Henrieta Verhoustinska: Sveicinu studijā Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja pārstāvjus – Informācijas un izglītības nodaļas vadītāju Rozīti Katrīnu Ponni un galveno krājuma glabātāju, arī direktores Zandas Ķergalves vietnieku, vēstures doktoru Mārtiņu Kuplo. Runājot par filmēšanas procesiem – brīvdabas muzejā tiek filmēts ļoti daudz, un brīvdabas muzeja ēkas ir bijušas varones vairākās filmās, vai ne?
Mārtiņš Kuplais: Bezgala daudzās… savā laikā [Uldis] Pūcītis tur veselu ziemu pārziemoja, lāga negāja kaut kas ar filmas uzņemšanu. Jaunākajos laikos arī filmas uzņemtas par mežabrāļiem… Tas, ko darām mēs, – izvērtējam, cik lielā mērā varam viņiem atļaut filmēt, kaut ko izņemam, kaut ko pieliekam klāt un regulāri pārbaudām. Bet, kas tur īsti notiek filmēšanas laikā, – tas uz mums daudz neattiecas.
Tā ir viņu brīvība… Es turu rokās Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja ceļvedi, kas ir Mārtiņa Kuplā darbs – Mārtiņa sarakstīti un sastādīti teksti. Kopā ar šo ceļvedi pavisam nesen izceļojos pa Brīvdabas muzeju. Nudien, pie katras sētas varēja ļoti viegli atrast aprakstu par to, no kurienes tā ir nākusi, kurā laikā celta. Visiem muzeja apmeklētājiem ļoti iesaku šo ceļvedi. Šobrīd, kad sezona īsti nav atklāta, es ļoti novērtēju to absolūto mieru un klusumu, kas tur, muzejā, valda. Tas mani ļoti savaldzināja, jo vairāk jau pierasts Brīvdabas muzejā būt gadatirgu laikā, kad valda rosība un kņada. Sakiet, Rozīt, kurš ir jūsu mīļākais gadalaiks muzejā?
Rozīte Katrīna Ponne: Man ļoti patīk ziema. Vasara, protams, ir brīnišķīga, bet
ziemai piemīt savs šarms, jo tajā laikā tu īpaši sāc novērtēt to sajūtu, no āra ieejot piekurinātā mājā, kad vari pavisam citādi izjust šo ikdienas dzīvi un novērtēt siltumu, kā arī redzēt, cik skaisti tās ēkas vizuļo sniegā.
Jā, es laikam balsotu par ziemu.
Mārtiņ?
Mārtiņš Kuplais: Man noteikti tā ir vasara, tad labāk uzskatāmas cilvēku ieliktās rūpes. Ja ēka ir bez cilvēkiem, tad viņa īsti nedarbojas, bet, tikko tur ir saimniece, tikko tur ir sakoptas puķu dobes un iekopts puķu dārziņš – parādās pavisam citāda dzīvība. Pirms ziemas mēs noņemam labākās tekstīlijas, vērtīgākos priekšmetus, teiksim, keramikas. Vasarā viss ir mājās, vasarā mājās ienāk dzīvība. Arī pašā muzejā ir dzīvība, kaut gan ir
vērtīgi atcerēties, ka lauku sētā valdīja relatīvs klusums. Ne jau velti pie Kurzemes vārtiņiem, pie ieejas, ir Ugunsgalds jeb dēlis, pa kuru klapē, saucot palīgā kaimiņu vai mājās ganus no ganībām.
Muzejs pēta tieši dzīvi, tieši cilvēcisko aspektu, vai ne? Kāds gan reiz man teica, ka etnogrāfiskais muzejs – tas esot par arhitektūru, par ēkām. Man gan liekas, ka ēkas – tās jau ir par cilvēkiem.
Mārtiņš Kuplais: 1932. gadā, kad atklāja muzeju, Pauls Kundziņš uzrakstīja burvīgu mazu ceļvedi. Ievadā viņš raksta – mēs gribam parādīt mūsu tautas senatni kopsakarībās. Tas nozīmē gan šīs ēkas, gan to iekšējo iekārtojumu, tātad – arīdzan pielietojumu. Ja mēs būtu kopīgi staigājuši, es noteikti būtu varējis parādīt tādas lietas, par kurām jūs nesaprastu – kam viņu lieto, kam viņa sētā vajadzīga?
Izstāstīšu vienu grandiozu kāzusu no savas personīgās pieredzes. Tie godājamie latvieši, kas mēģināja uztaisīt kalendāru pēc lietuviešu parauga, kur vasara ir ziemas mēnesis un tamlīdzīgi, nosauca februāri par Sveču mēnesi. Biju tikko sācis strādāt muzejā, vadīju ekskursijas. Kurzemes namā stāv liels kubls, trauks, kur lej sveces. Es, protams, ar pilnām mutēm stāstīju, ka, lūk, februāris bijis Sveču mēnesis pēc senču kalendāra, jo tad lietas sveces.
Pēc kāda laika sāku domāt – paga, kāpēc februārī lejamas sveces, ja tūliņ iestāsies gaišais laiks un sveces beigs dedzināt?
Izrādās, ka 2. februāris ir katoļu svētā diena, kurā visi katoļi Spānijā, Itālijā un visur citur, kur šajā laikā ir pietiekami gaišs, iet uz baznīcu sveces nosvētīt. Un tā, daudz nepiedomājot, tas Sveču mēnesis automātiski pārnests uz mūsu kalendāru. Pirmajā brīdī, protams, izklausās ļoti ticami. Tomēr jāatceras, ka sveces lej no taukiem, bet taukus aukstā laikā nevar ilgi uzglabāt. Tamdēļ ir svarīgi labi zināt, kur un kā katru no priekšmetiem lieto.
Runājot par senatnes atdzīvināšanu ar cilvēcisko saturu – īpaši zīmīga diena būs 11. maijs, kad amatierteātra aktieri piecu stundu garumā atdzīvinās lauku sētas. Varbūt Rozīte var pastāstīt vairāk.
Rozīte Katrīna Ponne: Ideja mūsu komandai radās, plānojot muzeja simtgades gadu. Kā minēji, 1. maijs ir brīdis, kad muzejs atgūst savu pilno dzīvību, lai gan man jau šķiet, ka tas ritms mums nesamazinās nekad. 11. maijā sadarbībā ar Latvijas Nacionālo kultūras centru esam izveidojuši pasākumu "Viena diena mūsmājās", kad vairāk nekā 30 dažādās muzeja vietās pulcēsies dažādu amatierteātru, teju 800 dalībnieki no visām Latvijas kultūrvēsturiskajām zemēm, un līdz ar viņiem – arī dažādu folkloras kopu pārstāvji – kas radīs šo ikdienas dzīves rosību.
Mēs centīsimies iztēloties, kāda būtu varējusi būt ikdiena simt vai divsimt gadu senā pagātnē. Runāsim par dažādām ikdienas tēmām, kaut vai to pašu precinieku nākšanu, muzeja etnogrāfi žāvēs zivis, tāpēc pirmie, kas ieradīsies… (smejas) Būs arī ūtrupe un Jurģi.
Mārtiņš Kuplais: …tajā ūtrupē, lūdzams, no muzeja lietām neko nepārdodiet, die’s pasarg!
(visi smejas)
Rozīte Katrīna Ponne: Jā, diemžēl tik ekskluzīvas iespējas šādas lietas iegādāties ūtrupē nebūs. Ideja jau tāda, ka skatītājs, kas tajā dienā apmeklēs muzeju, nebūs skatītājs. Viņš būs cilvēks, kas tiks aicināts iesaistīties šajās aktivitātēs. Par to būs parūpējušās mūsu Latvijas amatierteātru trupas, kas katra sagatavos īpašu pāsteigumu apmeklētājiem, dodot iespēju iesaistīties – vai tas būtu pazudušo lopu meklēt, vai iet skatīties, ko tas skolmeistars dara mūsu Valmieras skolā. Usmas baznīcā būs dievkalpojums, Latgales ciemā – maija dziedājumi, tāpēc arī krucifiksa maija aspekts nebūs piemirsts.
