"Senās Grieķijas filozofa Sokrata "Es zinu, ka neko nezinu" es gribētu attiecināt uz fotogrāfijas pētniecību un vizuālās kultūras skatījumu, proti – es redzu, ka neko neredzu," raidījuma "Kultūrdeva" iesākumā saka Baiba Tetere.
Henrieta Verhoustinska: Tu sāki ar Sokrata pārfrāzēšanu. Ko tu ar to gribēji teikt?
Baiba Tetere: Ar Senās Grieķijas vēsturi un kultūru mēs jau esam iepazīstināti skolā. Es atceros, ka studijās Vēstures fakultātē mēs arī [ar to] sākām un mani ļoti uzrunāja Senās Grieķijas filozofijas doma par cilvēku un to, kā viņš izzina pasauli. Ir vairākas atziņas, bet ir ļoti jauki domāt par Sokrata frāzi ar tādu domu, ka ir jābūt kritiskam, uz ko mēs skatāmies un kā reflektējam par to.
Saki, Baiba, kāpēc tieši fotogrāfija ir kļuvusi par tavas intereses lielo, degošo objektu?
Jau no bērnības, kad es braucu pie vecvecākiem, man vienmēr ir paticis skatīties ģimenes albumu. Daudz senu fotogrāfiju, daudz nepazīstamu seju, un tu domā, kas tie varētu būt. Ģimene tev pastāsta par atsevišķām personībām, atsevišķiem stāstiem.
Caur attēliem ir stāsti, kas tas par cilvēku, kas ar viņu noticis, kā viņš dzīvoja.
Es atceros, ka paprasīju tēvam viņa padomju laika kameru FED. Viņam no padomju laikiem bija saglabājušās arī filmiņas. Viņš man parādīja, kā tās ietin, un tad es izbildēju pirmo filmiņu.
Ko tu fotografēji?
Sevi. Mūsu dzīvoklim bija balkons, un tas kļuva par manu studiju. Es sev biju uztaisījusi meikapu. Un ar šo portfolio, kā mēs moderni to saucam, es aizgāju pie Andreja Granta ar domu, ka es gribētu iestāties Annas ielas 2 studijā pie viņa. Andrejs Grants mani pieņēma. Tas bija 90. gadu otrajā pusē. Es piedalījos grupas izstādēs. Mums bija pirmā personālizstāde ar Ievu Epneri (es vairs neatceros, kurā gadā). Pie Andreja Granta praktiski apgūstot analogo fotogrāfiju, mēs ļoti daudz runājām un skatījāmies citu autoru darbus, mēs runājām par viņu rokrakstiem, pētījām, analizējām. Es sapratu, ka mani ļoti interesē citu autoru darbi. Es sāku studēt Vēstures fakultātē. Fotogrāfijas prakse un teorija man gāja paralēli. Vairāk nekā 20 gadus esot saistīta ar fotogrāfijas mediju, man ir arvien dziļāka izpratne. Es esmu strādājusi kā fotoredaktore žurnālam "Cosmopolitan" – tas ir fotogrāfijas komerciālais sektors, kas arī ir ļoti interesants. Fotogrāfijai ir ļoti daudz izpausmju, un, izzinot tās, mēs ļoti daudz saprotam. Tās arī mijiedarbojas un saplūst.
Baiba, vai tu piekrīti fotogrāfa Jāņa Deinata sacītajam, ka ar fotogrāfiju glabāšanu nevajag pārspīlēt un ka ir nepieciešama milzīga atlase, pirms kaut ko izvēlas saglabāt?
Tieši tā. Atmiņu institūcijas, es teiktu, gandrīz visas – arhīvi, muzeji, bibliotēkas – uzglabā fotogrāfijas, un katram ir sava kolekcijas veidošanas politika.
Ar ko Fotogrāfijas muzejs ir īpašs šo daudzo institūciju virknē? Kāda ir jūsu krājuma un ekspozīcijas veidošanas politika?
Kad muzejs tika dibināts 1999. gadā, bija pilnīgi cita situācija fotogrāfijas medijā un pilnīgi cits situācija atmiņu institūciju uzkrāšanas politikā. Ir jāpārskata šīs misijas un uzkrāšanas stratēģijas. Es redzu Fotogrāfijas muzeja funkciju un nozīmi vairāk skatīties uz fotogrāfiju kā mediju.
Tagad mēs gatavojam izstādi, kas būs veltīta fotogrāfijas salonam – Strenču fotodarbnīcas kolekcijai. Salonu prakse arī ir ļoti mainījusies, respektīvi, tai vairs nav tāda nozīme portretu veidošanā, kāda tā bija 19. un 20. gadsimtā.
Mūsdienās ir studijas, kur klients nāk, ja vēlas skaistu foto.
Jā, bet lai izveidot dokumentu foto, mēs aizejam uz Pilsonības un migrācijas dienestu un tur ierēdnis mūs nofotografē.
Diezgan šausmīgi. (Smejas)
Jā, bet tāds ir dokumentu foto. Pirms tam tā bija fotosalonu funkcija.
Ko mūsdienās iesākt ar to mežonīgi lielo digitālo attēlu plūsmu? Ik pa laikam dažādos profilos sociālajos tīklos var redzēt atzīstamas kompozīcijas, veiksmīgi veidotus attēlus, bet to ir ārkārtīgi daudz.
Pasaules mērogā par to ne tikai sāk domāt, bet arī piekopj – sociālo tīklu profilu arhivēšanu. Tur, protams, arī ir jāveic atlase. Piemēram, Kongresa bibliotēka [ASV], man liekas, pirms desmit vai padsmit gadiem uzsāka kāda sociālā tīkla pilnu arhivēšanu, bet serveri to nespēja.
Pilnu? Tas taču nav iespējams.
Jā, viņi pie tā arī nonāca. Tas varbūt bija tāds agrīnais entuziasms.
Ja tu būtu šāda procesa vadībā, ar ko tu sāktu?
Runājot par Latvijas Fotogrāfijas muzeju, tas būtu arī strukturāli jāpārskata, jo mums tādu jauno mediju speciālistu nav; līdz šim skatījums vairāk bijis uz vēsturisko fotogrāfiju, uz analogā procesa darbiem. Ja es sāktu no šī punkta krāt, tad es noteikti sāktu ar Valsts prezidentu Edgaru Rinkēviču. Mēs redzam, ka prezidentam ir savs skatījums.
Prezidents un kaķīši. (Smejas)
Jā. (Smejas) Edgara Rinkēviča sociālo tīklu profils varētu būt ļoti labs sākums.
Vai tev ir bijušas tādas vērtības arhīvos – Kinofotofonodokumentu arhīvā vai Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja arhīvā, kura filiāle ir Latvijas Fotogrāfijas muzejs, vai arī Vēstures muzeja arhīvā – no kurām tev ir aizrāvusies elpa?
Esmu iedzīta sprukās. No pēdējām pieredzēm pētniecībā – Strenči, protams, bet...
Par Strenču fotodarbnīcas kolekcijas šarmu – grupa "Orbīta" izdeva grāmatu "Stikla Strenči"ar brīnišķīgām, sudrabpelēkām fotogrāfijām. Ka vispār pie tādiem dārgumiem nonāk?
Tas, man liekas, ir pēdējo dekāžu fenomens, ka arhīvi tiek atklāti kaut kur bēniņos, pažobelēs. Par to es ļoti priecājos.
Es aicinu sabiedrību turpināt just atbildību pret fotogrāfijas mantojumu, zvanīt uz Latvijas Fotogrāfijas muzeju, un mēs skatīsimies, vai atradums ir krājumā uzņemams.
Jāsaka, ka ļoti daudz ir arī aizgājis postā. Tas nav tikai karš. Cilvēki atrod stikla plates un uztaisa siltumnīcu.
No fotoplatēm?
Jā.
Patriotiskās nedēļas aizsākumā mēs domājām, kādu fotogrāfijas personību izcelt "Kultūrdevas ABC". Protams, mums ienāca prātā Vilis Rīdzenieks. Starp citu, Rīdzenieka leģendārā fotogrāfija no Latvijas Republikas proklamēšanas līdz 19. novembrim aplūkojama Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā. Baiba, ko Fotogrāfijas muzejam nozīmē tādā mēroga personība un vēstures liecību radītājs kā Vilis Rīdzenieks?
Viņš ir ļoti nozīmīgs atskaites punkts, sava laikmeta personība, kas gāja līdzi fotogrāfijas attīstībai. Daudzpusība. Mana klasesbiedrene Katrīna Teivāne kā redaktore ir veidojusi fantastisku grāmatu par viņu. Materiāla ir tik ļoti daudz, ka, kā pati Katrīna saka, ir iespējams vēl jaunus sējumus veidot. Vilis Rīdzenieks ir arī rakstījis par fotogrāfiju. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā ir manuskripti un ar tiem būtu jāstrādā.
Fotogrāfijas muzejam priekšā stāv pārvākšanās.
Mārstaļu iela 8 apmeklētājiem esam atvērti līdz 29. decembrim. Tad mēs muzeju uz kādu laiku slēdzam ciet. Apmeklētāji ir aicināti gaidīt atkaltikšanos 2024. gada pavasarī/vasarā Kronvalda bulvārī 4.
Vai Kronvalda bulvārī 4 jūs atvērsiet arī ekspozīciju?
Tā būs Latvijas Fotogrāfijas muzeja pagaidu mītne. Mēs atvadāmies no pastāvīgās ekspozīcijas, kas šogad svinēja 30 gadus.
Pētera Korsaka izstrādātās.
Tieši tā. Visi ir ļoti aicināti atnākt, skatīties un godināt šo cienījamā vecuma ekspozīciju, jo tā tiks demontēta. Pagaidu mītnē mēs strādāsim pie jaunās ekspozīcijas, kas būs mūsu nākotnes mājā Tabakas fabrikas kvartālā.
Novēlu veiksmi un arīdzan uzņēmību un pacietību mūsdienās, manuprāt, tik sarežģītā darbā kā fotoarhīva veidošana!
