Viens no Valda Buša galvenajiem izteiksmes līdzekļiem bija krāsa, kurai tika pakārtota gleznas uzbūve un zīmējums.
“Bušs pret sevi bijis ļoti prasīgs. Un tad, kad mēs šeit tās viņa darbnīcas un dzīvokļa kaktu kaktus skatījām, mēs atradām vairākas metru augstas studiju kaudzes, kas nebija pa prātam. Saliktas kaudzēs un stāvējušas 30, 40 gadus,” atklāja mākslas zinātniece Edvarda Šmite.
Valdis Bušs apguva glezniecību Mākslas Akadēmijā pie latviešu glezniecības klasiķiem Leo Svempes un Ārija Skrides uzreiz pēc Otrā pasaules kara. Bet dažādu iemeslu dēļ Valda Buša vārds latviešu glezniecībā kļuva atpazīstams tikai pēc viņa pirmajām izstādēm 70. gadu sākumā.
“Viņš ienāk mākslā vienlaicīgi ar savas paaudzes māksliniekiem, kuri jau ir pie vārda un atzinības, un ar jaunajiem, kuri ir pārsteigums publikai,” skaidroja Šmite. “Ainava viņam tiešām bija tuvāka, jo tas arī nozīmēja, ka nebija jāiet uz kompromisiem, ko viņš gleznos un kā gleznos.
Viņš apliecina sevi kā labāko latviešu klasiskās ainavu glezniecības tradīcijas pārmantotāju. Viņam ir ārkārtīgi smalka dabas izjūta, krāsu, noskaņas izjūta.”
Valda Buša dzīvoklī un darbnīcā Jūrmalā izstādītas līdz šim neredzētas mākslinieka gleznas un skices, kā arī iespējams sajust vidi, kādā Valdis Bušs dzīvoja un gleznoja. Mākslinieka dzimšanas dienā šeit tika rīkota arī radošā darbnīca, kurā Valda Buša ainavas katrs varēja izkrāsot pēc savas izjūtas.
