Seriāls "Nakts, kad Logans pamodās" (La Nuit où Laurier Gauderault s’est réveillé) ir nākamā pērle, kuru latviešu skatītājam dāvina Latvijas Televīzija. Jāatzīmē, ka REplay.lv platformā seriālu iespējams noskatīties vēl 5 mēnešus! Šis vizuāli un psiholoģiski piesātinātais tēlojums par ģimenes izjukšanu deviņdesmitajos gados un tās kopā sanākšanu mūsdienās pēc mātes nāves ir niansēts, atmosfērisks, un tajā netrūkst interesantu pavērsienu. Režisoram arī patīk spēle ar cliffhanger, beidzot vienas sērijas skatīšanos, ir jāsāk nākošā. Seriāls sēriju pa sērijai šķetina stāstu par notikumiem, kas sagrauj dzīves un pie kuriem jāatgriežas, lai pārvarētu klusumu, kurā iegrimuši brāļi Denī, Žiljēns, Eliots un māsa Mirēja, nespēdami savā starpā sarunāties.
Ksavjē Dolans intervijā franču laikrakstam "Les Echos" atzinās, ka šim darbam atdevis pilnīgi visu.
"Esmu atdevis pilnīgi visu, kas man bija. Vairs nekas nav palicis. Man nepieciešams kas jauns, ceļot, pavadīt laiku ar mana tēva suni Balzaku, dzīvot savu dzīvi un sevi no jauna piepildīt. Nepieciešamība radīt, kas man bija agrāk, tagad ir kļuvusi par nepieciešamību dzīvot ar ģimeni, ar draugiem." Un tas tiesa, ka režisora darbs, kurā pievērsta uzmanība pat vissmalkākajai interjera detaļai, gaismojumam, mūzikai, ir labi jūtams arī skatītājam, it sevišķi pašā pirmajā sērijā.
Šajā stāstā atradīsiet gan smalku tēlu psiholoģisko tēlojumu, gan arī jaudīgu režiju, dažus kinematogrāfiski neaizmirstamus brīžus, spēli starp baiso un ikdienišķo, niansētu atmosfēriski vizuālu tēlojumu un labi rakstītu scenāriju.
Seriāla pamatā ir kanādiešu dramaturga Mišela Marka Bušāra luga ar tādu pašu nosaukumu. Lai arī Dolāna seriāla tēli ir tie paši, un tos arī gandrīz visus atveido aktieri, kas piedalījušies Bušāra lugas teātra iestudējumā režisora Serža Denonkūra režijā, Dolans tajā izmainījis dažus svarīgus elementus. Lugā darbība, sarunas un atklāsmes notiek slēgtā telpā – tanatoloģes Mirējas laboratorijā, kurā viņa iebalzamē savu māti Mado jeb Madlēnu. Seriāls savukārt nebūt nenotiek slēgtā telpā. Dolans Lelušu ģimenes stāstu izstāsta divās laika līnijās – 1990. gados, kad brāļi un māsas ir mazi, un ap 2020. gadu, kad viņi zaudē savu māti un Mirēja atgriežas savā dzimtajā pilsētā, lai izpildītu mātes pēdējo vēlēšanos. Vēl viena atkāpe no lugas – jaunāko brāli Eliotu, kurš cīnās ar narkotiku atkarību un pirms mātes nāves tiek izlaists no rehabilitācijas programmas, seriālā atveido pats režisors Ksavjē Dolans.
Gan mātes vienmēr klātesošais tēls, gan arī cilvēku, īpaši ģimenes locekļu nespēja komunicēt savā starpā ir Dolāna darbu galvenās tēmas. Abas no tām atrodam arī šajā seriālā. Kā tas noticis jau Dolāna pirmajā filmā "Es nogalināju savu māti" un "Mommy", mātes tēlu gan uz nāves gultas, gan jaunībā ar lielu virtuozitāti iedzīvina kanādiešu aktrise Anna Dorvāla. Starp režisora kino ietekmēm, kas atblāzmojas arī seriālā "Nakts, kad Logans pamodās" ir Vona Karvaja un Deivida Finčera darbu noskaņa, šausmu filmu žanra atblāzmas, kā arī seriāls "Sešas pēdas zem zemes" – tanatoloģijas ainās un ģimenes saskarsmē ar nāvi.
Seriāla sērijās redzams gan Mirējas, gan mātes Madlēnas jeb Mado, gan arī Žiljēna sievas Šantālas un Mirējas kolēģes Stefānijas tēlu smalkais portretējums. Viņas šķiet nepieejamas, neaizskaramas un vienlaikus sižetā nes drošības sajūtu, kopsavilkuma, integritātes atrisinājuma un taisnības garantiju iepretim salauztajai, apkārt brūkošajai, vētrainajai pasaulei. Pretnostatīti ir vīriešu tēli – ģimenes tēvs, kurš mirst jauns, un viņa dēli – trīs brāļi, kurus katru savā veidā moka personīgas dabas problēmas, nespēja pretoties atkarībām vai izvairīšanās stāties pretī pagātnei. Nepilnīgie vīriešu tēli dažādos vecumos seriālā pārmaiņu pēc ir fons spēcīgām, apņēmības pilnām sievietēm.
Kādā televīzijas intervijā pēc filmas "Mommy" demonstrēšanas Kannās aktrise Anna Dorvāla 2014. gadā uzsvēra Dolana īpašo spēju portretēt dažādu gadagājumu sieviešu tēlus, tos izceļot, tos tēlojot ar godību, graciozitāti, pilnīgumu visās iespējamās lomās: "Ir maz autoru, kuri aizstāv sievietes tā, kā viņš to dara, kuri viņas izgaismo tā kā viņš. Ir maz lomu, kas veidotas tādām sievietēm kā es, kuras noveco, kurām vairs nav 18. (..) Ir otrā vai trešā plāna lomas, taču to mērķis parasti ir izcelt vīriešus. Ir ļoti daudz vīriešu tēlu, to vienmēr ir bijis vairāk nekā skaistu sieviešu tēlu – gan teātrī, gan televīzijā, gan kino. Es uzskatu, ka tas ir drosmīgi, man tas šķiet brīnišķīgi, ka viņš šādā veidā uz ekrāna izgaismo sieviešu tēlus, ar tik lielu godu, sakot, šeit ir sieviete, kas noveco, viņa ir spoža, skaista, mīliet viņu tāpat, kā viņu mīlu es! Tas ir brīnišķīgs retums!"
Ksavjē Dolans ir viens no spilgtākajiem franciski runājošās pasaules kino pārstāvjiem, un šajā seriālā ik pa brīdim jaušamas arī dažas frankofonās pasaules nianses. Zem seriāla latviešu tulkojuma visi dialogi un monologi tajā ir arī dublēti franču valodā. Atceroties tulkotāja Nikolā Ozano stāstu, kurā viņa dīvainākā pieredze bija tulkojums no franču valodas uz franču valodu (Kvebekas izdevniecībai), kāds arī līdzīgu darbu veicis šim seriālam. Tā kā seriāla galvenais izplatītājs Eiropā ir "Canal+", tad franču valodas uzrunāšana uz kvebekiešu dažkārt mazliet jancīgās izloksnes laikam bija nepieciešamība, taču ar šo versiju tēlu teiktais zaudē spontānumu, turklāt diezgan bieži var redzēt, ka aktieru teiktais nesaskan ar dzirdamo. Skatītājs, pašam to nezinot, nonāk arī frankofonās pasaules greizo spoguļu valstībā.
Dolans savu karjeru kino kā režisors uzsāka 19 gadu vecumā, un pēc 14 gadus ilga darba viņa veikums ir astoņas spēlfilmas, par kurām Kannās saņemti 8 apbalvojumi, to skaitā "Grand Prix" par filmu "Tas ir tikai pasaules gals" 2016.gadā.
Par šādiem panākumiem daudziem režisoriem atliek tikai sapņot, bet pēc kritikas vētras, kas sekoja 2016. gada balvas saņemšanai, un intensīvā, smalkā, līdz katrai detaļai izstrādātā darba pie 2022. gadā iznākušā seriāla režisoram nepieciešama garāka pauze, lai atgūtu spēku.
Dolāna filmas apskatījušas viņam tuvas un drosmīgas tēmas. Viņa pirmā filma "Es nogalināju savu māti" pievērsās vētrainām pusaudža attiecībām ar savu māti. Filma "Laurence Anyways" ir viens no skaistākajiem Melvina Pupo iedzīvinātajiem transpersonas un vienlaikus attiecību drāmas portretējumiem. Un visbeidzot filma "Mommy" ir ne tikai absolūti izcils kinodarbs, bet tajā atrodama viena no spēcīgākajām kinovalodas ainām, ko esmu piedzīvojusi kinoteātrī. No brīža, kurā filmas galvenais varonis Stīvs, vētrains, impulsīvs jaunietis, kas cieš no vardarbības uzliesmojumiem, kādā sava stāsta augstākajā eiforijas brīdī "atver" kino kadru, to mainot no kvadrāta 1:1 formāta uz 1:85 formātu, skanot grupas "Oasis" dziesmai "Wonderwall", Dolana darbus vienmēr skatīju ar lielu interesi. (Starp citu, Dolans asi vērsās pret britu un īru "Netflix", kas šo ratio maiņu nerespektēja, filmu izrādot tikai vienā formātā). Tāpēc viņa jūnijā paustais paziņojums man šķita ļoti bēdīga ziņa kinopasaulei. Neskatoties uz šo mazliet fatālo noskaņojumu, Dolans atzīmēja, ka neizslēdz iespēju darboties seriālu žanrā. Iesākti ir vismaz divi projekti, kurus režisoram būtu jāpabeidz. Tā kā cerības uz Dolana darbu sastapšanu nākotnē ir, taču ne uz lielajiem kinoekrāniem klusās, mīkstās, tumsas un paklāju klātās zālēs.
