Krājuma, tā skaitā foto un video digitalizācijas materiālu, pārņemšanas izmaksas varētu būt līdz 29 000 eiro.
Zariņš informēja, ka pēc 1991. gada barikāžu muzeja likvidācijas un sadalīšanas KM piedāvā arī izveidot trīs štata vietas LNVM, lai turpinātu krājuma pētniecību un komunikāciju. Štata vietas piedāvātu pētniekam, krājuma glabātājam un komunikācijas speciālistam. Šī mērķa realizēšanas izmaksas ik gadu varētu būt 54 280 eiro.
KM pārstāvis informēja, ka muzeja sadalīšanas ieguvumi būtu resursu ekonomika un racionālāks izlietojums, jo tiks uzlaboti muzeja krājuma saglabātības apstākļi, krājumu papildinās radniecīgie krājumi LNVM un varēs turpināt tā mērķtiecīgu komplektēšanu, nodrošināt plašākas zinātniski pētnieciskā darba iespējas, kā arī plašākas iespējas krājuma kontekstualizācijai un komunikācijai.
1991. gada barikāžu muzejs ir akreditēts līdz 2023. gada 5. novembrim. Muzejs ir privāts un tam krājumā pieder 9275 vienības, tai skaitā pamatkrājumā ir 6832 vienības. Muzejs atrodas ēkā Rīgā, Krāmu ielā 3, kas ir celta 1737. gadā un ir kultūras piemineklis. Valsts dotācija muzejam ik gadu ir 20 000 eiro, lai uzturētu un saglabātu krājumā esošo priekšmetu un kolekcijas.
Kopumā KM paredzēja divus muzeja nākotnes scenārijus – saglabāt muzeju kā kopumu, to akreditējot kā privātu muzeju arī turpmāk vai veidot kā LNVM filiāli, vai likvidēt muzeju, nododot krājumu LNVM pārvaldībā.
Zariņš skaidroja, ka muzeja saglabāšana nav iespējama, jo 1991.gada barikāžu muzejs vairs nespēj pilnībā segt izdevumus un KM, pat palielinot dotāciju, nevar pilnībā segt visus muzeja izdevumus.
Savukārt muzeja pārveide par LNVM filiāli nav racionāla rīcība. Kā skaidroja Zariņš, muzeja ēka nav būtiska barikāžu kustības vēstures sastāvdaļa, un ekspozīcijas pārņemšanas gadījumā LNVM telpas būtu jāīrē no biedrības.
Tāpat, KM ieskatā, krājuma pārņemšana un personāla izmaksas neatšķiras, salīdzinot ar muzeja likvidēšanas scenārij, kā arī barikāžu tēma ir jau skatāma LNVM un tā Tautas frontes filiāles, Latvijas Kara muzeja, Latvijas Okupācijas muzeja un citu muzeju ekspozīcijās.
Neskatoties uz to, ka 1991. gada barikāžu muzeja biedrība neiztiek ar valsts piešķirto dotāciju, lai nodrošinātu muzeja pārstāvētā notikuma ilgtspēju Latvijas sabiedrībā, biedrība KM piedāvājumam iebilst. Biedrības prezidents, valdes loceklis Renārs Zaļais uzsvēra – ja muzejs gribētu likvidēties, tam nav nepieciešama valsts atļauja, jo likvidāciju var pasludināt pati muzeja biedrība.
Zaļais arī atgādināja, ka šāda veida muzeji pasaulē ir daudz, to skaitā ir arī Latvijas 1991. gada barikāžu muzejs, kuru ik gadu apmeklē 95% ārvalstu viesi. Arī Latvijas skolas rudenī regulāri piesakās, veidojot garas rindas, lai skatītu ekspozīciju.
Biedrības pārstāvis skaidroja, ka muzejs būtu ar mieru kļūt par filiāli Latvijas Kara muzejam vai LNVM.
Taču, ja muzeju saglabā kā atsevišķu vienību, tai nepieciešamā dotācija būtu nepieciešama līdz 70 000 eiro.
Vienlaikus biedrības vadība pauda bažas par nākotnes ekspertiem, kas varētu pārņemt 1991.gada barikāžu notikuma atceres nodrošināšanu nākotnes sabiedrībā. "Mēs jaunāki nekļūstam. Mums ir jauni profesionāli vēsturnieki - tie varētu to tālāk nest. Taču tam ir nepieciešamas nopietnākas garantijas," uzsvēra biedrības valdes loceklis Romualds Ražuks.
Zariņš biedrības vadībai skaidroja, ka muzeja likvidācija ir "ļoti pielādēts" vārds, tomēr, ja muzejs saglabā akreditāciju, tam ir jāuztur "augsta latiņa" un jānodrošina augstas prasības. Ņemot vērā, ka 1991.gada barikāžu muzejam ir problēmas ar ilgtspēju, KM rosina krājumu nodot LNVM un biedrība varētu saglabāt notikuma komunikācijas funkciju.
Saeimas deputāte Ilga Šuplinska pauda, ka vienmēr ir smagi dzirdēt par kāda muzeja sadalīšanu, jo muzeja pētniecība un krājums ir galvenais zināšanu mugurkauls. Deputāte pauda neizpratni, kāpēc muzeju nevarētu veidot kā filiāli, ņemot vērā, ka arī pati biedrība šai idejai piekrīt. Tāpat politiķe neredz šķēršļus, kāpēc KM piedāvātos 54 000 nevarētu piešķirt 1991. gada barikāžu muzejam, lai tas turpinātu savu darbību.
KM parlamentārais sekretārs Ritvars Jansons (NA) skaidroja, ka valsts regulējums nepieļauj lielāku dotāciju privātam muzejam, jo dotācija nedrīkst ietvert darbinieku atalgojuma samaksu. Savukārt, ja muzeju pievieno kādam valsts muzejam, atbilstoši likumdošanai, attiecīgā valsts muzeja budžetā paredzētu līdzekļus filiāles uzturēšanai.
Neskaidrs ir arī dzeltenā muzeobusa liktenis, kas varētu nonākt Rīgas motormuzeja krājumos. Autobusa uzturēšanai un remontam tiekot tērēti 25 000 eiro gadā, taču Motormuzejam autobuss būtu interesants arī kā tehnikas vienība.
Saeimas deputāti diskusijas par 1991. gada barikāžu muzeja nākotni turpinās nākamajās sēdēs.
1991. gada barikāžu muzejs ir 1991. gada barikāžu dalībnieku biedrības struktūrvienība, kurai ir valsts atzīta akreditēta muzeja statuss. Muzejs ir vienīgā institūcija Latvijā, kas sniedz sabiedrībai vispilnīgāko informāciju par Latvijas valstij vēsturiski un politiski nozīmīgiem notikumiem – 1991.gada janvāra barikāžu laiku un 1991. gada augusta puču, veicot šo notikumu sistematizētu izpēti, popularizēšanu un vēstures liecību vākšanu un saglabāšanu. viens no uzdevumiem ir veicināt valstiskuma apziņas veidošanos Latvijas sabiedrībā, īpaši jaunās paaudzes vidū, kuri šos vēsturiskos notikumus nav piedzīvojuši.
1991. gada barikāžu muzeja krājums veidots, mērķtiecīgi atlasot unikālas laika liecības, kas nozīmīgas visai Latvijas sabiedrībai. Patlaban 1991. gada barikāžu muzejā glabājas aptuveni 9000 krājuma vienību, kas tematiski aptver gan 1991. gada notikumus, gan plašāk visu Atmodas laika periodu.
KONTEKSTS:
1991. gada barikāžu muzejs kā valsts akreditēts muzejs gadā saņem 20 tūkstošu eiro dotāciju no valsts un piedalās projektu konkursos. Sava statusa dēļ muzejs saskaras ar finansiālu nedrošību un biežu darbinieku maiņu. Situāciju krietni pasliktinājusi pandēmija, ierobežojot līdzšinējos ienākumu avotus. Barikāžu muzejs iepriekš izteicis vēlmi pievienoties Latvijas Kara muzejam, bet to pārraugošā Aizsardzības ministrija tam nepiekrita.
