Literatūre

"Literatūre 5". Lote Vilma Vītiņa par Aleksandru Čaku

Literatūre

"Literatūre 5"

Literatūre 5. Lote Vilma Vītiņa par Aleksandru Čaku

Vērojot Čaka grāmatu plauktu. Pilsētas meitenes Lotes Vilmas Vītiņas «Literatūre» pie pilsētas dzejnieka

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada un 4 mēnešiem.

Jaunā dzejniece Lote Vilma Vītiņa dzeltena kā lēpe vectēva noslēpumainajā dārzā lasa ogas un dzeju. Viņu vilina pilsēta, kurā Čaks skūpsta ar pazolēm ielu.

Pie Latvijas Televīzijas skatītājiem atgriezies raidījums “Literatūre” – Marta Selecka un Gustavs Terzens ceļo literatūras pasaulē, tiekas ar mūsdienu literātiem un caur tekstiem – arī ar aizgājušo laiku rakstniekiem. Ceļojums turpinās sabiedrisko mediju portālā LSM.lv – te “Literatūrē” satiktie autori ved lasītāju pa savu domu un atmiņu takām.

Ir svelmīga vasaras diena, bet muzejā nav karsti. Es vēroju Aleksandra Čaka grāmatu plauktu. Tā ir tāda lieta, ko daru, kad pie kāda esmu ciemos. Liekas, ka tā varu bez runāšanas skatīties uz otru. "Glābdams sirdi no tevis, / To paslēpu plauktā." Kurš slēpj savu sirdi plauktā? Vēl te ir apaļas brilles, varbūt patafons un vecs krēsls, uz kura nedrīkst sēdēt, bet es apsēžos, jo to nezinu. Kad izeju pa dzīvokļa durvīm, muzeja darbiniece man iespiež rokās divas grāmatas par Čaku. Man patīk, ka sākumā, atvērusi durvis, viņa it kā ar acīm vaicāja, vai neesmu sajaukusi dzīvokļus, izliekusies vēsajā, zilganajā kāpņu telpā. "Zilgme tik zila / Kā bagātos namos trepju krāsainie stikli."

Man ir paaugstināta temperatūra, es sēžu uz mammas virtuves dīvāna un lasu Čaka dzejoļus. Tie mani brīžiem sajūsmina tādā pakāpē, ka gribas mazliet kliegt. Es jūtos iemīlējusies. Pēc tam uzrakstu dzejoli par to, kā guļu pie mammas uz grīdas, un tajā dzejolī ir visādas krāsas un indiešu saldumi.

Ir ziema, un bārus ver ciet pirms pusnakts. Es pametu mazo, silto, alai līdzīgo telpu ar leti, dīvānu un grāmatu plauktiem un atvados no paziņām. Kājas mani nes augšup Grīziņkalna galā. Tur ir milzīgs uzsnidzis taisnstūris, pavisam neaiztikts. Man ausīs skan dziesmas, un es dejoju pa laukumu, sniegā atstājot taciņas. Es dziedu balsī. Laternas izgaismo mazus, baltus krikumus, kas birst no augšas. Aleksandra Čaka laikā Grīziņkalna galā bijusi estrāde ar deju grīdu, orķestri un saldējumu. 

Kad biju pusaudze, iztēlojos Austru Skujiņu un Aleksandru Čaku kādā piedūmotā telpā, varbūt sēžam uz dzelteniem spilveniem. Austrai kājās bija brūnas kurpes, bet Aleksandram mugurā tumšs mētelis no laba auduma. Viņi runāja klusus vārdus, un viss bija it kā mazliet putekļains, kā jau trīsdesmitajos gados. Man patika viņu spokainā kompānija.

Jāsaka, ka iztēloties dzejniekus bija daudz ērtāk, nekā tādus tiešām pazīt, un tādā ziņā esmu Čakam pateicīga. Negribu zināt par viņa hipohondriju!

Mirušais dzejnieks ar savu tekstu saplūst vienā lieliskā trotuāra peļķē, kurā skatos. Viņa mēteļa melnais siluets griežas acīs kā nazis. 

Redzu pilsētas zēnu, varbūt viņam ir saplēsts celis, varbūt viņš vazājas apkārt cauru dienu un vakaros ilgojas stipri, bet bezsakarīgi. Viņš ilgi stāv vārtrūmes ēnā. Viņu nomoka laternas gaisma. Viņš soļo pa šauru aklo ielu, nodūris skatu, un prātā viņam ir lūpas.

Ir pilsētas zēns, un ir arī pilsētas meitene. Sākumā mazpilsētas, pēc tam lielpilsētas meitene. Varētu viņus iepazīstināt, bet tā, ka viņi tā īsti nemaz nesatiekas. Lai pilsētas zēns pasniedz pilsētas meitenei kastaņkoka lapu. Lai viņi traucas pa garu un taisnu ielu un pie letes malko dzeltenus dzērienus. Lai meitene brien pa strūklaku naktī. Un lai beigās var padejot.

Literatūre – ceļojums ar rakstniekiem

Vairāk

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti