku.

Georgijs Osokins (1995)

Beidzis Emīla Dārziņa mūzikas skolu, mācījies pie sava tēva Sergeja Osokina Rīgā, papildinājis prasmes pie Mihaila Voskresenska Maskavas konservatorijā, Dmitrija Baškirova, Georga Frīdriha Šenka. Kopš 2015.gada ir Sergeja Babajana klases students Ņujorkas Džuljarda skolā, bet 2016.gadā kļuva par jaunāko Latvijas Lielās mūzikas balvas laureātu kategorijā “Gada jaunais mākslinieks” šīs balvas vēsturē.

Pirmo reizi kopā ar orķestri uzstājies 10 gadu vecumā. Drīz pēc tam kļuva par laureātu IX starptautiskajā Aleksandra Skrjabina pianistu konkursā Parīzē (2009). Saņēmis Frederika Šopēna prēmiju XXII starptautiskajā konkursā Moncā (Itālija) un citas balvas. 2014.gadā uzvarēja IX starptautiskajā Šopēna jauno pianistu konkursā Ķīnā un uzstājās ar neskaitāmiem koncertiem daudzviet Eiropā un pasaulē. 2015.gadā XVII starptautiskajā Šopēna konkursā Varšavā iekļuva desmit labāko pianistu skaitā (no 450 dalībniekiem). Ierakstījis albumu ar Šopēna skaņdarbiem. Tradicionāli ar koncertu atklāj festivālu „Avanti!”. Šīgada festivāla atklāšanā 18.martā Lielajā ģildē izpildīs Skarlati, Ramo, Bēthovena, Lista, Debisī, Rahmaņinova un Skrjabina skaņdarbus.

- Kādā vecumā jūs sapratāt, ka mūzika ir tas, kam jūs veltīsiet savu dzīvi?

- Ziniet, es pat nekad neesmu domājis, ka varētu ar kaut ko citu nodarboties. Man gan mamma, gan tētis, gan brālis ir pianisti, viņi vienmēr spēlēja mājās, mums bija neliels dzīvoklis un liels, vecs vācu koncertflīģelis, tā kā es burtiski zem tā arī augu. Dabiski, pats sniedzos pie taustiņiem. Un ļoti agri, pateicoties savai pirmajai skolotājai, sāku uzstāties publikas priekšā. Šajā ziņā man viss ārkārtīgi veiksmīgi sanāca.

- Kā ir būt jaunākajam un nodarboties ar to pašu lietu, ko brālis?

- Sākumā tā bija vienkārši ļaundarība. Protams, no manas puses. Andrejs sēdēja pie klavierēm, bet es gribēju ar viņu spēlēties.

- Spēlēt vai spēlēties?

- Spēlēties! Mums atšķirība ir desmitarpus gadu, es biju mazs, prasīju sev uzmanību un nesapratu, kāpēc brālis neliekas par mani zinis. Kas vispār par lietu?... Varbūt tāpēc Andrejs ātri pazuda no mājām un sāka nodarboties skolā. Pēc tam viņš vispār aizbrauca prom no manis uz citu valsti. Es viņu izēdu! Jā. Bija daudz konfliktu. Un visi pamatā manas vainas dēļ. Pēc tam pienāca laiks, man apritēja 16, es sapratu, kas un kā... Tagad varu godīgi teikt, ka mēs ar brāli esam teju labākie draugi. Mēs varam par visu parunāt, un vienmēr tam atradīsies laiks. Mēs vienmēr viens otram palīdzēsim – viņš iesaka man kādas lietas, viņam ir lielāka pieredze; un arī es viņam varu kaut ko ieteikt, es jūtu kaut kādas varbūt jaunas vēsmas. Mēs ļoti labi satiekam. Un tas, protams, ir mūsu vecāku nopelns, ka viņi varēja mūs tā izaudzināt. Mums ir liela savstarpēja mīlestība.

- Aizvien vēl dzīvojat ar vecākiem?

- Jā. Bet es maz esmu mājās. Mēs vispār tiekamies reti, un esmu ļoti priecīgs, ka vismaz te, Rīgā, varu pabūt kādu laiku kopā ar ģimeni.

- Vai bijāt morāli gatavs dzīvei uz čemodāniem?

- Es attiecos pret to mierīgi. Man patīk pats ceļošanas process, jaunu kultūru, valstu, cilvēku atklāšana. Tas ir ļoti interesanti, un iedvesmu no tā var smelt... Varbūt ar laiku tas sāks kaut kā kaitināt, jo ir arī privātā dzīve, kurai nenāk par labu tāds ritms... Taču ar to jāsamierinās.

Draugi un ģimene – diemžēl noteiktā brīdī mums tas jāupurē, jo vienmēr pirmajā vietā būs tas, ar ko mēs nodarbojamies, – mūzika. Lūk, tādi mēs, mūziķi, nepareizi cilvēki...

- Vai slava, kas pār jums gāzās pēc Šopēna konkursa Varšavā, ir smags pārbaudījums vai prieks?

- Vai! - tas viss kopā. Konkursu, kā saskaitīts, internetā noskatījās apmēram 30 miljoni cilvēku visā pasaulē, bet tā ir ļoti liela auditorija, īpaši klasiskajai mūzikai. Dabiski, tas deva kaut kādu atzinību, teiksim, man tagad ir ļoti daudz fanu Japānā un Polijā. No otras puses, uzreiz palielinājās koncertu skaits. Bet uz katru no tiem vajag ļoti nopietni gatavoties – un es izliku sevi maksimāli, neatkarīgi no tā, cik cilvēku sēž zālē – 20 vai 2000. Protams, grafiks mainās, dzīve mainās. Tāpēc sajūtas divējādas.

- Vai atbildība maina jūsos kaut ko kā māksliniekā? Netraucē spēlēt?

- Nu, tā ir daļa profesijas. Mēs ar to dzīvojam. Dabiski, atbildība ir milzīga. Pirmkārt, pret mākslu, pret komponistu, pret sevi pašu. Un pēc tam pret publiku.

Ir pat riskanti būt publikai patīkamam un spēlēt tā, kā tā grib.

- Vai paredzējāt, ka kļūsiet par ciešas uzmanības objektu auditorijai?

- Nē. Pēc konkursa mani Polijā pat diennakts tumšajā laikā atpazina, un tas bija glaimojoši, jā, bet, no otras puses, esmu diezgan asociāls cilvēks, man šķiet. Man nav ne lapas "Facebook", ne "Instagram", ne "Twitter". Dažreiz, kad ne viss dzīvē ir labi, kad noskaņojums nav diez ko, gribas pēc koncerta ātri, ātri aizbēgt no visiem, kaut kur noslēpties. Taču tā ir visiem, tas nav nekas īpašs.

- Vai sociālie tīkli, kas ir mūslaiku dzīves sastāvdaļa, jūs nemaz neinteresē?

- Jā, neinteresē. Nav jau tā, ka man vispār nebūtu pieejams internets. Es dažreiz varu tur paskatīties kaut kādas ziņas, izlasīt kādus interesantus rakstus, bet neko vairāk.

Man skolas laikā bija pieredze saziņai sociālajos tīklos, un es ātri sapratu, ka tas atņem laiku, enerģiju un maz ko dod pretī. Neteiktu, ka esmu kaut kāds mizantrops, bet man tas ir nedaudz garlaicīgi.

Man patīk koncentrēties uz savu lietu. Mūziku, grāmatu lasīšanu, filmu skatīšanos.

- Klausieties, vai vispār esat kādreiz kāvies?

- Nezinu... Bija sadursmes skolā, visai regulāras, bija tīri puiku lietas futbola laukumā... Bet nekas nopietns, Tikai degunu salauza. Un rokas pirkstu. Diezgan sen.

- Vai jūs neuzskatāt, ka profesija jūs nedaudz apzog? Vispirms atņem bērnību, bet pēc tam kaut kādu normālu cilvēka dzīvi?

- Uzskatu, ka cilvēkam jānodarbojas ar to, ko viņš vēlas. Bet es ļoti agri apzinājos, ko gribu, un absolūti nenožēloju, kad draugi devās atpūsties vai futbolu spēlēt, taču es gāju pie klavierēm. Bet, otrkārt, es taču nesēdēju visu laiku pie instrumenta - es gan ar tenisu nodarbojos, gan ar futbolu, un ar puišiem mēs piektajā sestajā klasē, tādā bīstamā vecumā, šur tur gājām... Tas viss notika.

Bet, kad man bija ļoti jautri vai ļoti slikti, es zināju, ka vienīgais, kas mani sapratīs un sadzirdēs, būs mūzika.

Lūk, es sēžos pie klavierēm, un mani uzreiz pārņem miers. Un harmonija. Uzreiz aizmirstu par kaut kādām savām problēmām. Man paveicās, ka es jau bērnībā atradu savu lietu.

- Skatos dažreiz, kā pavisam jauni cilvēki, kuri neko, izņemot savus instrumentus un notis, dzīvē nav redzējuši, izpilda dižus skaņdarbus un brīnos: kā viņi to dara? Vai tiešām viņiem pietiek tikai ar emocionālo pieredzi?

- Man šķiet, ka izolācija no ārējās pasaules, par kuru jūs runājat, ir vienīgā pareizā metode. Mums jāveido savs mazais Visums. Bet lielo novērot no malas un smelt no tā sižetus, lai pēc tam izmantotu savām koncepcijām. Jā, dzīves pieredzes reizēm pietrūkst, un tu to jūti: pirms pieciem gadiem spēlēji ne tā, kā tagad, tāpēc ka tu kādus svarīgus cilvēciskus principus sev vēl neesi noformulējis. Bet pēc desmit gadiem tu vispār citādi spēlēsi.

No otras puses, ģeniāliem māksliniekiem ir ļoti daudz neapzinātā.

Šopēns 20 gadu vecumā, varētu teikt, bija vecs vīrs dzīves sapratnes līmeņa ziņā pēc pareģošanas spējām. Vai arī tas pats Mocarts. Lūk, brīnumbērni parasti ir ļoti intuitīvi cilvēki, viņi spēlē tā, kā jūt, viņiem nav svarīgs intelektuālās analīzes moments. Un tāpēc daudzi izaugot pārstāj būt interesanti...

Pareizs jutekliskā un racionālā balanss ir liela lieta. Lūk, Glens Gūlds. Tu viņu klausies, un ir pilnīgi iespaids, ka tā ir spontāna izpausme, ka tas tieši tavu acu priekšā dzimst. Bet patiesībā viss ir pārdomāts un izstudēts, katra nots salīdzināta, nav, pie kā piesieties.

- Kāda ir jūsu attieksme pret pianistu Georgiju Osokinu?

- Nu, viņam ir savi trūkumi, bet es uzskatu – ļoti svarīgi, ka viņš samērā agri saprata, kas ir pirmajā vietā un kas ir otrajā vietā. Tāpēc ka daudzi pianisti viņa vecumā vēl nedomā par to, ko nozīmē sava seja un sava koncepcija mūzikā. Galvenais nepārstāt mācīties, neapstāties. Man taču šai ziņā ir unikāla profesija, mēs attīstāmies līdz pašai pēdējai stundai. Man šķiet, Horovics vislabāk spēlēja 80 gadu vecumā.

- Jēdziens „mācīties” ir ļoti plašs. Vai jūs to izprotat kā pedagoga nepieciešamību?

- Dabiski, man ir brīnišķīgs pedagogs, ir meistari, pie kuriem es braucu, lai uzklausītu viedokli par savu spēli, saņemtu kādus ieteikumus... Bet vajag laikus iemācīties sasniegt rezultātus patstāvīgi, bez atbalsta no malas. Klavieres uz skatuves ir pati vientuļāka vieta uz planētas, teica kāds dižs pianists. Un neviens tev tur nepalīdzēs. Mākslinieki vispār, man šķiet, ir ļoti vientuļi cilvēki.

- Vai jums svarīgi būt līdzīgam citiem pianistiem?

- Man ir svarīgi būt godīgam pret sevi – nenodot sevi un būt pašam. Varbūt beigās tas izaugs par to, ka spēlēšu pa savam un atšķiršos. Bet tas nav mērķis. Pat bīstami, ja tas kļūst par mērķi. Daži mūziķi, sev to nosakot, pārvēršas par šovmeņiem.

- Ko nozīmē izteikums „būt pašam” tā cilvēka mutē, kura profesija ir translēt komponista tekstu?

- Ir pianisti introverti. Ir ekstraverti. Taču jebkurā gadījumā mēs visi spēlējam, interpretējot kaut kādas autora idejas caur savas personības prizmu, un izslavētākie izpildītāji - tie, kuri ir liela mēroga personības. Jā, viņiem bieži pārmet: viņš nespēlē Šopēnu, viņš nespēlē Bēthovenu – viņš spēlē sevi! Bet, ja jūs noklausīsieties desmit viena skaņdarba ierakstus un par astoto teiksiet – vai, es zinu, kas ir pie klavierēm, jo daudzi aspekti, sākot no skaņas un beidzot ar traktējuma izpratni, dos jums šo sapratni, - vai tad tas ir slikti?!

Klasisko koncertu auditoriju veido par jums vecāki cilvēki. Vai tas jums sagādā kādu problēmu?

– Varbūt jums ir taisnība attiecībā pret Latvijas publiku. Bet Polijā, piemēram, ir cita situācija. Diametrāli pretēja. Tur uz akadēmiskiem koncertiem iet galvenokārt jaunatne. Un arī uz daudziem koncertiem Ņujorkā. Varbūt klasiskā mūzika kļuvusi daudz pieejamāka vai arī apnicis tas, kas notiek popkultūrā?...

Taču es uztveru publiku zālē nevis kā sašķeltu paaudzēs, bet kā veselumu. Es zinu, ka dažiem aktieriem un mūziķiem ir tāda stratēģija: lai īpaši neuztrauktos, nosacīti izvēlēties kādu cilvēku un viņam spēlēt. Bet man ērtāk varbūt spēlēt zālē ar diviem tūkstošiem, nevis divdesmit vietām.

Jo tad, kad tev ir divdesmit klausītāju, tu sāc katru sajust spēlēšanas laikā, īpaši tad, kad divas stundas pavadi uz skatuves. Bet divi tūkstoši saplūst vienota masā, kurai tu adresē savu vēsti.

Publika taču ir diezgan vienāda visur. Jā, amerikāņi pat sliktos koncertos beigās uzreiz ceļas un sāk kliegt „bravo!”, jā, japāņi pat ģeniālam māksliniekam klusējot aplaudē, viņiem tāda uzvedības kultūra – bet vienalga tu jūti, kad ir kontakts ar publiku un kad tā nav, kad publikai ir ātra reakcija un kad palēnināta. Katram koncertam ir sava situācija, savs temps, un mums šajās sliedēs ir pareizi sevi jāiespiež improvizēt. Tikai tad būs kaut kāds rezultāts. Mūsu mākslā, mūzikā, pats pirmais, pats galvenais laikam ir laika pārvaldīšana. Un publika uzreiz jūt, vai mūziķis māk vai nemāk rīkoties ar laiku.

- Neatklāšu Ameriku, ja teikšu, ka vienādu spēju gadījumā akadēmiskajā mūzikā aģenti un publika vairāk mīl tos, kuri brīnišķīgi izskatās. Jūs brīnišķīgi izskatāties. Vai jūs tam atvēlat laiku un uzmanību?

- Kopumā – nē. Man pats galvenais, lai uz skatuves es justos komfortabli. Bet es jūtos komfortabli kādā īpašā apģērbā, kurš man patīk, kurā man ir patīkami. Tas uzreiz ietekmē pārliecinātību, bet mums uz skatuves jābūt ļoti pārliecinātiem. Dzīvā koncertā viss ir svarīgs, īpaši tagad, kad vizuālā uztvere ir ļoti spēcīga. Visam jābūt organiskam.

- Ieskaitot uzvedību uz skatuves? Mīmiku? Vai jūs sevi kontrolējat šajā ziņā?

- Sejai jābūt dzīvai. Ar to ir jāstrādā, un ne jau tāpēc, lai iegūtu skaistas fotogrāfijas un ietekmētu publiku, bet gan tāpēc, lai kaut ko īpašu izvilinātu no klavierēm.

Ziniet, cik pasaulē ir dižu mūziķu grāmatu par to, kā jāspēlē? Un cik teorētisku darbu par to, kā spēlēt vēl labāk? Simtiem. Tūkstošiem. Un neviena no šīm grāmatām nekad nepalīdzēs.

Bet Staņislavskis vai Mihails Čehovs ļoti palīdz. Kad es izmantoju kādus aktieru paņēmienus, to pašu mīmiku, tas ietekmē spēlēšanu. Briesmīgi ietekmē.

Bet nevaru teikt, ka zinu jau iepriekš katru savu sejas izteiksmi. Dažreiz, kad liels sasprindzinājums, emocionāls uzplaiksnījums, izlaužas kaut kas nekontrolējams. Bet dažreiz vienkārši negribas savaldīties. Tevi ved, un nekas cits neatliek, kā vien notvert šo kaislības vilni un mēģināt tam piemēroties. Bet tas viss mūzikas, mākslas labad, nevis šovam.  

- Kas veido jūsu garderobi?

- Es pats. Ļoti izbrīnījos, kad pēc konkursa daudzi žurnālist Polijā teica – tev laikam mārketinga speciālists ir. Lūk, tev sarkans diegs ap roku, pēc kura televīzijā uzreiz, neredzot cilvēku, var pateikt, kas spēlē, un arī krekls tev ir tāds īpašs, un mati, un tamlīdzīgi. Saku – draugi, es par to pat nebiju domājis!

Es tiešām bez svešas palīdzības kaut kā tieku galā ar šo lietu. Kad gribu kaut ko no drēbēm skatuvei atrast, labākais veids pastaigāt pa veikaliem kādā mazā pilsētiņā Francijā, Itālijā, Vācijā. Tāpēc, ka jebkurā lielā tirdzniecības centrā man uzreiz kļūst karsti, slikti un gribas ātrāk aizbēgt.

Bet, ja viss spontāni sanāk – tas vispār ir pats labākais. Tāpēc man patīk Ņujorka: tu vienkārši soļo pa Brodveju, nogriezies sazin kur, un tur noteikti uzej to, ko vēlējies. Tas ir romantiski, poētiski un ļoti patīkami. Izvēles process vispār nedrīkst būt smags uzdevums. No tā jāgūst bauda.

- Kopš brīža, kad jūs kļuvāt par Šopēna konkursa diplomandu, pagājis pusotrs gads. Vai esat gatavs arī turpmāk piedalīties tamlīdzīgās sacensībās?

- Tagad diemžēl tā ir nepieciešamība, tāpēc ka ir ļoti asa konkurence, īpaši starp pianistiem – Ķīnā vien to ir 60 miljoni. Man no paša sākuma bija uzstādījums: piedalīties konkursos, taču pašos lielākajos. Tajos, kuriem ir lielākais starptautiskais skanējums. Šopēna konkurss ir viens no tādiem, varbūt pat pasaulē visapspriestākais, tas taču ļoti reti notiek, tikai reizi piecos gados.

Bet konkursus es uztveru kā festivālus. Proti, kā vietu, kur tu vari parādīt sevi publikai, lai tevi sadzird, lai sāktu sekot tavām gaitām. Bet ne tāpēc, lai saņemtu naudu un kaut kādu titulu. Jo rezultātā, kad cilvēki iet uz koncertu, iet uz tevi. Uz personību, nevis pirmo, otro, trešo prēmiju.

Konkurss un māksla vispār ir ļoti konfliktējošas lietas. Man šķiet, jebkāda sportiska sacensību smaka ir ļaunums mākslai, iznīcinoša stihija.

- Nebaidāties nokļūt industrijas dzirnakmeņos?

- Nu, jā, ir tāda bīstamība, īpaši, ja ir daudz fanu, daudz koncertu. Kaut kādā ziņā jābūt mūkam. Jākalpo mākslai un savai lietai. Un tikai tad pēc kādiem 10 vai 20 gadiem tu paklausīsies ierakstu, kas veikts tagad, un tev nebūs kauns. Kad smaržo pēc neīstuma, tas taču uzreiz ir ļoti, ļoti pamanāms.

Interviju krievu valodā lasiet šeit!

 

* Maša Nasardinova ir izdevuma  Pastaiga.ru redaktore.

Šis materiāls sagatavots speciāli Rus.Lsm.lv.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt