Izstādes centrālais darbs ir Katrīnes Rožukalnes instalācija, kas pievērš uzmanību interneta piesārņojumam dažādos līmeņos. Autore uzskata – par šo tēmu mēs ļoti maz runājam, internetu bieži vien uztveram gluži kā nemateriālu parādību, taču realitāte ir pavisam cita.
„Sākumā, kad es dzirdēju šo terminu „interneta piesārņojums”, man arī likās, ka tā ir tāda snobiska problēma. Tur kaut kādi stulbi komentāri, muļķīga nevajadzīga informācija. Bet, vairāk iedziļinoties, es sapratu, ka internets nav kaut kāda margināla telpa kā melnais caurums, kur tu tikai vari mest un mest iekšā lietas un tās kaut kur maģiski lido apkārt. Bet
tā ir reāla, īsta, diezgan novecojusi infrastruktūra ar serveru telpām, kam vajag nenormāli lielus elektrības resursus.
Šīs iekārtas ir jāatdzesē, jo tām enerģijas process ir tik ļoti intensīvs, ka tās ļoti uzkarst, un tas, protams, izdala ogļskābās gāzes. Dati ir ļoti interesanti. Pieņemsim, tūkstotis “Google” meklējumi līdzvērtīgi izdala ogļskābo gāzi tikpat, cik viens ar mašīnu nobraukts kilometrs,” zina stāstīt Rožukalne.
Tālāk māksliniece sāka pētīt, cik liela ir viņas artava interneta piesārņošanā, jo viņa ir cilvēks, kas, piemēram, sociālos tīklus izmanto ļoti maz: „Es ļoti reti izmantoju. Un tad es dzīvoju tādā pārliecībā, cik es esmu mītisks tēls, ka neviens par mani neko nevar atrast. Ar noslēpumu. Un tad vienu dienu es darīju lietu, par ko runā, ka to nevajag darīt, es ieguglēju sevi, un man bija tādas šausmas – tādas bildes! Līdz ar to, ka es neesmu veidojusi savu tēlu sociālajos tīklos, tad cilvēkiem par mani rodas tas priekšstats, kas ir no tām bildēm. Nu es jau kā meitene ļoti, ļoti pārdzīvoju.”
Tieši atziņa par to, ka paši bieži vien tik maz varam ietekmēt interneta saturu par sevi, Katrīni pamudināja izveidot instalāciju, kuras pamats ir viņas visai savdabīgs pašportrets. Tajā viņa vienkopus sasummējusi un caur krāsām parādījusi datus, kas par viņu atrodami aptuveni 60 interneta lapās.
„Pēc matemātiska principa tika aizstātas tās krāsas. Kā var redzēt, man ir zaļa seja (es ceru, ka dzīvē nav), arī matiem ir kādas 50 krāsas vismaz. Pikseli pa pikselim es izveidoju kaut kādu manu tēlu. Var saprast, ka ir jauna dāma, bet, ko tieši es daru un kas es esmu, pēc tā mana piesārņojuma nevar saprast,” stāsta Rožukalne.
Galu galā pēc matemātiskas formulas tapušo pašportretu Katrīne Rožukalne izveidoja kā izšuvumu krustdūrienu tehnikā. Arī tam bija savs pamatots iemesls: „Tur ir 17 000 krustdūrienu. Un es to izšuvu tāpēc, ka, piemēram, mana mamma tagad arī pievērsusies “Facebook”. Viņai ļoti patīk, un tad viņa dusmojas, ja es nelaikoju bildes vai tamlīdzīgi. Bet es saku – es nelietoju internetu. Viņa savukārt – nu tad es nezinu, kā tu izklaidējies, sēdi mājās skalu gaismā un izšuj. Un man likās - nu ja nu! Skalu gaismā gan nē, bet es sēdēju un izšuvu.”
Līdzās Katrīnei Rožukalnei izstādē piedalās vēl trīs jauno mediju mākslinieki. Paula Dille pārstāvēta ar video poēmu „Jūs nevarat iedomāties, kas notiks tālāk!”, Gustavs Lociks ar video stāstu „Informācijas pieslāņojums”, bet Māris Dejus ar virtuālās realitātes darbu „Kādā ostas pilsētā”.
Projekta koordinatore Daina Siliņa vērtē, ka izstādē interesanti uzzināt, kā digitālo vidi ar kritisku aci spēj novērtēt tieši pašas jaunākās paaudzes mākslinieki. Izstādi „Digitālais komposts” atklās piektdien, 29.jūnijā, RIXC galerijā.
