Sadaļas Sadaļas

Zaļš mauriņš, sarkanas lūpas, pļavā atrasta auss. Deivida Linča «Zilais samts»

Filma “Zilais samts” ("Blue Velvet" 1986) hronoloģiski atrodas starp diviem svarīgiem notikumiem Deivida Linča (David Lynch) kino režisora dzīvē – smagāko izgāšanos un pirmo triumfu. Komerciāla un mākslinieciska neveiksme bija filma “Kāpa” (“Dune” 1984), kamēr seriāls “Tvinpīka” (“Twin Peaks” 1990-91) veicināja režisora starptautisku atpazīstamību. Līdz ar to, no vienas puses “Zilais samts” ir apliecinājums režisora spējai atgūt kontroli pār savu karjeru un radošo brīvību, bet no otras tā arī ievada filmas skatītāju tajā, kas kļūs par Linča rokrakstu un individuālo stilu.

Filmas darbība risinās kādā mazpilsētā, kuru sauc Lambertona. Tajā atgriežas students Džefrijs (Kails Maklahlens / Kyle Maclachlan), lai apciemotu tēvu, kuram bijis insults. Nākot mājās no tēva apciemojuma slimnīcā, viņš pļavā atrod cilvēka ausi. Pēc šī atraduma nodošanas policijas priekšniekam, Džefriju neatstāj interese par atrasto. Ar policijas priekšnieka meitas Sendijas (Laura Derna / Laura Dern) palīdzību, viņš sāk pašrocīgi izmeklēt iespējamu noziegumu un iepazīst Dorotiju Valensu (Izabella Rosselini / Isabella Rosselini) un Frenku (Deniss Hopers / Denis Hopper) kā arī gūst ieskatu Lumbertaunas kriminālajās aprindās.

Ekrānuzņēmums no filmas "Zilais Samts"

“Zilā samta” sižets šķiet vienkāršs un, līdzīgi filmai “Ziloņcilvēks” (“Elephant Man”) sevī ietver sava veida linearitāti, kas režisora tālākajiem darbiem nebūs raksturīga. Vienlaikus, “Zilā Samta” sižetu pavada noslēpumi un mistērija, erotiska noskaņa, fantāziju pasaules klātbūtne un kontrastu pilni varoņi - elementi, kas raksturos viņa tālākos kinodarbus. Filmas noslēgumā iespējams uzdot jautājumu, vai viss redzētais un pārdzīvotais tomēr nav bijis sapnis?

Deivids Linčs vienmēr ir atturējies no jebkāda veida skaidrojumiem par saviem darbiem, intervijās uzsverot, ka interpretācijām un tam, ko viņš pats par savām filmām var teikt, nav lielas nozīmes. Svarīgāka ir paša skatītāja pieredze. Tās veidošanā liela nozīme ir filmu stilistikai un dažādajiem kino valodas paņēmieniem, kuros režisors orientējas ar zināmu vērienu.

Linčs savā autobiogrāfijā rakstījis, ka ir svarīgi, ka, skatoties filmu, skatītājs ienāk jaunā, nebijušā pasaulē, kurā katrai detaļai ir nozīme.

Šīs jaunās pasaules veidošana nenotiek pati par sevi – sava nozīme tajā ir gan kino vēsturei, gan arī mākslai, gan arī režisora ideju impulsiem.

“Zilais samts” – dialogs ar kino klasiku, mākslu un sapni

Tumšas vides un kontrastu dominance, drūmas personības šķautnes, eksistenciāli jautājumi, liktenīga sieviete, noziegums, un korumpēti policisti – visas šīs iezīmes “Zilo samtu” tuvina 1940. gadu beigās tapušo Holivudas film noir darbu stilistikai. Savā autobiogrāfijā Linčs arī minējis, ka augstu vērtē Billija Vaildera (Billy Wilder) filmas, kuras pieder film noir kanonam. Taču “Zilo samtu” raksturo arī zināmas mākslinieciskas iezīmes, vizuāli iestarpinājumi, kas neattiecas uz pašu filmas sižetu.

Sākot ar divtūkstošajiem gadiem, pateicoties 2007. gadā Parīzē "Fondation Cartier" notiekošajai Deivida Linča retrospektīvai “Gaiss ir aizdedzies” (“The Air is on Fire”), arvien vairāk kritiķu un kino teorētiķu atzina un izcēla faktu, ka pirms kļūšanas par režisoru Deivids Linčs ir mākslinieks. Iesākumā gleznotājs, bet vēlāk pievērsies arī fotogrāfijai, grafikai, komiksu zīmēšanai. Intervijās viņš ir uzsvēris, ka viņu īpaši interesē materiāls, vai tas būtu gleznās, vai arī citos viņa mākslas darbos. Šī interese par dažādiem taustāmiem, vizuāliem, bet arī pašas filmu tehnikas materiāliem atrodama arī Deivida Linča kino. 1986. gadā tapušās filmas nosaukums nes krāsas un materiāla vārdu, kas izsauc tūlītējas taustāmas un vizuālas asociācijas.

Ekrānuzņēmums no filmas "Zilais samts"

Linča filmu taustāmība, iedziļināšanās un “iegremdēšanās” materiāla būtībā filmā “Zilais samts” notiek vairākkārt. Visspilgtākais piemērs atrodams filmas sākuma kadros, kad kamera no zaļā mauriņa “iegrimst” kukaiņu pilnā un čumošā zemē, kura ir attēlota ne tikai vizuāli, bet arī skaņā. Režisors ar lielu virtuozitāti izmanto visus kino pieejamos paņēmienus, lai pēc iespējas tiešāk uzrunātu skatītāju, atstājot paliekošus vizuālus un audiālus iespaidus par redzēto un izjusto filmas skatīšanās laikā. Tos ne vienmēr var ietērpt vārdos, bet tie noteikti iespiežas apziņā.

“Kino ir valoda. Tā var apzīmēt lielas, abstraktas lietas. Un tieši tas mani saista. Es neesmu uz tu ar vārdiem.

Daži cilvēki ir dzejnieki un viņiem brīnišķīgi padodas izteikt lietas vārdos. Bet kino ir pašam sava valoda. Un ar to ir iespējams tik daudz ko pateikt, jo tev pa rokai ir laiks un kadri. Tev ir dialogi. Tev ir mūzika. Tev ir skaņas efekti. Tev ir tik daudz rīku. Ar tiem ir iespējams paust sajūtu un domu tā, kā to nevar izdarīt nekur citur. Kino ir maģisks medijs. [..] Kad es noķeru kādu filmas ideju, es iemīlos veidā, kādā to var parādīt ar kino palīdzību. Man patīk stāsti, kuri sevī ietver abstrakcijas un tas ir tas, ko var izveidot tieši kino.”

Linča darbs ar idejām, dažādo filmā atrodamo elementu fragmentācija, kā arī izteikti vizuālā un taustāmā, sajūtamā kino veidošana bieži ļauj viņa filmas tuvināt sapņa pieredzei. Pats režisors gan intervijās atklāj, ka sapņo reti un retas ir arī reizes, kurās viņa iedvesma nāk no sapņiem. Neskatoties uz to, filmas “Zilais samts” gadījumā režisoram sapnis ir palīdzējis atrisināt sarežģījumus filmas scenārijā: “Man patīk sapņu loģika, mani vienkārši fascinē, kā notiek sapņi. Bet es gandrīz nekad neesmu atradis idejas sapnī. Es tās vairāk iegūstu no mūzikas vai no pastaigām. Neskatoties uz to, “Zilā samta” laikā man bija grūtības ar scenāriju. Es uzrakstīju četrus dažādus melnrakstus. Man bija grūtības ar nobeigumu. Tad kādu dienu es biju birojā un man bija kāds jāsatiek blakus birojā. Tur bija sekretāre un es viņai lūdzu papīra lapu, jo pēkšņi atcerējos, ka iepriekšējā naktī man bija sapnis. Un tā arī tas notika. Sapnī bija trīs mazas detaļas, kuras ļāva atrisināt problēmu. Tā ir vienīgā reize, kad tas ir noticis.”

Idejas, kuras jāpieradina, cerīgie puzles gabaliņi un filmu rašanās

Vairāk par pārdomātu un ilgi konstruētu, fikcionālu pasauli, Linčs sava radošā darba raksturojumā izceļ ideju nozīmi un nepieciešamību. Idejas, kas veidojas vizuālos “uzplaiksnījumos”. Tas arī skaidro viņa darbu fragmentāro formu, kura to tuvina sapņu pasaulei. Daudzu filmu impulsu režisors raksturo kā vizuālu impresiju, tēlu rašanos, kas pātrop filmā un no kuriem vēlāk tiek “izausts” tās stāsts.

Savā autobiogrāfiskajā darbā "Noķerot lielo zivi" (“Catching the Big Fish”) ideju ģenēzes procesu autors pielīdzina makšķerēšanai, un rodas iespaids, ka darbs ar idejām ir sava veida pieradināšanas process:

“Ideja ir doma. Tā ir doma, kura sevī ietver vairāk, nekā mēs domājam, brīdī, kad to saņemam. Pirmajā brīdī tā ir kā dzirkstele. Komiksos, ja kādam tēlam ienāk prātā ideja, tam virs galvas parādās spuldze. Tas notiek vienā mirklī, tāpat kā dzīvē. Tas būtu brīnišķīgi, ja pilnīgi visa filma ienāktu prātā vienā mirklī. Bet man tas notiek fragmentos.

Pirmais fragments izskatās kā Rozetas stēla. Tā ir puzles gabaliņš, kurš norāda uz visu pārējo. Tas ir cerīgs puzles gabaliņš. “Zilajā samtā” tās bija sarkanas lūpas, zaļš mauriņš, un dziesma – Bobija Vintona (Bobby Vinton) “Blue Velvet” versija. Nākamā lieta bija pļavā esoša auss. Un tas bija viss.

Tu iemīlies sākotnējā idejā, tajā mazajā, mikroskopiskajā gabaliņā. Brīdī, kad to esi notvēris, pārējais ar laiku atnāks pie tevis.”

Gan zaļais mauriņš, gan arī auss un Dorotijas Valensas sarkanās lūpas ir elementi, aiz kuriem slēpjas dažādu nozīmju un ideju rēbuss. Visos gadījumos operatora kamera iegrimst šajā detaļās, vai tiek pietuvināta tām, cenšoties pārkāpt pāri to ārējai realitātei.

Perfektais priekšpilsētas mauriņš, ko laista Džefrija tēvs, būs tas uz kura viņš insulta rezultātā nokritīs, iezīmējot nāves klātesamību. Pļavā atrastā auss būs pamats pašrocīgai izmeklēšanai, kura atklās dažādas tumšas Lambertonas puses. Šī, no dzīva ķermeņa nogrieztā daļa, arī būs par pamatu sava veida Džefrija iniciācijas procesam un attiecību izveidošanai ar divām ļoti atšķirīgām sievietēm. Un Dorotijas sarkanās lūpas būs gan sievišķības un kaisles, gan arī seksuālu dziņu un destruktīvu, manipulatīvu un varmācīgu attiecību simbols, jo ar sarkano lūpukrāsu tiks apzīmēta Džefrija seja pirms piekaušanas.

Linčs raksta, ka radošajā procesā ir pēc iespējas jāmēģina saglabāt sākotnējā ideja – lai viss izskatītos, izklausītos, tiktu sajusts un būtu atbilstošs tās formai un veidam. Viņa rakstītajā idejas tiek personificētas, tās pat sarunājas ar autoru.

