“Romantiskais mīts par māksliniekiem, kuri vientulībā dzer vīnu un prāto par pasaules nākotni, sen ir beidzies. Lielākā daļa mākslinieku kaut kur strādā. Mākslu mēs radām pēc darba vai brīvdienās. Mēs esam sabiedrības daļa, tāpēc ir normāli, ka vēlamies būt saprotami vai būt vismaz labi kaimiņi citiem,” skaidro festivāla “Printmaking In” kuratore, grafiķe Marta Vosilūte.
Grafikas festivāls ne tikai tieši paplašina mākslas telpu pilsētvidē, bet arī rāda grafiku plašākā nozīmē.
“No vienas puses, grafika ir viss, kas drukāts, tad iedalījums tehnikās… Kaut kāda veida atspiedums uz virsmas. Tādā paplašinātā versijā, jo klasiski tas ir novilkums uz papīra, bet šobrīd jau mākslinieki šo robežu paplašina. Un var strādāt ar koncepciju – kādas idejas atspiedums manās smadzenēs. Projekcija kā druka uz virsmas, ko neredzam, kad izslēgts projektors,” stāsta festivāla kuratore Ieva Nagliņa.
Festivāla ietvaros astoņas izstādes iepazīstina ar pašmāju, Baltijas un ziemeļvalstu mākslinieku daiļradi. Katrai izstādei ir sava festivāla moto pieskaņota ievirze. Piemēram, Nacionālās bibliotēkas pagrabā izvietojusies izstāde “Stikla kalns” – tajā latviešu un lietuviešu mākslinieki risina abām tautām kopīgos mītus, arī teiku par stikla kalnu.
“Par katru valsti var izlasīt informāciju no sākuma līdz beigām, bet mākslas darbs dod kaut ko citu,” pārdomās dalās dāņu grafiķis Rasmuss Dano. “Mākslas darbs nav tieša ilustrācija teikai par stikla kalnu, kas pamatā arī šai bibliotēkas ēkai. Izstādē šo leģendu nevar redzēt tieši, bet var ļaut mākslai, lai tā rada iespaidu, par ko leģenda ir. Varbūt to izdosies saprast, varbūt ne.”
