“Pastkarte no pagātnes”
Daudzveidīgi un dažādi tulkoti – tādi ir Latvijas kultūras pieminekļi. Publikāciju sērija “Pastkarte no pagātnes” ļaus ielūkoties ne tikai atsevišķu pieminekļu likteņgaitās, bet akcentēs to interpretāciju dažādos laikos. Sērija veidota pēc NKMP Dokumentācijas centra materiāliem. Autore: Elvita Ruka, Mg.Art, NKMP sabiedrisko attiecību speciāliste
Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes (NKMP) dokumentācijas centra senākais materiāls ir ziņojums, ko 1713. gada 19. martā Livonijas diacēzes vadībai, “viņa eminencei kardinālam un sūtnim Polijā” raksta draudzes vecākais. “Daugavpils baznīca reizē ir arī bīskapa rezidence, koka ēka, kurai nepieciešama atjaunošana. Šeit uzturas viens pārvaldnieks. Rūpes par dvēselēm no šejienes tiek vestas 10 jūdžu garumā.”
Pirmais koncentrētais izklāsts par baznīcas vēsturi rokrakstā tiek sniegts 1979. gada augustā, kad “Sv. Pētera baznīcu Daugavpilī, Ļeņina ielā 39” apraksta Muzeju un kultūras pieminekļu zinātniskās pētniecības padomes darbinieki. Vecākā speciāliste Rūta Kaminska liecina: “1620. – jezuīti ceļ koka baznīcu, nodod draudzei, drīz slēdz mācītāju trūkuma dēļ. 1670.–1700. – bīskaps Pavlovskis uzceļ jaunu koka katedrāli. 1808. g. – nodeg. 1845. g. – uzceļ akmens baznīcu. 1857. – iesvēta bīskaps Žilinskis. 1924.–1934. g. – pārbūvēta tagadējā veidā.” Cita darbinieka rokraksts sniedz liecības, kas pierakstītas no draudzes locekļiem – padomju laika gaisotnē avots nav norādīts.
“Vecā baznīca bijusi neliela, celta 1848. gadā. Kad 1920. gados te atnāca strādāt mācītājs Vizulis, viņš redzēja, ka dievlūdzējiem jāspiežas cieši vienam pie otra, lai visi tiktu baznīcā. Vizulis bijis talantīgs cilvēks, mīlējis mūziku, mākslu. Viņš uzzīmējis metu baznīcas paplašināšanai – sakristeju, priekštelpu, zāli, kupolu un kolonādi ar flīģeļiem. Kāda būvinženiera vadībā mets desmit gadu laikā realizēts. Tagad baznīcas dekāns – Vizuļa radinieks, pie viņa glabājas pārbūves plāni. Pārējie arhīva dokumenti gājuši bojā pēckara gados.” Tālāk seko detalizēta priekšmetu uzskaite gan baznīcas telpās, gan dekāna dzīvoklī. Inspektore Valda Vilīte pat rūpīgi fiksējusi visu gleznu parakstus un meistarzīmes.
Aprakstot skulptūru “Kristus Cietējs”, Rūta Kaminska atzīmē, ka to “pēc 1945. gada kāds cilvēks atnesis no Viļāniem”. Apraksts vēsta, ka “pie virpota balustra formas staba ar virvēm piesaistītas stāvoša Kristus rokas. Pats viņš nedaudz salīcis uz priekšu. Ap vidu gurnauts. Īsa bārda. Pagari, plāni mati. Asi sejas vaibsti. Veidojums primitīvs – neproporcionāls. Kustības neveiklas, locekļi taisni. Gurnauts asi krokots. Naturāli izkrāsots. Uz muguras asiņainas pātagas pēdas.”
Tikpat tieši un skaidrojoši aprakstīta 1888. gadā gleznotā Svētā Trīsvienība: “Mākoņos sēž Kristus un Dievs tēvs ar valdnieka zizli. Virs viņiem Sv. Gara balodis. Zem viņu kājām zemeslode un mākoņos lidojoši 3 eņģelīši. Fonā mākoņi – zilas debesis. Kristum tumši sarkans apmetnis. Dievam dzeltens tērps. Formas primitīvi stūrainas, asas, plakanas.”
Pieminekļu sargu uzmanību saistījuši visi priekšmeti, arī Latgalei raksturīgais krucifikss baznīcas ārpusē. Tas aprakstīts neitrāli. “Liels krucifikss. Pareizas proporcijas. Veikls griezums. Drusku manierīga poza un sejas izteiksme. Dinamiski krokots gurnauts. Naturāli krāsots.”
Pēc 1979. gada priekšmetu uzskaitījuma lietā seko 1988. gada materiāli, kas jau uzrāda detalizētāku iedziļināšanos un šo baznīcu kā “Pēteris važās” dokumentē līdz ar visu Daugavpils sakrālo saimniecību. Ir jāpaiet vēl pieciem gadiem, lai 1993. gadā tikko izveidotā Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija “Kultūras pieminekļa aizsardzības līgumu Nr. 124” slēgtu jau ar baznīcu, kas atrodas Rīgas ielā 39. Tā saturs uzrāda pārejas laika tendences, jo galvenais, kas draudzei ir jāuzņemas, ir ēku izmantot “tikai katoļu baznīcas rituāliem un vajadzībām”. Īpašs punkts uzsver, ka saglabāšanai un restaurācijai drīkst piesaistīt sponsoru līdzekļus.
1999. gada papildinājums pieminekļa lietai ir prāvesta Aleksandra Madelāna parakstīts akts, ka viņš ir informēts par atsevišķu priekšmetu iekļaušanu pieminekļu sarakstā. Tie ir jau iepriekš aprakstītie “Kristus Cietējs” (19. gadsimta 2. puse), glezna “Svētā Trīsvienība” (1888. gads), krucifikss, lustra un altārglezna “Svētais Pēteris cietumā”. Tikmēr ir notikusi papildu arhīvu izpēte, apzināti liecinieki un konteksts, kas “Pēteri ķēdēs” ļauj aprakstīt pilnīgi un mūsdienīgi. Mākslas zinātņu doktore un sakrālās mākslas autoritāte Rūta Kaminska 2007. gadā to novērtē plašā ziņojumā.
“Jauna, apmestu ķieģeļu mūra baznīca Daugavpilī uzcelta 1845.–1848. gadā, tā konsekrēta 1857. gadā. Dievnama apraksts atrodams 1855. gada vizitācijas dokumentos. Baznīca bijusi taisnstūra plānojuma būve ar fasādē izvirzītu četrstūrainu torni. Iekštelpas velvētie mūra griesti balstījušies uz sešiem pīlāriem, zem lielā altāra bijušas izmūrētas pagraba velves. Baznīcā bijuši trīs mūrēti altāri, centrālajā altārī atradusies glezna “Sv. Pēteris cietumā”, sānu altāros atveidoti Sv. Antonijs un Sv. Marija Magdalēna, te bijušas arī 5 reģistru ērģeles. Šis draudzes dievnams nav saglabājis savu sākotnējo veidolu. 1924.–1935. gadā tas pārbūvēts pēc prāvesta Ādama Vizuļa projekta, piedaloties būvtehniķim Vaclavam Kozlovskim un maz ko atstājot no vecās baznīcas ēkas. Jaunajā veidolā baznīca iecerēta kā mērogos samazināta Romas Sv. Pētera katedrāles replika. Tā iezīmīga ne tikai kā retrospektīvisma tendenču apliecinājums divdesmitā gadsimta sakrālajā arhitektūrā, bet arī kā konkrēta prototipa stilizēts paraugs. Pakāpeniski veidojies iekārtas priekšmetu komplekts demonstrē tipisku sakrālās mākslas mantojuma veidošanās ainu provinciālā vidē.”
Šobrīd baznīca darbojas un tiek atjaunota, lai nezustu ne jezuītu uzsāktās “rūpes par dvēselēm”, ne “mazās Romas” atveids, kam izdevies pārdzīvot dažādus laikus un tikumus.
Pastkarte no pagātnes
Publikācija tapusi sadarbībā ar Nacionālo kultūras mantojuma pārvaldi.
