12.septembrī durvis vērs arī mākslinieka pirmā retrospektīvā izstāde Mūkusalas mākslas salonā Rīgā, kam dots nosaukums “Absurda mitoloģija”.
“Ir svarīgi saprast, ka blakus tai ļoti redzamajai mākslas dzīvei ir pastāvējušas arī vairākas citas – tolaik marginālākas, perifērākas, bet tāpēc nebūt ne mazāk interesantas,” tā par Vladimiru Glušenkovu saka mākslas zinātniece Daina Auziņa. Savrupā mākslinieka daiļradi viņa tuvāk iepazina izstādē ar garo nosaukumu "Un citi virzieni, meklējumi, mākslinieki Latvijā 1960–1984" Rīgas mākslas telpā. Glušenkova atstātais, tikpat kā nezināmais mantojums viņu aizrāva.
“Viņš bija apbrīnojami radošs, mūžīgi meklējošs cilvēks. Un arī tā īsti nesalaužams cilvēks. Jo, neskatoties uz to, ka viņu dzīves laikā lielā mākslas pasaule atraidīja un laiku pa laikam tas radīja šaubas arī viņā pašā, viņš ne brīdi nepārstāja nodarboties ar mākslu. Jā, viņš bija mākslinieks šī vārda tiešākajā nozīmē, jo viņš vienkārši dzīvoja mākslā,” ir pārliecināta Auziņa.
Tomēr Vladimirs Glušenkovs tā arī nekad nekļuva par Mākslinieku savienības biedru. Žūrētās izstādēs viņa darbus lielākoties nepieņēma un novērtēja tikai šaurā pazinēju lokā. Pārlieku pašpietiekams, lai cīnītos par oficiālu atzinību, saka Daina Auziņa. Stilistiski raksturot Glušenkova daiļradi ir ļoti grūti, jo savā mākslā viņš sakausējis visdažādākās ietekmes.
“Bet, ja mēģina saskatīt kādas stilistiskās tendences, tad gan akadēmijas laikā, gan 80.–90.gados viņš diezgan daudz izmanto sirreālu izteiksmi,” stāsta mākslas zinātniece. “Haoss un absurds ir vārdi, ko viņš bieži piemin arī savu dienasgrāmatu tekstos.
Vēl, manuprāt, ļoti spilgti viņa daiļradē izdalās 70.gadu otrā puse, kad viņš savos darbos izmanto popārta estētiku, kas Latvijas mākslā nemaz nav bijusi tik izplatīta parādība un kur viņš ir radījis ļoti spilgtus darbus gan grafikas, gan glezniecības tehnikās.”
Savas gleznas Vladimirs Glušenkovs bieži atstājis nepabeigtas un reti datējis, kas šodien sagādā galvassāpes pētniekiem. Viņa retrospektīvo izstādi Daina Auziņa apzināti veidojusi ļoti blīvu, kā tas paticis arī pašam autoram. Divos Mūkusalas mākslas salona stāvos iekārtoti vairāk nekā simt Glušenkova glezniecības un grafikas darbu un mākslinieka vizuāli spilgtās dienasgrāmatas, kas aptver visu viņa radošo darbību no 20.gadsimta 60.gadiem līdz pat nāvei 2009.gadā.
“Tā ir fantastika! Lielākā daļa darbu mājās bija bez rāmjiem, un tagad tie izskatās pavisam savādāk!” tā īsi pirms izstādes atklāšanas saka mākslinieka atraitne Terēzija Glušenkova.
Viņa stāsta, ka vīrs, pēc izglītības scenogrāfs, ikdienā naudu pelnījis, zīmējot plakātus kinoteātriem “Spartaks” un “Rīga”; divdesmit gadus bijis arī mākslinieks-inscenētājs Latvijas Televīzijā. Taču brīvajā laikā gleznojis teju nepārtraukti.
“Man prieks, ka šeit ir arī darbi, kurus Vladimirs zīmēja sava mūža pēdējā mēnesī. Jo viņš uzskatīja – kas neglezno, tas nav mākslinieks. 2009.gada augustā mēs vēl staigājām pa Vecrīgu, Daugavmalu, un viņš zīmēja ar tušu. Pēc tam rudens viņam bija tāds drūms un grūti bija uz ielas zīmēt, un tad viņš mājās sāka zīmēt pašportretus ar pasteli un arī dažādus abstraktus motīviņus,” atceras Terēzija Glušenkova.
Reizē ar izstādi klajā nākusi arī Dainas Auziņas monogrāfija par Vladimiru Glušenkovu, un izdevniecības “Neputns” vadītāja Laima Slava to vērtē kā lielu ieguldījumu Latvijas 60.–80.gadu mākslas pētniecībā.
“Tas ir tik kolosāli, ka mums atgriežas tie vārdi, kuri savā laikā ir bijuši pat laikabiedru ievēroti, bet tomēr kaut kur laika straumē nogrimuši. Glušenkovs ir Miervalža Poļa, Māra Ārgaļa laikabiedrs…” uzsver Slava. “Tas ir tas īpašais laiks, kas nesa ļoti daudz radošu brīnumu un radošas atļaušanās. Viss šis laiks joprojām prasa pievēršanos tam. Un Glušenkovs varbūt ir tāda pirmā īstā parādība, kas beidzot ir ieraudzījusi dienasgaismu visā savā krāšņumā.”
Vladimira Glušenkova darbu izstāde “Absurda mitoloģija” Mūkusalas mākslas salonā Rīgā būs apskatāma līdz 3.novembrim.
