Jāsteidz sadalīt fondu nauda
4,5 miljoni latu - tik daudz naudas šogad no Eiropas Reģionālās attīstības fonda konkursā sadalīs privātīpašniekiem, kas apsaimnieko publiski pieejamus kultūras pieminekļus. Kopš 2009.gada pieminekļu atjaunošanai piešķirti jau vairāk kā 15 miljoni latu.
Taču, fondu plānošanas periodam ejot uz beigām, lielāko daļu atlikušās naudas plānots sadalīt vien starp dažiem milzu projektiem, kuros jāapgūst vismaz miljons latu katrā.
„Šobrīd, mūsuprāt, vienam objektam paredzētais finansējums ir pārāk liels,” uzskata Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijā. Kultūras mantojuma politikas nodaļas vadītāja Baiba Mūrniece skaidro, ka pārāk liela minimāli tērējamā nauda var nodarīt vairāk slikta nekā laba, jo gribas izmantot visu naudu un, vienkārši sakot, uztaisīt visu par jaunu.
„Nav daudz kultūras pieminekļu Latvijā, kuriem vajadzētu vienu miljonu latu, lai tos sakārtotu un saglabātu to autentiskumu, nodilumu. Tāpēc mēs aicinām finanšu plānotājus nākamajā periodā paredzēt pēc iespējas mazāku vienam objektam piešķiramo minimālo finansējumu, kas palīdzētu daudz vairāk kultūras pieminekļiem vienā reizē un būtu daudz apgūstamāks kultūras pieminekļu īpašniekiem, jo ļoti maz no viņiem ir pieejams nepieciešamais līdzfinansējums, kas lielākoties ir 50%.”
Cēsu baznīca miljonu latu nevar apgūt
Pēc Mūrnieces teiktā, kultūras pieminekļu īpašnieki uz Eiropas fondu naudu raugās ar lielām cerībām, taču augstais finansējuma slieksnis pašlaik ir viens no lielākajiem šķēršļiem. Tāds tas izrādījies arī Cēsu Sv.Jāņa baznīcai - vienam no Cēsu simboliem un lielākajai viduslaiku bazilikai ārpus Rīgas, kam nākamgad apritēs 730 gadu. Varenajai baznīcai vajadzīgi nopietni atjaunošanas darbi, bet pat tiem miljons latu būtu par daudz, atzīst draudzes priekšnieks Māris Ozols.
„Nu varbūt visai baznīcai kopā vajadzētu uz to pusi [miljonu latu]… Bet man pat liekas, ka ne tik daudz. Šobrīd mēs bijām gatavi apgūt finansējumu uz kādiem 500 tūkstošiem. Tas ietvertu torņa restaurāciju un labiekārtošanu, baznīcas fasādi, hidroizolāciju. Tas ir tas, uz ko mēs šobrīd būtu gatavi," norāda Ozols.
Baznīcas ir starp tiem kultūras pieminekļiem, kas visbiežāk ir bēdīgā stāvoklī. Eiropas fondu naudu to atjaunošanai piešķīra arī iepriekšējos gados ar mazāku latiņu, toties prasīja pusi finansēt pašiem. Tik daudz naudas Cēsu Sv.Jāņa baznīcai nebija. Ar šādiem nosacījumiem toreiz apstiprināja septiņus projektus, tostarp Rīgas Doma, Ēdoles pils un Liepājas Sv.Trīsvienības baznīcas restaurāciju.
Bet kāpēc šogad minimālais finansējuma slieksnis ir tik augsts? No Kultūras ministrijas oficiālā skaidrojuma jāsecina, ka savu lomu atkal spēlējusi Eiropas Savienības (ES) birokrātija un termiņi.
„Projekti ir jāpabeidz pusotra gada laikā - līdz 2015.gada 30.jūnijam. Mūsu doma bija labāk atbalstīt lielos infrastruktūras objektus ar mērķi, ka mēs tos 4 miljonus tiešām paņemsim. Piemēram, mazajām baznīcām tad būs pieejama nauda arī mazākiem projektiem nākamajā plānošanas periodā no 2015.gada,” saka ministrijas ES struktūrfondu departamenta pārstāve Anna Pavlina.
Mazie objekti saskata lielo lobēšanu
Šo iespēju izmantos arī Cēsu Sv.Jāņa baznīca, tomēr restaurācijas projekta vadītājs Ivars Zukulis neslēpj rūgtumu par naudas sadali šajā reizē, jo vēl pavasarī kultūras ministre tikšanās laikā mudinājusi cēsniekus pieteikties. Lielās naudas apgūšanai draudze gribējusi veidot koalīciju ar citām Vidzemes baznīcām un piesaistīt līdzfinansējumu no pašvaldības, bet fondu naudas plānotāji to nav ļāvuši. Zukulis prāto, ka šo naudu Kultūras ministrija jau iepriekš bija iecerējusi kādam citam konkrētam objektam:
„Šī nauda varbūt ir paredzēta kādiem lieliem projektiem. Protams, jūs labi zināt, ka ir runa par Doma baznīcas [restaurācijas] turpinājumu. Bet tad ir jautājums politiķiem - kāpēc šajā gadījumā Domam nevar būt atsevišķs finansējums? Skaidri pateikt - šie 4 miljoni ir domāti Domam un viss. (..) Te jau nav nekādu iebildumu pret Doma baznīcas finansējumu, pasarg' Dievs, bet tad to vajag darīt godīgā, atklātā veidā.”
To, ka lauvas tiesa no pēdējās ERAF naudas šai periodā jau iepriekš apsolīta Rīgas Domam, Kultūras ministrijā gan oficiāli neapstiprina. Kopumā iesniegti trīs projekti, un to vērtēšana vēl turpinās. Tomēr, visticamāk, starp pretendentiem ir arī Doma baznīca, jo tajā jau pašlaik risinās vērienīgi atjaunošanas darbi.
Tikmēr Cēsu Sv.Jāņa baznīca restaurāciju pamazām turpinās par ziedotāju naudu un cer sagaidīt nākamo Eiropas fondu naudu 2015.gadā. Kultūras ministrijā sola, ka nauda būs arī mazajiem projektiem.
„No 2015.gada būs tā nauda. Tas nenozīmē, ka mūsu nosacījumi ir tādi, ka visu laiku būs tās lielās summas. Nākamajā programmēšanas periodā, kad būs pieejama nākamā ES fondu nauda, viņiem atkal būs iespēja startēt un piedalīties konkursos,” uzsver Anna Pavlina.
Eiropa dod miljonus, valsts vien dažus tūkstošus
Kamēr Eiropas fondu atbalsts kultūras pieminekļiem pēdējos gados mērāms desmitos miljonu latu, valsts atbalsts pērn bija vien 135 000 latu. To sadala pašiem neatliekamākajiem glābšanas darbiem, vienam objektam atvēlot ne vairāk kā piecus tūkstošus latu, stāsta Kultūras pieminekļu inspekcijas pārstāve Baiba Mūrniece: „Lielākoties summas ir ap tūkstoš latiem, un pārsvarā tas aiziet neatliekamu darbu veikšanai baznīcās, tieši lauku baznīcās.”
Pārējais, ar ko knapā finansējuma apstākļos var palīdzēt inspekcija, ir padoms un morālais atbalsts. Pēc inspekcijas datiem, pēdējos 15 gados īpašnieku nolaidības dēļ bojā gājuši 90 kultūras pieminekļu. Tomēr Mūrniece atzīst - kaut kādā mērā šis process ir neizbēgams, un mierina, ka kultūras pieminekļu sarakstā ik gadu iekļauj krietni vairāk objektu nekā no tā izslēdz.
Kultūras pieminekļu eksperte secina - sodi un piespiedu metodes neapzinīgiem kultūras pieminekļu īpašniekiem īsti nestrādā. „Lielākā problēma ir izpratne, labā griba un saimnieka sajūta. Ja tā ir, tad objekts dzīvo, un ja nav, tas iet bojā. Bieži vien ir tā, ka kultūras pieminekļa uzturēšanai nevajag milzu līdzekļus, to vienkārši vajag sakārtot, uzturēt un kopt ilgākā laikā. Ja īpašnieks to nedara, nākas piespiest. Bet, kā mēs zinām, visas lietas, ko darām piespiedu kārtā, nav efektīvas," piebilst Mūrniece.
Rosina mainīt likumu par iespējamu kultūras pieminekļu atsavināšanu
Tomēr - ko darīt ar tādiem uz sabrukšanas sliekšņa esošiem kultūras pieminekļiem kā, piemēram, Gulbenes Baltā pils, kuras īpašnieki ir maksātnespējas procesā, bet tikmēr, kā raksta laikraksts „Dzirkstele”, „Gulbenes Rundāle” šo ziemu var vairs neizturēt? Konkrētas atbildes uz to joprojām nav. Pieminekļu inspekcijā atzīst, ka šādu objektu Latvijā ir ap 180, un lai gan likums paredz iespēju tos atsavināt, valstij tādas naudas nav.
„Tāpēc inspekcijas vadība jau vairākkārt ir aicinājusi Saeimu veikt izmaiņas likumā un gadījumos, kad var pierādīt, ka kultūras pieminekļa īpašnieks apzināti to neatjauno un bojā, inspekcija ir aicinājusi rast iespēju šādus objektus atsavināt bez maksas. Šobrīd mēs tos teorētiski varam atsavināt, bet tie ir jāatpērk. Līdz ar to sanāk, ka īpašnieks valstij var vienkārši pārdot šo savu slikti uzturēto objektu,” skaidro Mūrniece.
Kultūras mantojuma eksperte uzskata, ka šāds risinājums liktu objektu īpašniekiem sarosīties un tomēr savus īpašumus sakopt, taču viņa nelolo lielas cerības, ka likumu izdosies grozīt, jo juristi tajā saredz Satversmes pārkāpumu. Lielākas cerības inspekcija liek uz nekustamā īpašuma nodokļa izmaiņām, kas atceltu nodokļa atlaides tiem kultūras pieminekļu īpašniekiem, kas tos apzināti laiž postā.
Arhitekte: Pamazām attieksme mainās
Lai gan skaitļi par avārijas stāvoklī esošiem kultūras pieminekļiem ir bēdīgi, inspekcijā vērtē, ka cilvēku attieksme tomēr pēdējos gados krietni mainījusies uz labu. Līdzīgi uzskata arī arhitekte Zaiga Gaile, viena no zinošākajām ekspertēm kultūras pieminekļu atjaunošanā: „Tas, ka cilvēki arvien vairāk grib pirkt lauku mājas, grib atjaunot vecas muižas, sargā baznīcas, tā noteikti ir tendence. Pirmajā brīvības vilnī, 90.gados, sagrāba muižas, ko tad varēja par sviestmaizi nopirkt, tad nāca krīze un cilvēki šīs muižas pazaudēja. Lielākoties tas attiecas uz muižu ansambļiem, jo mums ir ļoti daudz muižu. Tagad dara lēnāk, pakāpeniskāk un prātīgāk. Es esmu redzējusi ārkārtīgi skaistus piemērus, kur muižas apdzīvo privāti cilvēki vai tām piešķir sabiedriskas funkcijas. Viss notiek tā palēnām. Bet, augot tautas labklājībai un kultūras līmenim, lietas pamazām sakārtojas. Es skatos optimistiski.”
Gaile ir gandarīta arī par Eiropas fondu naudu kultūras pieminekļu atjaunošanai, kam pateicoties, izdevies saglābt ne vienu vien skaistu kultūras pieminekli. Tomēr viņa uzsver - jāatbalsta gan lielie, gan mazie, kuru ir daudz vairāk, tāpēc Kultūras ministrijas lēmumu lielāko daļu Eiropas naudas šogad dot tikai lielajiem objektiem arhitekte vērtē kā aplamu.