“Tas ir dīvaini, tad kad tu attālinies no idejas, tu to dīvainā veidā apzinies. Kad tu dari kaut ko nepareizi, tu to saproti. Tā ir intuīcija, kas saka: “Nē, nē, tas nav tā, kā ideja teica, ka tam ir jābūt”. Un kad tev izdodas visu izdarīt pareizi, ir sajūta, ka viss ir labi. Tu sāc vienā punktā un, turpinot darbu, viss kļūst arvien smalkāk pilnveidots. Bet visa šī procesa laikā, tā ir ideja, kas runā, līdz brīdim, kad viss tev šķiet pareizi. Un tu ceri, ka tas šķitīs pareizi arī citiem.”

"Zilā samta" tēlu un notikumu dualitāte

Atgriežoties pie filmas “Zilais samts”, līdzīgi kā iepriekš pieminētajos fragmentārajos vizuālajos elementos, daudzos šīs filmas aspektos – gan tēlos, gan darbībās atrodama dualitāte. Āriene bieži vien Linča filmās slēpj sarežģītu un neviennozīmīgu tēlu un lietu dabu.

Pirmkārt, filmas darbība veidojas ap četriem tēliem, kas katrs viens otram ir pretstati. Divi jaunieši un divi vecāki cilvēki, kas paver arī psihoanalītiskas interpretācijas iespējas par Edipa kompleksu, kā to attīstījusi ir kino teorētiķe Laura Mulveja. Jaunieši šajā filmā simbolizē savstarpēju palīdzību un sadarbību, gandrīz platonisku un naivu mīlestību un pasaules uztveri ar šekspīriska jaunā pārīša iezīmēm. Vecākos tēlus vada pretrunīgas tieksmes, vardarbība, mazohistiskas attiecības, ciešanas un atrašanās haotiskā, tumšā un zemiskā pasaulē.

Ekrānuzņēmums no filmas "Zilais samts"

Visi šie tēli, gluži kā jebkurš dzīvs cilvēks, nav viennozīmīgi. Galvenais varonis Džefrijs ir jauns, labestīgs, mazliet naivs pirmā kursa students. Vienlaikus viņš arī ļaujas daudzu jaunu vīriešu fantāzijai un novēro svešu sievieti viņas dzīvoklī, kļūstot par acu liecinieku ne tikai tam, kā viņa izģērbjas, bet arī seksuāliem un vardarbīgiem notikumiem. Viņš veido attiecības ar divām sievietēm vienlaikus un izseko narkotiku kontrabandistus un noziedzniekus.

Sendija, viena no Džefrija mīļotajām ir jauna, aizrautīga un izpalīdzīga vidusskolas skolniece, kas dzīvo ar vecākiem un ir tēta un mammas mīlule. Taču arī viņa var okšķerēt tēva, policista lietās, pamudināt Džefriju uz pašrocīgu izmeklēšanu un pievilt savu mīļoto puisi.

Dorotija, kabarē dziedātāja, vienlaikus ir upuris, kas nonācis ļaundara varā, bet arī sieviete ar mazohistiskām fantāzijām. Frenks, noziedznieks, narkodīleris ar psihopātiskām iezīmēm ir varmāka, kuru var līdz asarām aizkustināt Roja Orbisona dziesma “In Dreams”. Dorotijas un Frenka tēlu un attiecību sakarā, kā arī vēlreiz pieminot “Zilā samta” erotisko atmosfēru, interesanti ir lasīt Deivida Linča rakstīto par seksualitāti:

“Daži seksa aspekti ir traucējoši, piemēram, veids, kādā tas tiek izmantots, kā varas apliecinājums, vai veids, kādā tas pārtop par perversitāti un izmanto citus. Sekss ir ceļš uz kaut ko tik spēcīgu un mistisku, bet bieži vien filmās tā atainojums ir sekls. Vienlaikus attēlojot to detalizēti, nevar atklāt tā mistisko pusi. Šīs lietas ir ļoti sarežģīti atveidot kino.”

Arī šajā filmā seksualitāte, ar Izabellas Rosselini spēlētās Dorotijas tēlu izpaužas gan kā vardarbība, gan arī kā sava veida glābiņš no drūmas un bezcerīgas realitātes.

Otrs dualitātes aspekts atrodamas pašas pilsētas Lumbertounas raksturojumā, kas iezīmē arī “Twin Peaks” tematiku. Filmas sākuma kadros redzams reklāmu cienīgs košs dārzs, kopts mauriņš, priecīgs, mājošs ugunsdzēsējs ar suni. Džefrijs, Sendija un viņu ģimenes dzīvo idealizētā priekšpilsētā, kur ģimenes kopā ēd brokastis un bērni iet uz bērnu dārziem saulainās dienās. Tas tiek pretnostatīts tumšiem bulvāriem un daudzstāvu ēkai, kurā dzīvo Dorotija vai piepilsētas industriālajiem rajoniem, kur notiek narkodīleru darbības un kuros tiek novērots Frenks. Dažbrīd ir pat grūti aptvert to, ka šīs divas pasaules atrodas vienā pilsētā

Lai arī daudzi no filmas pavērsieniem līdzinās sapņainām fantāzijām, tās kadrus, īpaši tos, kuros redzama Dorotija Valensa, pavada arī klaustrofobiska sajūta.

Manuprāt, tieši Dorotijas tēls, vairāk nekā pārējie iekrāso visas filmas noskaņu. Viņa galvenokārt ir filmēta tumšās iekštelpās vai mašīnā un uz ekrāna parādās, pakļaujoties Frenka vai Džefrija darbībām. Dorotijai par godu ir dots arī filmas nosaukums.

Visas reizes, kuras šo filmu skatījos, mani nepameta pretestība un nepatika pret aktrises Izabellas Rosselīnī spēlēto varoni. Viņas dēls un vīrs ir nolaupīti, viņa tiek seksuāli izmantota, viņas dzīvei, šķiet, nav pilnīgi nekādas jēgas līdz pat brīdim, kad pilnīgi kaila naktī viņa nonāk uz Džefrija vecāku mājas sliekšņa. Izabella Rosselini, Dorotijas lomas atveidotāja, kura, starp citu, pēc "Zilā samta" filmēšanas kļuva par Deivida Linča dzīvesbiedri, sadarbību ar Linču raksturoja sekojoši: “Deivids vienmēr savā darbā saskaras ar mistēriju. Viņš vienreiz teica kaut ko tādu, kas man ļāva saprast viņa darbus. Viņš teica: “Dzīvē, tu nezini visu. Tu ienāc istabā, kurā sēž cilvēki, tajā ir sava noskaņa un tu tūlīt pat saproti, vai tev ir jāuzmanās par to, ko saki, vai jābūt skaļam, klusam, piezemētam. Bet tu nezini, kas notiks tālāk.

Dzīvē mēs nezinām, uz kurieni virzās stāsts, vai, par ko nākamajā minūtē būs saruna,”

šī apziņa atrodas Deivida filmu centrā. Viņu ļoti saista visam apkārt esošie noslēpumi.”

Filma "Zilais samts" iezīmē vairākas tēmas, kuras Linča darbus neatstās arī turpmākajā viņa kino karjerā. Uz jauniešu iesaistīšanās nozieguma izmeklēšanā balstīsies arī seriāls "Tvinpīka". Vairāki aktieri turpinās savu ceļu Linča filmās no "Zilā samta" līdz pat 2018. gadam. Fiziska vardarbība turpinās sadzīvot ar idealizētu, naivu iemīlēšanos, ar katru reizi atgādinot, ka nekas nav viennozīmīgs. Sapņa, fantāziju un seksualitātes klātbūtne, kā arī vizuāli bagātie kino valodas elementi un virtuozais skaņas izmantojums raksturos katru Deivida Linča filmu kā neatņemama viņa kino pasaules sastāvdaļa.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt