Kultūras rondo

Latvijas baznīcas pieskandina festivāls "Latvija - ērģeļu zeme"

Kultūras rondo

Informācija padomju laikā un mūsdienās. Elzas Sīles un Iļjas Lipkina izstādes "kim?"

Vilhelms Purvītis. Skats no restauratora skatupunkta uz mākslinieka darbiem

Samērā rūpīgs un ļoti racionāls – Vilhelma Purvīša darbs no restauratora skatpunkta

Vilhelma Purvīša lielā gleznieciskā daudzveidība pārsteidz un iepriecina arī restauratorus. Rokraksta un paraksta mainība, rūpīgs sagatavošanās darbs un materiālu izvēle, kas, par skādi, dažureiz nav izturējuši laika pārbaudi – Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" uz mākslinieka darbiem veras Latvijas Nacionālā mākslas muzeja glezniecības restauratore Liene Visendorfa. 

Arī Liene Visendorfa līdzdarbojusies Vilhelma Purvīša 150. gadskārtas izstādes veidošanā. "Ekspozīcijā ir 12 darbi, kuriem es esmu pielikusi roku," viņa stāsta, "Bet to nevar vērtēt tikai uz gabaliem, jo ir darbi – no tiem kādi četri –, kas paņēma ilgāku laiku un pārējie, kas izrāmēšanas-ierāmēšanas procesā varbūt bija nedaudz jānotīra, varbūt kādam kāds mazs stūrītis jāsalīmē."

Visendorfa ne tikai strādājusi ar konkrētajiem mākslas darbiem, kam nepieciešama restaurācija, bet bijusi klāt arī darbu atlasē pirms izstādes, kad iespēja apskatīt pilnīgi visu un izvērtēt gleznu saglabātības stāvokli: "Tas man bija patīkams pārsteigums – tā lielā gleznieciskā daudzveidība, kāda viņam ir. Iespēja redzēt lielu apjomu ļāva izvērtēt darāmos procesus. Iepazīstoties ar darba tehnoloģiju, bija skaidrs, kas būs jādara, kādas var būt problēmas, kur, kam jāpievērš uzmanība un kur īpaši jāpiesargās: piemēram, ir jutīgi slāņi, krāsa vai jutīga grunts – tad ir jāstrādā daudz uzmanīgāk, ko ir grūtāk izvērtēt, ja paņem tikai vienu darbu uz restaurāciju."

 Vislielāko piepūli restauratorei prasījis kāds ļoti mazs darbs, kas aplūkojams izstādes sākumā: "Tur ir divi ļoti līdzīgi darbi, kam ievērojami atšķiras rāmis – viens ir tādā vienkāršākā, otrs ir uzkrītoši greznā rāmī. [Tie ir] divi parka skati (Ķeizardārzs jeb Viesturdārzs) pelēcīgos toņos. Tur bija ļoti ilgs darbs ar absolūti neredzamo pusi – gleznas aizmuguri –, kur iepriekšējo gleznas stāvokļa labotāju rīcības rezultātā bija daudz līmes. Tā līme atstāja iespaidu arī uz virspusi, tāpēc aizmuguri vajadzēja notīrīt. Tā bija liela knibināšanās, ilgstoši strādājot pie mikroskopa, lai nesabojātu audeklu." 

Vilhelmu Purvīti pazīstam kā meistarīgu sniega gleznotāju. Vai viņa gleznotie kūstošā sniega laukumi restaurācijā prasa īpašu uzmanību? Atbild Visendorfa: "Kūstošais sniegs viņa darbos mēdz būt tāds, kas prasa papildus uzmanību. Ja ieskatās, tad tā visbiežāk ir ļoti biezi gleznota vieta darbā. Tur ir triepiens, kur mēs redzam, kā ir gājuši otas sari. Restauratoram šīs vietas ir grūti notīrīt. Dziļo triepienu vietās visvairāk sakrājas netīrumi. 

Purvīša dzīves laikā bija malkas apkure, krāsnis, kvēpi, viņš bija kaislīgs smēķētājs – arī tas viss nosēžas uz gleznas virsmas. Tīrot darbus, kas līdz šim vēl nav tikuši restaurēti, tas ir manāms – tur nāk nost tumšs slānis."

Restaurējot izdodas jaunatklāt gleznas īstās nokrāsas. Piemērs tam ir Lienes Visendorfas rūpīgi atjaunotais Purvīša 1897. gada darbs "Vakara krēsla" jeb "Vakara zvani": "Tas bija nepateicīgs savā ziņā izvēlētā materiāla dēļ – viņš ir izmantojis audeklu, kas vēlāk rada problēmas restauratoram, jo ir nestabils, rodas plaisas. Ar šo darbu bija interesanti strādāt  tāpēc, ka tas bija nolakots, ar laiku visi lakas slāņi sadzeltē un, šo laku noņemot, atklājās ļoti skaists kolorīts – pērļaini pelēcīgs. Zem dzeltējuma tas nebija redzams." 

Visendorfa arī pastāsta par divām studijām – viena pavasara ainava un viena ziemas ainava. Savulaik tās esot bijis viens mākslas darbs, kas no abām pusēm apgleznots, katra ainava bijusi savā virzienā. Kā skaidro restauratore, tā gadās, ja māksliniekiem aptrūkstas audekla vai pirmais gleznojums nešķiet gana labs. Aprunātais darbs savulaik piederējis Teodoram Zaļkalnam, kurš muzejam to palienējis uz Purvīša simtgades izstādi. Tad arī tas atdalīts – kartonu sašķēla un ieguva divas studijas. Mūslaikos restauratori, iespējams, tā vis nedarītu, bet pirms 50 gadiem tā bijusi ierasta prakse. 

Liene Visendorfa

Savā profesijā restauratorei visvairāk patīk, ka viņa var būt tuvu mākslas darbam, aplūkot to bez virsrāmja, izpētīt mākslinieka lietotos materiālus: "Es redzu, kā mākslinieks ir veidojis savu darbu – tas arī ir visinteresantākais. To visu izpētīt ir ārkārtīgi aizraujoši." Lūgta noraksturot Purvīša pieeju un radošo rokrakstu, Visendorfa teic: 

"Viņš ir bijis samērā rūpīgs, ļoti racionāls, kas attiecas, piemēram, uz gleznas formātu: ja pārdošanā ir konkrēta izmēra kartons, tad viņš to īpaši negriež – paņem gabalu un uz tā arī glezno. 

Izstādē var redzēt, ka ir ļoti daudz darbu – nelieli, līdzīga formāta –, kas ieiet studiju kastē; viņš ieliek darbu studiju kastē, piestiprina un glezno ārā plenērā. Jāatzīst, parasti ar viņa darbiem nav nepatīkamu pārsteigumu, ka kaut kas neturētos kopā. Ir atsevišķas lietas, ko nevar pārmest Purvītim, bet vairāk materiālu ražotājiem, [piemēram], var redzēt, ka konkrētā zaļā krāsa vairākos darbos plaisā. Viņš jau nezināja, ka tā būs. Viņš pēc labākās sirdsapziņas izvēlējās materiālus, sagatavoja pamatni un gleznoja, un ar laiku izrādījās, ka šis viens pigments ir slikts, šī viena krāsa tomēr netur laika pārbaudi."

Vēl restauratore vērš uzmanību uz gleznu parakstiem, kas arī interesants vērojumu objekts: "Bieži vien darbs ir jau pabeigts, droši vien stāvējis kādu brīdi darbnīcā, un tad tas tiek parakstīts acīmredzot brīdī, kad to uzskata par gatavu – tad laiž tautās darbu ar visu parakstu. Restaurators to var redzēt. 

Skatoties uz parakstu, ir redzams, ka ar slapju krāsu ir strādāts uz jau nožuvušas krāsas. Ir pat tādi darbi, kas ir tikuši reproducēti izdevumos bez paraksta, un šobrīd mēs jau tos zinām kā parakstītus. 

Tātad viņš ir uzskatījis darbus par pietiekami pabeigtiem, lai iedotu publicēšanai, bet pēc laika tomēr pārdomājis, ir nelielas izmaiņas un viņš beigu beigās ir parakstījis savu studiju vai lielo kompozīciju." 

Izstāde "Purvītis" Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā

Visendorfa atzīmē, ka Purvīša paraksts laika gaitā ir mainījies – sākotnēji tas ir krievu valodā, jo viņš ir studējis Krievijā un tad mākslinieks pāriet uz visiem labi zināmo "V. Purvit". Atkarībā no gleznas formāta mainījies arī rokraksts – lielāks darbs parakstīts lielākiem, masīvākiem burtiem, mazāks, protams, ar mazākiem burtiem. Reizēm viņš esot meklējis paraksta saskaņu ar kopējo kompozīciju. Piemēram, gleznā "Zeltainais rudens" paraksts sākotnēji bija lielāks, plašāks, bet pēc tam, veicot uzlabojumus, papildinājumus šim darbam, mākslinieks daļu no paraksta ir aizkrāsojis, norāda restauratore: "Acīmredzot viņam ir licies, ka tas ir pārāk uzkrītošs krāsas laukums gleznas stūrī, kas novērš skatītāja uzmanību." Visubeidzot par gadskaitļiem – Purvītis reti pierakstījis datējumu. To var mēģināt minēt pēc rokraksta attīstības gaitas.

Vilhelms Purvītis. Dzīves un mākslas ainavas

Vairāk

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt