Kultūras rondo

Daugavpils teātris pievērsies noslēpumainajai un nežēlīgajai modes pasaulei

Kultūras rondo

Festivāla "Laiks dejot" tēma šogad - "draugi". Iepazīstina horeogrāfe Olga Žitluhina

Vilhelms Purvītis – prestižā Rīgas pilsētas mākslas muzeja direktors

Bez liekām emocijām. Purvītis – Rīgas pilsētas mākslas muzeja direktors

Vilhelms Purvītis – prestižā Rīgas pilsētas mākslas muzeja direktors. Svarīgs amats, daudz praktisku pienākumu un mērķis – latviešu mākslas kolekcijas veidošana. Kā ar to visu tika galā gleznotājs Vilhelms Purvītis, stāsta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) direktore Māra Lāce. Jāatgādina, ka Rīgas pilsētas mākslas muzejs atradās tagadējā Nacionālā mākslas muzeja ēkā.

"Tā nu Vilhelma Purvīša dzīvē sanāca, ka 1919. gadā viņš tika aicināts par Rīgas pilsētas mākslas muzeja direktoru. Tas bija ļoti komplicēts un sarežģīts laiks, jo viņu aicināja toreizējā Latvijas padomju valdībā, kas uz īsu brīdi šeit bija, un konkrēti – Andrejs Upīts, kurš ieņēma noteiktu amatu šīs valdības sastāvā. Apbrīnojamā kārtā Purvītis piekrita kļūt par muzeja direktoru ļoti nestabilā situācijā," Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" stāsta LNMM direktore Māra Lāce. Viņa atgādina, ka Rīgas pilsētas mākslas muzejs tolaik bija absolūts vāciskās kultūras idejas aizstāvis un nesējs: 

"Tas ir muzejs, kurā latviešu mākslas darbu kolekcijā ir apmēram 10, un tas ir muzejs, kurā latvieši gandrīz vai netiek ar izstādēm ielaisti iekšā, bet Vilhelmam Purvītim šajā muzejā jau ir bijusi personālizstāde (tā ka viņam ir sava veida attiecības ar šo muzeju)."

Kad Vilhelms Purvītis ienāca muzejā un pārņēma rūpi par "saimniecību", atkal mainījās varas; tomēr amatu viņš saglabāja arī neatkarīgajā Latvijā, atzīmē Lāce. Dokumentos nevarot nolasīt, ka toreiz būtu spriests par lielinieku laikā ieliktas amatpersonas atbrīvošanu no darba pienākumiem. Kopumā viņa darba mūžs muzeja direktora godā bija ilgāks par 20 gadiem. Purvītis skaidri nosauca uzdevumus, ko redz kā muzeja vadītājs. Pirmkārt, tie bija saistīti ar muzeja ēkas savešanu kārtībā pēc nemiera gadiem (vēl 1919. gadā tā cieta no bombardēšanas). Viņš apzinājās arī pašu galveno virsuzdevumu – jākoncentrējas uz latviešu mākslas kolekcijas veidošanu.

LNMM direktore atgādina, ka latviešu mākslas attīstības ceļš nebūt nav garš: ja šobrīd, runājot par profesionālo mākslu, min 200 gadus, tad Purvīša laikā šis cipars bija uz pusi mazāks. Viņa turpina: 

"Pats Vilhelms Purvītis ir rakstījis, ka latviešu mākslas darbu skaits [tolaik] ir tik mazs, ka mēs nevienam cittautībniekam vai mūsu ārzemju viesim vispār nevaram pat pastāstīt, kas ir latviešu māksla."

Starp Purvīša iegādātajiem darbiem (viņa darbības laikā vairāk kā 600 pirkumu) ir Jūlija Federa, Jaņa Rozentāla, Johana Valtera gleznas, arīdzan jaunākās paaudzes mākslinieku radošais veikums – vēl muzeja direktors viņiem ļāva izstādīties. Par finansējumu gan nācās cīnīties, jo Rīgas pilsēta neesot bijusi pārāk devīga. "Šeit ir tas gadījums, kad mēs varam teikt, ka tā ir gandrīz vienas amatpersonas izveidota kolekcija – ļoti kvalitatīva, ļoti atzīstama," spriež Māra Lāce, "Viņš saskārās ar ļoti daudziem, dažādiem pārmetumiem no konservatīvākiem māksliniekiem, kā piemēram, no [Riharda] Zariņa. Zariņš ārkārtīgi pārmeta Vilhelmam Purvītim (mums jāatceras, ka viņi bija studiju biedri, viņus saistīja draudzība), ka viņš ir pārdevies vai pakļāvies modernistiem." Taču Purvītis prata stāvēt pāri iekšējām nesaskaņām. Viņš radīja iespaidu, ka konfliktsituācijas tiek nolīdzinātas.

Turpinot par mākslas darbu iepirkumiem, LNMM direktore vērš uzmanību, ka Purvītis bija arī Latvijas Mākslas akadēmijas rektors līdz 1934. gadam, un viņš kā rektors rūpējās par saviem audzēkņiem, muzejam iepērkot arī studentu darbus: "Šī amatu līdzāspastāvēšana, protams, bija arī divdomīga, jo Mākslas akadēmijas rektors un Mākslas muzeja direktors… Katru gadu viņš rakstīja iesniegumu izglītības ministram – lūdzu atļaut amatu savienošanas kārtībā strādāt arī par Rīgas pilsētas mākslas muzeja direktoru, ne vairāk kā piecas stundas nedēļā. [..] Es pavisam noteikti nedomāju, ka tās bija piecas stundas, bet nu noteiktā laika periodā viņam kaut kā izdevās amatus apvienot. Viņš paspēja izdarīt ārkārtīgi daudz."

Bet kāda bija muzeja saimnieciskā dzīve? Ziņas par to parādās arhīva dokumentos. Ap 1920. gadu Purvītis raksta, cik problemātiska ir situācija ar muzeja apkurināšanu; daļu algas muzeja darbinieki saņem "naturālijās", piemēram, kā audumu gabalus, no kā sev ko pašūt, skaidro Lāce: "Darbinieku skaits bija ļoti, ļoti ierobežots. Bez Purvīša vēl bija darbvedis, mākslinieks bija Eduards Lindbergs (viņu nomainīja [Jānis] Ansons), bija grafikas kabineta pārzinis, restaurators un tad vēl kalpotāji, kas tīrīja, uzraudzīja, sargāja, uzlika izstādes – ļoti plaša profila speciālisti. Ar kalpotājiem visinteresantākais bija tas, ka viņi dzīvoja muzeja ēkā. Starp citu, pēdējais kalpotāja dzīvoklis (pareizāk – telpa, jo par dzīvokli to grūti saukt) muzejā tika likvidēts 1983. gadā – tad, kad aizsaulē aizgāja pēdējais no šiem muzeja pieņemtajiem kalpotājiem."

Kad Purvītim palika 65 gadi, tā bija robeža, līdz kurai var ieņemt amatu. Tomēr viņam termiņu pagarināja un mākslinieks turpināja vadīt muzeju, jo viņa autoritāte bija milzīga. 1940. gada 1. jūlijā jaunā padomju vara Purvīti nomainīja, savukārt nacistiskās Vācijas okupācijas laikā viņu atjaunoja amatā. 

"Kara gadi ir beigu sākums: viņš tiek kaut kādā veidā gatavots bēgļu gaitām, emigrācijai, to daudzo darbu līdzi ņemšanai un to pazušanai. Tā laikam bija tāda fatāla nenovēršamība,"

teic Māra Lāce. "Purvītis tomēr bija atturīgs cilvēks. Domāju, ka viņš muzeju vadīja ļoti racionāli, ļoti pārdomāti, bez liekām emocijām – darīja to, kas bija jādara. Reizēm var apbrīnot, cik pārdomāti viņš, kaut vai pirmajos neatkarīgās Latvijas valsts gados, risināja saimnieciskos jautājumus vienu aiz otra." 

Muzeja vidējais apmeklētāju skaits gadā tolaik bija ap 50 000 cilvēku. Ņemot vērā, ka muzejs bija atvērts ierobežotas stundas – līdz trijiem pēcpusdienā, tātad diennakts gaišajā laikā – tas nemaz nav tik maz, stāstījumu noslēdz Lāce.

Vilhelms Purvītis. Dzīves un mākslas ainavas

Vairāk

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt