Džeza impresijas

Viktoram Ritovam – 50 un Entonijs Strongs Rīgā

Džeza impresijas

Jūras spēku orķestra bigbends tautasdziesmā un Jekaterinas Šariginas "Mayflower"

Britu džeza mūziķis Entonijs Strongs: Džezā nonācu, pateicoties savam slinkumam...

Džezā nonācu, pateicoties slinkumam. Saruna ar britu mūziķi Entoniju Strongu

"Ne par katru darbu šajā pasaulē jūs varat saņemt publikas aplausus tikai par to, ka strādājat. Tas ir ļoti patīkams darbs, un man paveicies, ka varu to darīt. Mans darbs ir mana kaislība, un, kad redzu, ka tas dara laimīgus arī citus cilvēkus, tā ir vislabākā sajūta," prāto Londonā mītošais dziedātājs un džeza pianists Entonijs Strongs (Anthony Strong), kuru Lielbritānijas mediji dēvē par “jauno Anglijas džeza superzvaigzni”. 1. aprīlī  kopā ar savu trio viņš sniegs koncertu "Atta Centre" Rīgā.

Anete Ašmane: Šonedēļ jūs Rīgā uzstāsieties kopā ar savu trio. Pastāstiet vairāk par to!

Entonijs Strongs: Jā, uzstāšos kopā ar savu trio no Lielbritānijas: viņi ir lieliski mūziķi, ar ko kopā strādāju jau aptuveni desmit gadus, esam ļoti tuvi. Tas ir bundzinieks Endijs Bols un basists Spensers Brauns. Kopā esam ierakstījuši manu iepriekšējo albumu, bet nesen ierakstījām arī jaunāko albumu, pie kura producēšanas strādāju pēdējos mēnešos.

Iepriekš, kad viesojāties Rīgā, uzstājāties kopā ar Latvijas Radio bigbendu, bet tagad dzirdēsim jūs mazākā sastāvā. Kurš no sastāviem jums pašam ir tuvāks?

Es mīlu lielus sastāvus! Man tā ir tāda bauda, jo ikdienā spēlēju kopā ar mazākiem sastāviem, tāpēc, kad uz skatuves esmu kopā ar trīsdesmit mūziķiem, tas ir liels prieks.  Esmu pianists un dziedātājs, tāpēc uz skatuves manā galvā risinās daudz lietu – jāatceras vārdi, akordi, forma, jādomā, ko es teikšu starp skaņdarbiem, tāpēc tad, kad uzstājos kopā ar vairāk mūziķiem, daļa smaguma ir nost no maniem pleciem.

Mēs, mūziķi, uz skatuvi skatāmies kā uz savu rotaļlaukumu, kur varam būt traki un gūt prieku.

Jo uz skatuves vairāk cilvēku, jo lielāks prieks un jautrība. Tā ir arī dalīta atbildība. Un laba bigbenda skaņa – man nav lielāka prieka par to.

Jūsu mūzika atgādina džeza zelta laikmetu, kur bija azartiski dziedātāji un klasisks džeza, svinga stils. Tas laikam arī jums ir vistuvākais žanrs?

Mūziķi ir kā komiķi – komiķi stāsta tos jokus, kas viņiem šķiet smieklīgi, un mēs spēlējam to mūziku, kas mums patīk. Mūzika, ko atskaņoju, ir man vistuvākā. Taču man patīk dažādu žanru mūzika – man ir arī pavisam citam muzikālā šķautne, ko nekad neesmu ierakstījis un atrādījis publikai, taču mani ļoti saista arī klasiskā mūzika, elektroniskā mūzika, hiphops, frīdžezs un viss starp to. Manis radītā mūzika ir tāda, ko man pašam patīk klausīties mājās, kad neko nedaru. Bet, kamēr mūzika ir kvalitatīva, es to varu novērtēt un mani tā aizrauj.

Kā jūs atradāt savu ceļu mūzikā?

Man bija ļoti atbalstoši vecāki. Mēs nebijām pārāk turīgi, bet viņi vēlējās, lai man izdodas, tāpēc deva visu, ko vēlējos un kas man bija vajadzīgs. Un man bija arī lieliski mūzikas pedagogi, kas bija atvērti dažādiem mūzikas žanriem.

Kad devos uz mūzikas skolu, man piedāvāja mācīties klavieres, un viņi teica: "Tu vienmēr spēlē klavieres, nevis dari to, kas tev būtu jādara!" Un džeza klavieres izklausījās vienkāršāk, nekā apgūt klasisko mūziku. Tā ka var teikt, ka nonācu džezā, pateicoties savam slinkumam... Kad man bija pirmās nodarbības džeza mūzikā, tās bija skaņas, ko nekad iepriekš nebiju dzirdējis – tāda veida akordus, harmonijas. Man tā bija kā jauna puzle, ko likt, jauns veids, kā raudzīties uz mūziku.

Kad sniedzat koncertus dažādās pasaules vietās, vai vienmēr ir viegli uzreiz atrast kontaktu ar publiku?

Tas ir labs jautājums, jo pasaule, kurā dzīvojam, ir savstarpēji saistīta, tomēr publika dažādās vietās atšķiras.

Ir liela atšķirība – uzstāties Ņujorkas džeza klubā vai Šveices festivālā. Tās ir pilnīgi atšķirīgas lietas. Laiku pa laikam tas nav viegli, bet, man šķiet, ka mūzika vienmēr uzvar, tā ir pāri šīm atšķirībām.

Kāpēc jums patīk uzstāties? Tas varbūt ir muļķīgs jautājums, bet katram mūziķim noteikti ir cita atbilde uz to.

Tā ir mana kaislība... Lieta, ko man šajā pasaulē patīk darīt visvairāk. Kad varu kāpt uz skatuves un dalīt šo mirkli ar tūkstošiem citu cilvēku… Ziniet, ne par katru darbu šajā pasaulē jūs varat saņemt publikas aplausus tikai par to, ka strādājat. Tas ir ļoti patīkams darbs, un man paveicies, ka varu to darīt. Mans darbs ir mana kaislība, un, kad redzu, ka tas dara laimīgus arī citus cilvēkus, tā ir vislabākā sajūta. Nesen atkal to sajutu Turcijā, kur uzstājos koncertā ar bigbendu un stīgu orķestri.

Kad uznācu uz skatuves, mani pārņēma apziņa, cik ļoti man paveicies un kāds prieks tas ir – uzstāties publikai,

sajust to enerģiju no mūziķiem un klausītājiem, saņemt pozitīvas sajūtas, tajā ir kaut kas elektrizējošs, kaut kas no citas pasaules. Tā man ir viena no labākajām sajūtām pasaulē.

Un jau pavisam drīz šo sajūtu atkal varēsiet piedzīvot Rīgā. Ko varēsim dzirdēt koncertā?

Spēlēsim mūziku no maniem pēdējiem trim albumiem, arī daudzus džeza standartus, bet atskaņosim arī pavisam jaunu mūziku. Kā jau minēju, pavisam nesen ieskaņojām jaunu albumu, kas vēl nav publicēts, bet koncertā būs dzirdama tajā iekļautā mūzika. Ļoti gaidu šo notikumu!

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt