Kultūras rondo

Informācija padomju laikā un mūsdienās. Elzas Sīles un Iļjas Lipkina izstādes "kim?"

Kultūras rondo

Klajā nākuši divi izdevumi par Garlibu Merķeli

Vilhelms Purvītis: Skats ar gleznotājas acīm uz gleznotāju. Stāsta Sandra Krastiņa

Purvīša patiesais triepiens un fenomenālā redzēšana – gleznotājas skats uz gleznotāju

Gleznotājs iekārtoja gleznotāju – tā māksliniece Sandra Krastiņa īsi formulē darbu pie izstādes "Purvītis" Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Latvijas Radio raidījuma "Kultūras rondo" ciklā "Vilhelms Purvītis. Dzīves un mākslas ainavas" ar gleznotājas acīm skatāmies Purvīša darbus, iedziļināmies radīšanas aizkulisēs, runājam par klasiskās glezniecības skolu un gleznotāju paaudzēm. 

No paaudzes paaudzē mums visiem ir sajūta, ka zinām, kas ir Vilhelms Purvītis, kādas ir viņa gleznas. Tās ir Latvijas ainavas, kas ieguvušas vispārinājumu un darbojas pāri laikam. Izstādes tapšanā Sandra Krastiņa ar viņa gleznām iepazinusies tuvu jo tuvu. "Kad kuratore Aija Brasliņa mani uzaicināja iekārtot šo izstādi, viņa tieši to arī uzsvēra – ka uzaicina gleznotāju. [..] Pirmā saruna mums uzreiz arī bija, ka ekspozīcijā akcentējam Purvīša glezniecību," viņa atminas.  "Tātad gleznotājs iekārtoja gleznotāju, izrietoši no tā, ka glezniecība šajā izstādē ir galvenais varonis. Viss tika pakārtots tā, lai glezniecība runātu pati savu valodu. Te nu es varēju izmantot savas gleznotājas spējas, zināšanas un arī ambīcijas, lai katra glezna izskatās labi. Un to mēs darījām kopsolī ar kuratori."

Lūgta atklāt, kas īpašs meistara izdaudzinātajā triepienā, izstādes "Purvītis" māksliniece  teic – tā ir patiesība: "Viņš savā triepienā vai rokas žestā vienmēr ir bijis ļoti ieinteresēts un ļoti patiess. Izstāde iekārtota pēc tādas koncepcijas, ka mēs ievērojam četrus lielos viņa daiļrades periodus:  tas ir reālistisks sākumperiods, tad, kā mēs ar kuratori to dēvējām – impresionisma epizode, un tad ir 20. gadi – tas ir tas Purvītis, ko mēs zinām, viņš izstrādā pats savu glezniecības kanonu, un ir vēl viens periods – 30. gadi līdz kara beigām, kad viņš turpina strādāt it kā pie sava izstrādātās kanonveida ainavas, bet atgriežas, pilnīgi citā lokā, pie impresionistiskā paņēmiena. Lai nonāktu pie tā triepiena, kā visi mākslinieki, arī viņš to, ko atklāj vienā periodā, nākamajā savas daiļrades periodā izmanto jau citā pakāpē."

Purvīša reālistiskajā sākumperiodā triepiens kā pašvērtība nav būtisks, būtiska ir telpveide un virsmas apstrāde, skaidro Sandra Krastiņa. Impresionistiskajā epizodē Rēvelē, kad Purvītis ir redzējis pasauli, jau ir atzīts mākslinieks, iepazinis, kādas vēsmas ir glezniecībā, kādus paņēmienus tā ir aprobējusi, viņš izmēģina atmosfēriskumu, citu kolorītu, atzīmē gleznotāja: 

"Impresionisma epizodē iegūto viņš nes līdzi arī savā klasiskajā periodā un līdz mūža galam. Un triepiens – tas ir gleznas uzbūves ritms, tā ir perfekta tonalitāte. Pie tonalitātes tas nozīmē, ka savu gleznu viņš būvē plānos. 

Lai cik liekas tāda krāsu kakofonija, viņš tieši ar tonalitāti tās gleznojumā noved līdz harmonijai. Tas ir tas patiesums pret savu triepienu."

Profesionāļa pazīme ir tā, ka nevis nejauši viņam iznāk šedevrs, bet mākslinieks ļoti augsto latiņu var noturēt atkal un atkal, spriež Krastiņa: "Un paralēli profesionālismam ir tas urdošais dullā Daukas gars. Nepalikt pie tā, ko prot, un paturot to, ko zina, iet tālāk – to var redzēt Purvītim. Šīs 30. gadu mazpilsētu ainavas, kas ir ņipras, temperamentīgi gleznotas, tur ir krāsu sprādziens, ko viņš var savest kārtībā, savaldīt. Viņš jau varēja likties mierā un gleznot savas klasiskās, harmoniskās ainavas, ko no viņa arī gaidīja. Nē, viņš gāja tālāk."

Gleznotāja turpina par profesionālām lietām, tā palīdzot arī mums izprast mākslas tapšanas slēpto pusi: "Mēs lietojam tādu teicienu – atpūtināt acis. Tu nonāc tādā situācijā pie sava gleznojuma, ka tu pats to īsti vairs neredzi, tu nevari to novērtēt ar distanci. Tad vajag acis atpūtināt. Pēc kāda laika tu kā ar svešām acīm paskaties – nē, nu tas tak "lec ārā" (mēs arī tādu teicienu lietojam). Purvīša gleznās nekas "nelec ārā" vai "negrab". Vēl mums ir tāds teiciens – "sagrabināts", un tas nozīmē, ka kāda detaļa ir tā izmīlēta, piemēram, Purvīša gadījumā tas būtu kāds bērza stumbrs vai mākonis, kurš "lec ārā", ir "sagrabināts". Te ir vēl viens jautājums, ko mēs varētu skart – Purvītis ir viens no tiem autoriem latviešu mākslā, kas ir ļoti daudz viltots, atdarināts. Un tieši šie atdarinājumi izskatās labi uzgleznoti, bet, cik es esmu redzējusi, tas, kur ir šaubas, ir šis "sagrabinājums". [..] Vai neredz vai nav noformulējuši tie atkārtotāji šo Purvīša fenomenālo redzēšanu – pie lielas krāsainības viņš nostāda tonalitātes visā gleznojuma simfonijā. Un atdarinātāji to nevar."

Izstāde "Purvītis" Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā

Vilhelms Purvītis Mākslas akadēmijā, sākot no 1923. gada, vadīja Dabasskatu glezniecības meistardarbnīcu (Dabasskatu darbnīcu), kuras absolventus Latvijas mākslas vēsturē pieskaita pie Purvīša skolas. Kā ir ar viņa skolu un skolniekiem, vai Sandra Krastiņa sevi uzskata par Purvīša skolnieku skolnieku skolnieci? Viņa atbild: "Cik ir dzirdēts, viņš ir runājis, ko visi runā – ka galvenais ir zīmējums un pēc tam var gleznot. Tā ir tā klasiskā skola, pie kā es arī esmu trenēta. Ziniet, ir kādreiz tā – kādu vietu tu glezno un glezno, un neiznāk. Un tad es sev saku – vai ir labi uzzīmēts? Tas nenozīmē, ka ir jābūt uzzīmētam reālistiski pareizi. Ir jābūt uzzīmētam tajā valodā, kāds ir mans zīmējums. Un, kā jebkuram trāpās, tas [zīmējums] varbūt nav precīzs. Tas ir tas, ko Purvītis ir mācījis. Otra lieta, kas caur viņa skolu arī mums tika mācīta – nepiedzīt, nesamuļļāt. Purvītis savās gleznās atstāj to "elpojošo audeklu" (tas arī ir mūsu terminoloģijā – audekls elpo), nenoklājot biezu, tādu kā vakstūka kārtu, dzenot formveidi virsū, bet gan ļaujot ieskatīties līdz audeklam.

Brīžam pavīd cauri brīvs audekls, un tu kā gleznas vērotājs vari redzēt, kā ar skrejošo otu panākts līdz gatavībai. Mums liekas, ka tas sniega virsmas čaganums vai atspīdumiņi pa lielu gabalu ir fotogrāfiskā līdzībā, bet pieej tuvumā, piebāz degunu un redzi, ka tur ir triepiens uz triepiena.

Tā ir tā klasiskā skola, ko mani skolotāji mums mācīja, un droši vien tie bija Purvīša skolnieki un skolnieku skolnieki, kas nesa tālāk." 

Par tiešu Purvīša skolas turpinātāju Krastiņa sevi gan nesauktu, jo ar ainavu nav tuva. "Kaut gan ainavu kā telpu savās gleznās es izmantoju. Es ainavu redzu kā vidi, telpu, kurā dzīvo mans varonis, gleznas tēls," viņa piebilst. "Man ir tāds darbs "Skat, kāds Purvītis!", kur ir nosacīti aplauzti bērzi, sieviete ar ūdensspaini un dzeltanajiem gumijas virtuves cimdiem rokās. Es strādāju ar priekšstatiem, kādi mums Latvijā ir, kad mēs paskatāmies uz jebkuru ainavu un sakām – ai, skat, kāds Purvītis! Jo mēs zinām, 

mēs jau redzam kaut kādā veidā ainavu ar Purvīša acīm, viņš mūs ir ielogojis, viņš ir ielogojis mūsu skatu meklētāju. Kad mēs paskatāmies pa mašīnas logu uz pavasara pļaviņu, nekur jau nav tāda Purvīša kā viņa gleznās, bet mēs paši ar savām acīm atmetam lieko un ielogojam. 

[..] Mēs vēl aizvien, bet tā laikam ir mūsu, latviešu iezīme – mēs neskatāmies vai nerādām, vai negribam redzēt ainavā to destruktīvo. Ainava varētu būt industriāli sabojāta, bet tas mūsu glezniecībā neparādās. Parādās vēl aizvien tas Purvīša uzstādījums veidot ainavu kā templi. Tas varbūt ir latviešu un Latvijas templis, jo tie citi tempļi mums nav vēsturiski doti.  Tas varbūt ir tas Purvīša gars, kas aizvien tomēr nesas līdzi pilnīgi modernās glezniecības formās un citiem autoriem." 

No mūslaiku mākslinieku pulka, kuri ir nodevušies ainavai, Krastiņa izceļ Daci Lielo, Viju Zariņu, Andri Eglīti, piesakot: "Kaut rokraksti viņiem ir ļoti dažādi, bet visi no nosauktajiem glezno harmonizējoši." 

Vilhelms Purvītis. Dzīves un mākslas ainavas

Vairāk

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt