Vilhelms Purvītis ir daudz paveicis Latvijas glezniecības starptautiskajai atpazīstamībai. "Ja mēs runājam par Latvijas valsti, tad
jau pašos sākumos, uzreiz pēc de iure atzīšanas 1921. gada janvārī, sākās jautājums par Latvijas mākslas reprezentāciju ārzemēs. [..] Purvītis bija ne tikai rektors un Pilsētas mākslas muzeja direktors, bet arī padomdevējs tieši šādos jautājumos,"
norāda Gerharde-Upeniece. Seko 1922. gada pieminējums – Baltijas valstīm togad piedāvāja veidot izstādi Rudens salonā Parīzē, un diskusijā par to, kā tas notiks, esot iesaistījies gan Latvijas sūtnis Francijā Oļģerds Grosvalds, gan sūtnis Itālijā Miķelis Valters un padomnieks Mārtiņš Nukša. "Šeit bija jautājums par kopīgo Baltijas tēlu savā laikā, un arī par to, ka vajadzētu domāt par kvalitāti – kā veidot, kā darīt," pārstāsta Gerharde-Upeniece, "Oļģerds Grosvalds vērsās pie Vilhelma Purvīša, un Purvītis komentēja: "Kopīgas Baltijas valstu izstādes sarīkošana būtu mūsu valdībai varbūt jau tagad jāpārskata tuvāk no valstiski politiskā stāvokļa un ieinteresēto personu aprindām un tieksmēm. Vistuvākā nākotnē var jau sagaidīt ielūgumus uz lielajām, starptautiskajām ārzemju mākslas izstādēm. [..] Domājams un paredzams, ka Eiropas mākslas tautas šinīs gadījumos [te runa par mazākām tautām], rīkosies katra patstāvīgi un neatkarīgi no politiskajām apvienībām."" Tā arī esot noticis, proti, mazās tautas katra par sevi devās uz Eiropas mākslas centriem, un tikai 30. gados, autoritāro režīmu laikā, Baltijas valstis sanāca kopā.
Gerharde-Upeniece pievēršas neatkarīgās Latvijas mākslas veiksmes stāstam citzemē:
"Pirmā Latvijas mākslas izstāde ārzemēs bija Stokholmā, 1927. gadā. Izstāde notika ar lieliem panākumiem.
Ir saglabājies arī izstādes katalogs. Bija arī zviedru izstāde Pilsētas mākslas muzejā. Šī kultūras diplomātija, kur reizē ar mākslu var izrunāt arī politiskus jautājumus... Tas bija tāds pirmais pieteikums. Un ne velti 1929. gadā zviedru karalis Rīga ir kā atbildes vizītē. Faktiski Purvītis veica šo pirmo misiju, protams, kopā ar Ārlietu ministriju un komandu. Tas tiešām bija ļoti, ļoti svarīgi."
Arī nākamajā desmitgadē Purvītis bija kurators vairākām izstādēm, un tas bija zināms panākumu garants, atzīmē LNMM Latvijas Vizuālās mākslas departamenta vadītāja, ieskatam uzskaitīdama virkni pilsētu, kurp aizceļoja ekspozīcijas: "1933. gadā Oslo, Helsinki; 1936. gadā tepat kaimiņos – Tallina, Tartu; 1937. gadā Vīne, Prāga, Budapešta, tepat kaimiņos – Kauņa; 1938. gadā Kopenhāgena." Bet lielākais panākumu mirklis piedzīvots 1939. gadā, kad latviešu mākslas izstāde notika "Jeu de Paume" Parīzē.
Gerharde-Upeniece izceļ kādu aspektu, kas līdzējis Purvīša kultūras diplomāta ceļā – viņš labi iederējies augstākajās aprindās, prata tikties audiencē un tāda, kā liecina saglabājušies dokumenti, viņam bija, piemēram, pie Dānijas karaļa Kristiana X: "Te mēs varam runāt par zināmu diplomātisko etiķeti. Viņš varēja perfekti iederēties elitārajās aprindās gan ar uzvedību, gan ar valodu. Tajā laikā uz viņu jau skatījās kā uz autoritāti. Es domāju, ka smaids, nevis skaļi smiekli, runāšana nevis vienam otram pāri, bet tā runāšana, ko ieaudzina un tikšanās, uzvedība, etiķete, kas tajā laikā ir – to viņš brīnišķīgā veidā pārvaldīja un tāpēc šādos jautājumos tika aicināts. Viņš bija kā goda viesis."
Veidojot izstādes, Vilhelms Purvītis mācēja tradicionālo savienot ar modernismu un 30. gados ekspozīcijās iekļaut arī tautas mākslu. Viņš bija izstāžu kurators mūsdienu izpratnē – tāds, kurš atlasa darbus un domā par telpu,
apliecina Gerharde-Upeniece. To viņa ilustrē ar ašu piemēru: 1939. gada izstāde no Parīzes "Jeu de Paume" pēcāk ceļoja uz Karalisko Arhitektūras institūtu Londonā, kur telpas pavisam citādas; Purvītis pieteicis, ka še nevar būt "bodītes efekts", kad mazākās telpās darbus kārto cieši blakus. Londonas izstādes katalogā redzams, ka darbu nudien bijis mazāk, bet izlase tāpat daudzpusīga.
Arī paša Vilhelma Purvīša darbi bija ārvalstu izstādēs, taču nevis dominēja, bet iederējās tajā periodā un kontekstā. "Tas nav jautājums par skaitu. Drīzāk viņš sevi vērtēja ļoti pieticīgi. Runa ir par izstādēm, kur bija [Kārlis] Hūns, šī vecākā paaudze un tad ir [Janis] Rozentāls, Johans Valters un Purvītis, arī modernisti – Jāzeps Grosvalds, Jēkabs Kazāks, Valdemārs Tone. Tāda panorāmas aina," spriež LNMM Latvijas Vizuālās mākslas departamenta vadītāja, "Ja par šo laiku – tas bija ļoti svarīgi Latvijā. Jo
ja darbi ir bijuši Parīzē, ja tie ir izstādīti starptautiski, tiem ir cita vērtība. Tā nav finansiāla vērtība, bet pašapziņas vērtība."
Savulaik gūtie izstāžu panākumi palīdz vēlāk. LNMM Latvijas Vizuālās mākslas departamenta vadītāja min neseno Baltijas simbolisma izstādi Parīzē, kur saņēmusi jautājumu – kad jums bija pēdējā izstāde Parīzē? Sarunās nācies pieminēt gan 1937. gadu ar Baltijas paviljonu, gan 1939. gadu un Latvijas mākslas izstādi Parīzē. Līdz ar to nākas atzīt – Vilhelms Purvītis ir izdarījis lielu darbu ne tikai savā laikā, bet arī nākotnei.