Mārtiņ, cik daudz priekšmetu Brīvdabas muzeja krājumā ir pilnībā autentiski un cik – atjaunoti ar senu metožu palīdzību?
Mārtiņš Kuplais: Nevarētu teikt, ka mums muzejā būtu eksponātu kopijas. Mēs eksponējam unikālus, autentiskus priekšmetus. Protams, ir bijuši nelaimes gadījumi, kad nodegušas ēkas. Latgales sēta, kas nodega 1966. gadā, ir tikusi atjaunota, rekonstruēta pēc tieši tiem pašiem zīmējumiem un paraugiem, tāpēc šis objekts ir kopija, tomēr principā muzejs ir oriģinālu lietu krātuve.
Kopijas tiek taisītas, lai kolēģi varētu ar tām izklaidēt publiku. Ekspozīcijā dažās vietās ir krēsli, kas ir kopijas, ko grūti atšķirt no oriģināliem, bet kurus var izmantot publikas sēdināšanai.
Vai apmeklētājam ir redzams viss muzeja krājums vai tomēr ir kāda daļa, kas pastāv aiz slēgtām durvīm?
Mārtiņš Kuplais: Ja mājā mēs izvietojam vienu cirvi, tas nozīmē, ka rezervē mums ir vēl vismaz divi. Pareizāk sakot –
ja ēkās ir kādi četri tūkstoši priekšmetu no vairāk nekā piecdesmit tūkstošiem kolekcijas priekšmetu, tā ir normāla politika.
Dažreiz mums vaicā, kāpēc mēs iepērkam vai meklējam priekšmetus, kurus neievietojam pamatkrājumā. Lūk, ja tas ir, teiksim, ļoti vērtīgs krēsls, mēs to nekādā gadījumā neievietosim ekspozīcijā, tā vietā liksim kādu, kas ir tikpat vecs un labs, bet ne tik vērtīgs, ar domu, ka, ja nu kaut kas atgadīsies, tas zaudējums nebūs tik liels.
Brīvdabas muzeja ekspozīcija atšķiras no visiem pārējiem klasiskajiem muzejiem, mums ir problēmas, kuras citiem nav jārisina un par kādām citi nemaz nevar iedomāties.
Ja klasiskajos muzeja eksponātu glabāšanas principos koka priekšmetam pēc rokasgrāmatas ir noteikta konkrēta temperatūra un mitrums, kādā tas uzglabājams, tad mūsu koka priekšmeti glabājas tādā mitrumā un temperatūrā, kāda ir ārā. Ne velti mēs trīs gadus piedalījāmies lielā Eiropas projektā, kur strādājām pie tā, lai priekšmetiem pievienotu sensorus, kas ļautu nolasīt, kā viņi jūtas.
Jūs tos uzlūkojat kā dzīvas būtnes.
Mārtiņš Kuplais: Redziet, ir priekšmeti, kurus nekādā gadījumā nedrīkst ienest tādā telpā – telpā, kura atbilstu klasiskiem muzeja eksponātu glabāšanas principiem –, lai veiktu restaurēšanu. Ja mēs ienesīsim pūra lādi šādā telpā, tad pēc mēneša dēļi būs sarāvušies, būs izveidojušās spraugas, kuras nekad vairs neaizpildīsies, jo priekšmets visu savu mūžu ir stāvējis dabiskos apstākļos un ticis tā veidots, ka tam nepieciešams dabiskais mitrums. Tas 200 gadu veiksmīgi pastāvēs savā vidē, bet tad tiks ienests siltās telpās, nedod Dievs, pie radiatora, un tiks neatgriezeniski bojāts.
Skatos, muzejs nodarbojas arī ar jaunu priekšmetu radīšanu.
Mārtiņš Kuplais: Ir tāds termins "eksperimentālā arheoloģija" un "eksperimentālā etnogrāfija". Ja pirms divām paaudzēm tā būtu ikdiena, tad šodien tā ir eksperimentālā etnogrāfija. Mēs savā laikā esam ļoti veiksmīgi uztaisījuši vienkoka laivas, ūdenspumpjus, ragavas. Tas viss pieder pie lietas.
Diemžēl tas laiks ir nobīdījies.19. un 20. gadsimta sākuma parādībām tagad ir pilnīgi cits raksturs nekā tad, kad muzeju dibināja.
Raidījumā "Ielas garumā" muzeja direktore teica, ka jūsu lielais desmitgades plāns ir pārvest uz muzeju Sēlijas sētu, jo šobrīd no Sēlijas tur ir vien luterāņu baznīca, kalve un krucifikss. Pastāstiet par šo plānu!
Rozīte Katrīna Ponne: Jā, pie tāda projekta mēs strādājam. Ņemot vērā, ka mūsu vēsturisko zemju likums paredz, ka mums ir Sēlija, tad tas šķiet pilnīgi loģisks solis, ko spert. Tā katrā ziņā nav nekāda pilnīgi neprātīga ideja. Šobrīd mums ir vēl lielāka duka tiešām uzņemties un novest šo projektu līdz galam. Tas, protams, paredz ļoti lielus sagatavošanās darbus, un mūsu kolēģi krājumā un etnogrāfijas departamentā pie tā ļoti aktīvi strādā.
Rozīte, kādi izglītības pasākumi norisinās muzejā? Līga Rimševica, jūsu sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja, stāstīja, ka esot īpaši lekciju pasākumi, kas tiekot translēti arī jūsu "Facebook" lapā un esot ļoti kupli apmeklēti.
Rozīte Katrīna Ponne: Kopā ar muzeja pedagogiem mēs nonācām pie secinājuma, ka iespēja kaut ko padziļinātāk uzzināt par etnogrāfiju Latvijā ir samērā šaura. Tā nu mēs ķērāmies vērsim pie ragiem un izveidojām lekciju ciklu, ko sauc "Etnogrāfiskas lekcijas modernai sabiedrībai". Proti, šīs etnogrāfiskās zināšanas mēs sadarbībā ar dažādiem pētniekiem, etnogrāfiem, vēsturniekiem un tiešām dažādu jomu speciālistiem mēģinam padarīt pieejamākas.
Ir daudzas tēmas, kas arī mums, muzeja darbiniekiem, ir jaunas, un par kurām mēs nu varam spriest daudz precīzāk un niansētāk. Aug arī izpratne par to, kāpēc kaut kādas lietas notikušas tieši tā un ne citādi. Tas mums ir ļoti būtisks pasākums, kas domāts tieši pieaugušo auditorijai, jo skolēnu un studentu grupas pie mums ir pastāvīgi viesi – paldies viņiem, ka nāk pie mums ciemos! – tomēr šis konkrētais projekts ir ar uzsvaru tieši uz pieaugušo auditoriju.
Runājot par dažādiem izglītošanās pasākumiem – 2. februārī, kas ir Brīvdabas muzeja oficiālā dzimšanas diena, notika starptautiska vērienīga konference jūsu muzejā. Mārtiņ, kādi atklājumi jūs tur sagaidīja un kas bija tas, ko jūs guvāt no šīs konferences?
Mārtiņš Kuplais: Jubilejas konferencēm ir sava aura. Būtiskākais, ko izvilkt no šīs konferences, ir tas, ka mēs ļoti labi iederamies Eiropas kontekstā. Mums, protams, ir, ko mācīties, bet arī no mums var mācīties. Tas ir svarīgākais.
Ja gribas redzēt normālu, eiropeisku brīvdabas muzeju, lūdzu – te tas ir.
Rozīte Katrīna Ponne: Jā, Juglas ezera krastā – lūdzu, nāciet ciemos!
