Labrīt

Režisors Sīmanis: Šis laiks ir sprādzienbīstams

Labrīt

Eva Juhņēviča: Šonedēļ plānots atklāt pieteikšanos vienotajā rindā vakcinācijai

Barikāžu muzejs vēlas pievienoties Kara muzejam; Aizsardzības ministrija ieceri noraida

Barikāžu muzejs vēlas pievienoties Kara muzejam; Aizsardzības ministrija iebilst

Savā divdesmitajā darbības gadā grūtos apstākļos nonācis 1991. gada barikāžu muzejs. Privātā, bet valsts akreditētā atmiņas institūcija sava statusa dēļ saskaras ar finansiālu nedrošību un biežu darbinieku maiņu. Pēdējā gada laikā situāciju krietni pasliktinājusi pandēmija, apcērpot līdzšinējos ienākumu avotus. Pats Barikāžu muzejs izteicis vēlmi pievienoties Latvijas Kara muzejam, bet to pārraugošā Aizsardzības ministrija tam nepiekrīt.

Tikai pirms nedēļas beidzās barikāžu trīsdesmitās gadadienas pasākumi, ko lielā mērā organizēja tieši 1991. gada barikāžu muzejs. Ar mērķi saglabāt barikāžu piemiņu muzeja formātā to pirms divdesmit gadiem dibināja 1991.gada barikāžu dalībnieku biedrība, un muzejs atrodas tai piederošā ēkā Vecrīgā. Muzeja direktors Renārs Zaļais stāsta, ka tieši šis nams līdz šim ļāvis savilkt galus: “Lai izdzīvotu, mēs visu pirmo stāvu esam izdevuši īrniekiem. Normālos apstākļos, kad nav pandēmijas, mēs varam savilkt galus kopā.

Bet pagājušais gads un šis gads mums ir pilnīga krīze, jo īrnieki ir veikali un kafejnīcas, kas ir ciet un nemaksā naudu.”

Barikāžu muzejs kā valsts akreditēts muzejs gadā saņem 20 tūkstošu eiro dotāciju no valsts un piedalās projektu konkursos, bet ar visu to algu ziņā esot grūti sacensties ar valsts muzejiem. Ar tik nelielām finanšu iespējām muzejs ar nepilniem desmit darbiniekiem “eksistē, nevis darbojas”, atzīst direktors.

“Nupat, ar 1. janvāri, vēl viena darbiniece aizgāja uz citu muzeju strādāt. Kad atvadījāmies, viņa gandrīz apraudājās – esot žēl aiziet. Bet es viņai nevaru par četriem simtiem palielināt algu. Jā, valsts muzejos ir par četriem, pieciem simtiem eiro lielākas algas. Pamatalga mums ir ļoti maza. Ja iespējams, maksājam piemaksas, bet tikai tad, ja ir projekti, no kā,” norāda Renārs Zaļais.

Tādēļ Barikāžu muzejs pērn sācis sarunas par iespēju pievienoties Latvijas Kara muzejam. Zaļais velk paralēles starp barikādēm pēc neatkarības atjaunošanas un brīvības cīņām pēc valsts dibināšanas un uzskata, ka tieši Kara muzeja struktūrā nelielais Barikāžu muzejs iekļautos vislabāk.

Zaļais skaidro: “Vislielākais materiālu daudzums par barikāžu laiku atrodas nevis pie mums un nevis Tautas frontes muzejā, bet tieši Kara muzejā. Jo mūsu muzejs ir dibināts tikai 10 gadus pēc barikādēm, bet Kara muzejs sāka vākt materiālus jau barikāžu dienās.

Un ir doma – ja tas būtu viens kopīgais krājums, būtu arī daudz vienkāršotāka pētniecība."

Taču citās domās ir Kara muzeju pārraugošā Aizsardzības ministrija. Tās valsts sekretārs Jānis Garisons norāda, ka barikāžu muzeja ierosinājums ir vērtēts, tomēr ministrija secinājusi, ka šis muzejs neiederas šauri specializētajā militārās vēstures nišā, ko pārstāv Kara muzejs ar tā filiālēm. Arī finansiāli šādus papildu izdevumus aizsardzības budžetā nevarētu attaisnot.

“Iekšēji diskutējot, mēs redzējām, ka tas drīzāk ir Okupācijas muzeja kontekstā līdz ar barikādēm kā okupācijas beigām.

Kara muzejs – mēs tomēr esam mēģinājuši turēt šo ļoti specifisko orientāciju,” uzsver Jānis Garisons.

Izbrīnīta par šādu Aizsardzības ministrijas redzējumu ir Latvijas Muzeju padomes vadītāja Una Sedleniece, jo padome, kurā ir arī Kara muzeja vadītāja, iepriekš bija spriedusi, ka Barikāžu muzejam labākās mājas būtu tieši Kara muzeja struktūrā, un arī oficiāli tika rosinājusi Aizsardzības ministrijai nākt pretī. Katra privātā muzeja situācija ir atšķirīga, saka Sedleniece, bet ar tik ierobežotiem resursiem kā Barikāžu muzejam ilgstoši nav iespējams profesionāli strādāt.

“Barikāžu muzeju varētu salīdzināt ar Tautas frontes muzeju, kas arī bija privāts, darbojās pēc samērā līdzīga modeļa un arī vienā brīdī bija skaidrs, ka šādas nelielas biedrības paspārnē šis muzejs nevar nopietni darboties. Tādēļ tika pieņemts lēmums to iekļaut Latvijas Nacionālā vēstures muzeja struktūrā, un tas bija ļoti veiksmīgs solis,” stāsta Sedleniece.

Muzeju padomes vadītāja sola, ka jautājumu par Barikāžu muzeja nākotni turpinās uzturēt aktuālu, lai tas netiktu futbolēts no vienas valsts institūcijas uz otru.

Sedleniece atzīmē: “Arī šogad, lai gan barikāžu jubilejas notikumi neizskanēja tik plaši, kā tie būtu varējuši izskanēt klātienes pasākumos, mēs redzam, ka šī tēma sabiedrībā joprojām ir aktuāla. Līdz ar to Barikāžu muzejam noteikti būtu sava vieta starp citiem atmiņas nesējiem, atmiņas institūcijām.”

Kultūras ministrijā Latvijas Radio norādīja, ka gadījumā, ja Barikāžu muzejs vairs nespēj nodrošināt savu pamatdarbību, pēc profila varētu skatīt tā pievienošanu Kara muzejam, Nacionālajam vēstures muzejam vai privātajam Okupācijas muzejam.

“Muzeju nozare sagaidītu, ka pats 1991. gada barikāžu muzejs / Barikāžu muzeja biedrība visupirms nāktu ar skaidru redzējumu, kā plāno savu nākotni,”

norāda Kultūras ministrijas valsts sekretāres vietnieks kultūrpolitikas jautājumos Uldis Zariņš. Ministrija pērn ar privātajiem muzejiem esot apspriedusi “sistēmiskus risinājumus valsts atbalsta sniegšanai privātajiem akreditētajiem muzejiem” un iekļāvusi uzdevumu par šādas sistēmas izveidi Kultūrpolitikas pamatnostādnēs 2021.–2027. gadam.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt