Viņu ceļi šķīrās 1944. gadā, kad Anna devās bēgļu gaitās uz Rietumiem, bet Čaks palika Latvijā.
Izstāde iepazīstina ar viņu kopdzīves mazāk zināmiem faktiem un piedāvā iepazīt arī kādu unikālu jaunieguvumu, ko pērn muzejs saņēma dāvinājumā.
No Čaka mūzām vislabāk zināmā ir viņa mūža pēdējā mīlestība – tulkotāja Milda Grīnfelde. Ne mazums dzirdēts arī par viņa romantiskajām attiecībām ar Leontīni Rundeli un Angeliku Blauu, savukārt viņa sievas – Annas Bērziņas – vārds palicis vairāk ēnā.
Viens no iemesliem – 50 klusēšanas gadi par viņu, jo – tā kā viņa savulaik emigrēja uz Rietumiem, padomju gados viņas vārds Latvijas presē neparādījās un ilgu laiku viņa tika izslēgta no Čaka biogrāfijas.
Viņu attiecību stāsts sākās 1933. gadā. Viņi saskatījās kādā vārdadienas ballītē, tā nebija mīlestība no pirmā acu uzmetiena, viņu draudzība laulībā pārauga pēc astoņiem gadiem, stāsta Čaka muzeja direktore Antra Medne: "1941. gada 18. oktobrī Svētā Jāņa baznīcā ļoti pieticīgā procesijā viņi salaulājās."
Izstādē var redzēt, kāda izskatījās viņu laulības apliecība, uzzināt tuvāk viņu iepazīšanās un kopdzīves stāstu, kā arī izlasīt Annas dzejoļus, jo arī viņa rakstīja dzeju. Čaks viņu attiecību sākumu raksturojis kā nebeidzamus svētkus, un šīs izjūtas atklājis krājumā "Iedomu spoguļi".
Antra Medne stāsta: "Viens no tādiem skaistākajiem, erotiskākajiem pantiem ir Čaka dzejolis "Anniņai":
Tavām krūtīm bij pūpolu maigums,
Slavas lepnums un zaigojums sārts.
Un ar elpu es pārcirtu laiku,
Lai tās varētu ilgāk es skart".
Izstādē redzamās fotogrāfijas Annu atklāj kā nemainīgi elegantu sievieti visa mūža garumā. "Fotogrāfijas ir diezgan daudz saglabājušās. Anna vienmēr ir ļoti, ļoti skaista. Viņai bija laba figūra. Savā laikā viņa jaunības trakumā Mākslas akadēmijā bija arī kā aktu modelis studentiem. Arī vecumdienās viņa stingri sevi turēja rokās," atklāj Čaka muzeja direktore.
Anna abu kopdzīvē bija arī praktiskās dzīves vadītāja. Tieši tolaik ļoti smagi ar plaušu vēzi saslima Čaka māte, un Anna bija tā, kas viņu aprūpēja un bija viņai klāt līdz pēdējam dzīves brīdim.
Laulībā viņi nodzīvoja trīs gadus, 1944. gadā, lai bēgtu no okupācijas varas, Anna sarūpēja vilciena biļetes uz Vāciju, bet Čaks atteicās braukt līdzi. "Jo, kā mēs no literatūras vēstures zinām, viņam tajā brīdī jau bija paralēlās attiecības ar Mildu Grīnfeldi. Anna bija aizvainota un dusmīga, uzzinot par šiem kreisajiem soļiem, un aizbrauca ar vilcienu uz Vāciju, vēlāk nonāca Amerikā un dzīvoja ļoti ilgus gadus Detroitā. Tur arī 1999. gadā viņa mira," stāsta Anta Medne.
Izstādē varēs iepazīt kādu ļoti vērtīgu muzeja jaunieguvumu, un tas ir Annas Bērziņas balss ieraksts. Muzeja krājumā tas nonāca pērn, bet tika veikts jau 80. gadu beigās, kad tolaik pavisam jaunais kultūrvēsturnieks Edgars Kramiņš devās uz Detroitu, lai satiktu Čaka sievu.
Lai restaurētu vairāk nekā 30 gadus seno ierakstu, nācies krietni papūlēties un talkā aicināt Latvijas Radio speciālistus, bet tagad izstādē – lai arī ne pārāk labā kvalitātē – tomēr būs dzirdama Annas Bērziņas balss.
"Es gribēju iet iekšā savā istabā, tas telefons bija manā istabā. Un es uzreiz dzirdu: "Ak, tev ir melnie? Nu, kāpēc?". Un viņš to saka tik maigā balstiņā… Es eju iekšā, un šis noliek trubiņu uzreiz. Es saku: "Tu runāji ar savu draudzeni?". Viņš: "Ar draudzeni? Nē, es runāju ar vienu vīrieti!". Es saku: "Tik maigā balsī?". "
Anna Bērziņa stāsta par savu sāpīgo pieredzi, uzzinot par Čaka sānsoļiem, un, kā atklāj Antra Medne, – viņas atmiņas kopumā nav nekāds skaistais stāsts, bet galu galā viņa tomēr spēj stāvēt pāri saviem personiskajiem aizvainojumiem: "Pašās beigās viņa tomēr saka, ka viņa nekādā veidā neuzņemas tiesāt Aleksandru Čaku, jo viņš tomēr pieder Latvijai, latviešu tautai, un viņa literārā darba nopelnus, talantu neviens nevar apstrīdēt, un viņa noteikti to arī nekad neapstrīdēs."
Izstāde "Kas tu biji, Anna Bērziņa?" Čaka muzejā skatāma līdz 2. aprīlim.
