Kultūras rondo

Liepājā sākas Karostas festivāls

Kultūras rondo

Laikmetu vizionārs. Par gaidāmo Ausekļa Baušķenieka izstādi stāsta Agnese Zviedre

Vilhelms Purvītis: Jaunatklājumi par mākslinieku

Ārzemēs uzietās gleznas un pirmās biogrāfes identitāte – atklājumi, pētot Purvīša daiļradi

Pavisam drīz izdevniecībā "Neputns" klajā nāks monogrāfisks albums "Ainava ar gleznotāju. Vilhelms Purvītis". Tajā ir albuma daļa, kuru kārtojusi mākslas zinātniece Laima Slava, savukārt pamatteksts ir mākslas vēsturnieces, Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta vadošās pētnieces Kristiānas Ābeles ziņā. Gaidāmo izdevumu varam uzskatīt par jaunatklājumu koncentrātu – tajā skatāmas Purvīša gleznas, kas glabātas ārzemēs, atrisināta mīkla par mākslinieka pirmās biogrāfes identitāti un vēl daudz kas cits. 

Runājot par sējumu "Ainava ar gleznotāju. Vilhelms Purvītis", kā, iespējams, galveno tā vērtību Kristiāna Ābele Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" izceļ albuma daļu, kurā kopā likti gan zināmi, gan jaunatrasti darbi: "Topot šim izdevumam bija vēlēšanās citu pēc cita apzināt tos mākslas darbus, kas uz daudzo Purvīša glezniecības neatgriezenisko zaudējumu fona, tomēr ir izcēlušies kā izdzīvotāji un saglabājušies, piemēram, dažādos Rietumu muzejos, citu Eiropas zemju muzejos, kur tie nonākuši no Latvijas mākslas izstādēm 20. un 30. gados – paša Purvīša darbības laikā, un ir viņa izraudzīti kā šo izstāžu eksponāti (līdz ar to pieder pie viņa paša augstu novērtētās sava veikuma daļas). Tādu darbu izrādījās neviens vien." 

Citviet glabātā Purvīša radošā mantojuma ceļošana uz izstādi pašreizējo notikumu ēnā nebūtu bijusi iespējama, tomēr grāmatā tas būs aplūkojams, teic mākslas vēsturniece un izdevuma teksta korpusa veidotāja: "Tur būs mākslas darbi no Somijas Nacionālās galerijas, no Modernās mākslas muzeja Zviedrijā, Pompidū centra Parīzē, arī no Čehijas un vēl citām vietām. Tiem blakus arī darbi, kas, izrādās, ir vadījuši laimīgu privāto dzīvi projām no plašākas publikas acīm – varbūt nevis lielās kolekcijās, kas, protams, šeit būs plaši pārstāvētas, pateicoties to īpašnieku atsaucībai, bet kā ģimeņu mantojums. Vēl samērā nesen dažos gadījumos [šie darbi] uzskatīti par zudušiem un publicēti pēc vecām reprodukcijām ar piezīmi – atrašanās vieta vai liktenis nezināms. Tagad dažus no tiem mēs varēsim ieraudzīt."

Meklēšana un atrašana esot notikusi pa dažādiem ceļiem, tai skaitā pavisam nejaušās sastapšanās reizēs privātā vidē. 

Viens no atradumiem ar teju simtprocentīgu varbūtību bijis Latviešu etnogrāfiskās izstādes eksponāts 1896. gadā un līdz ar to pirmais Latvijā publiski izstādītais Purvīša darbs – "Ainava ar laivu jūrmalā", 

stāsta Ābele. Arī šis darbs, kas reiz kā dāvinājums vai pirkums nonāca kādā ģimenē un tapa mantots no paaudzes paaudze, ir iekļauts grāmatā. 

Mākslinieka daiļrades jaunatradumi ne gluži ir jaunumi tēmu un rokraksta ziņā; tie katrs papildina citu tā laika Purvīša glezniecības ievirzi, skaidro Ābele: "Tur vienlaikus pastāvēja ļoti daudz kas. Domājot par to, kā to aprakstīt un ko izraudzīties par galveno asi, lai vispār aptvertu šo ainu (tādā formātā, kāds pašlaik bija iespējams), es to nodēvēju par Latvijas ainavu dārzu, kurā ir gan vecās šķirnes, gan jaunās. Jo Purvītis bija cilvēks, kurš vienlaikus bija saistīts ar paša veidotām un pārņemtām, turpinātām tradīcijām, bet viņu interesēja [arī] jauni meklējumi un dažādība. Tomēr modernajā mākslā viņu satrauca straujās pārvērtības – ka kaut kas nav izdarīts līdz galam un mākslinieks jau metas citās galējībās. Es domāju, tā savā ziņā bija viņa pieeja un zemnieciskā viltība – viņš izdomāja, ka to visu kops paralēli un nesteidzīgi nodarbosies ar meklējumiem atšķirīgās stilistiskās ievirzēs." Mākslas vēsturniece turpina par citur pasaulē nonākušajiem Purvīša darbiem: "Šie ārzemju muzejos nonākušie darbi katrs savā ziņā pārstāv gan motīviski, gan stilistiski nedaudz atšķirīgu ievirzi. Tie nav savrupnieki, ja mēs tos saistām ar citiem mums zināmiem piemēriem, bet ir ļoti interesanti papildinājumi."

Purvīša pētniekiem – gan tiem, kas darbojas tagad, gan iepriekšējās paaudzēs – bijis milzums neatbildētu jautājumu, ko mēģināts uzdod atkal un atkal, reizēm atmetot cerību, tad atkal atgriežoties. Kristiāna Ābele dalās stāstā, ko izdevies atrisināt: 

"Bija tāda laimēšanās atbildēt uz jautājumu, kas bija Purvīša pirmā biogrāfe. Ļoti noslēpumaina autore, par kuras identitāti nebija ne mazākās nojausmas un kura bija intriģējusi Purvīša ievērojamāko pētnieci Tatjanu Kačalovu, gan citus.

Proti, 1905. gadā par Purvīti parādījās raksts britu žurnālā "The Studio" – pats augstākais, ko kāds šejienes mākslinieks varētu sagaidīt. Šim rakstam bija autore, kura parakstījās kā Mary Illyne, bet varēja nojaust, ka viņa ir saistīta ar Krieviju un drīzāk tā varētu būt Marija Iļjina. Bet kas bija Marija Iļjina – to līdz pavisam nesenam laikam mēs neviens nezinājām. [..] Ne pirmo reizi atgriežoties pie šī neveiksmīgi risinātā jautājuma, pagājušajā rudenī noslēpums atrisinājās. Izrādījās, ka šī autore patiešām ir Marija Iļjina un kā tāda ir dzīvojusi visu mūžu; ka publikācijas tapšanas laikā viņai bija tikai 20 gadu, bet turpmāk viņa vairs nenodarbojas ar mākslas vēsturi un kritiku, vismaz ne publiskā veidā, jo tā paša [1905.] gada rudenī viņa kļuva par ķeizarienes Aleksandras galmu dāmu (tāpat kā savulaik viņas māte un vēl citas dzimtas sievietes). Ar Purvīti viņa varēja sastapties gadsimta mijā, kā jauna meitene, kura, būdama no nelielas muižas Kauņas guberņā (kas piederēja viņas tēvam ģenerālim), kādu laiku dzīvoja un skolojās Rīgā, kaimiņos Purvīša toreizējai adresei Nikolaja, tagad – Valdemāra ielā. Acīmredzot tur veidojās kaut kāda saskare – droši vien, ka viņa mācījās kā privātskolniece."

Mīklu par Marijas Iļjinas identitāti esot izdevies atšķetināt, pateicoties viņas pašas un viņas māsas korespondencei ar dažādiem britu žurnāliem; uz vēstulēm bija Nikolaja ielas adrese. Bet šis nebūt nav vienīgais atklājums, atzīmē Ābele: 

"Salīdzinoši daudz jaunatklājumu, pat labiem Purvīša mākslas zinātājiem, noteikti būs saistībā ar viņa 20. gadsimta sākuma izstādēm ārzemēs; 

tur būs arī Berlīnes, Drēzdenes, Minhenes, Vīnes un citu vietu izstāžu atsauksmes, vērtējumu un atzinumu loks, kurā viņa mākslu tolaik ieraudzīja. Un tas mums būs visai glaimojošs, jo varēs spēcināt pārliecību par Purvīti kā vienu no laikabiedru vērtējumā spožākajiem, smalkākajiem sniega gleznotājiem tā laika Eiropā." 

Vilhelms Purvītis. Dzīves un mākslas ainavas

Vairāk

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt