Šāds krājums, tikai jaunā vizuālā ietērpā - tiek izdots atkārtoti, jo pirmais izdevums, kas nāca klajā pirms 13 gadiem, jau kļuvis par retumu.
Čaka dzejoli „Atvadīšanās no nomales” krievu valodā lasa Čaka muzeja vadītāja Antra Medne. Dzejoli atdzejojis Vladimirs Ņevskis, un šķiet, ka viņam ļoti precīzi izdevies notvert šī dzejoļa dvēseli, to smalko stīgu, kas jaušama zemtekstos, vēl dziļāk aiz vārdiem.
„Tu nomale, kas nāc man vienmēr līdz,
Es tevi izdzeru ar visu savu alkmi,
Pēc tam no lūpām tavu lapu zīds,
Lai noslauka man palikušo valgmi…”
Krājumam „Pilsētai” izraudzīti kopumā 15 Čaka dzejoļi par Rīgu, kas visi izlasāmi septiņās valodās - līdzās latviešu arī vācu, angļu, krievu, zviedru, franču un spāņu. Krājumu veido septiņas atsevišķas nelielas grāmatiņas, lai lasītājs varētu izvēlēties dzejoļus tajās valodās, kuras tieši viņu interesē.
„Katrai valodai ir sava maza grāmatiņa, un tas nozīmē, ka, ja kāds cilvēks neprot franču vai zviedru valodu, tad viņš var pirkt grāmatiņas tikai tajās valodās, kuras viņš saprot,” stāsta Antra Medne.
Lai arī jaunā vizuālā ietērpā, grāmata ir atkārtots izdevums, un nav nejauši, ka nāk klajā tieši Rīgas kultūras galvaspilsētas gadā, kad Rīga ir uzmanības degpunktā.
Arī pirmais izdevums nāca klajā zīmīgā laikā - 2001. gadā, kad Rīga svinēja 800 gadi, bet Čakam tas bija simtās jubilejas gads. Tagad pirmā izdevuma grāmatas jau kļuvušas par retumu.
Grāmatas idejas autore ir kādreizējā Čaka muzeja vadītāja, bet tagad Ventspils Rakstnieku mājas direktore Andra Konste. Viņa atminas, ka ļoti interesants bijis pats tulkošanas process, jo Čakam ar katru no sešām valodām bijušas ļoti dažādas attiecības.
„Man visinteresantāk likās, kā mums gāja ar spāņu valodu. Toreiz to darīja divi spāņu valodas pratēji - Edvīns Raups, viens no labākajiem tulkotājiem, un flamenko ģitāras meistars Andris Kārkliņš, kurš bija dzīvojis pie spāņiem, arī čigānu vidē, viņš atkal zināja pilnīgi citus leksikas slāņus, un tad man bija ļoti interesanti vērot, kā viņi Čaka muzejā abi divi tur tulkoja, strīdējās un vicināja pa gaisu vīna pudeli. Tas viss bija tiešām tā, kā Spānijā. Pēc tam Andris Kārkliņš teica, ka viņam šķiet, ka dzejoļi viņiem ir iznākuši gandrīz labāki nekā oriģinālā,” stāsta Andra Konste.
Kā ļoti izcilus atdzejojumus Andra Konste min arī Ludmilas Azarovas un Vladimira Ņevska veikumu krievu valodā, Jura Kronberga atdzejojumus zviedru valodā, perfekts esot tulkojums vācu valodā, taču viņai par lielu izbrīnu tik labi nav veicies ar franču valodu:
„Franciski bija ļoti grūti. Tas skan neliterāri, bet tie dzejoļi „neatdzejojās ne pa kam”. Beigās Astra Skrābane to tomēr izdarīja. Savukārt Baņutai Rubess, kura atdzejoja angliski, bija ļoti daudz jautājumu. Tur bija lietas no 30. gadiem, kuras lasot dzeju, mēs jau uztveram kā pašsaprotamas. Taču Baņuta mani izvaicāja: „Bet tieši kādas lampas toreiz bija uz ielas?”. Viņai to vajadzēja zināt, lai precīzāk varētu atdzejot. Tad es dabūju skaidrot pat pie vēsturniekiem, kādas tās lampas bija, kā arī, kādas tieši smakas vējš nes no dārziņiem. Ar katru no tulkotājiem man bija atsevišķs „mīlas romāns”, katrs pilnīgi dažāds”.
