Deividam Linčam tobrīd ir 39 gadi. Viņš jau ir ieguvis atzinību ar iepriekšējo veikumu filmās “Gumijgalva” (1977) un “Ziloņcilvēks” (1980) un ar “Zilo samtu” atgriežas pie darba mazbudžeta apstākļos (tā viņš pats uzskata, kaut “Zilā samta” budžets ir 6 miljoni dolāru), lai nodrošinātu sev pilnīgu māksliniecisko brīvību. Brāca veidotajā filmā Linčs vēl to nezina, bet “Zilais samts” kļūs par svarīgu kino darbu gan viņa paša radošajā biogrāfijā, gan kino mākslas virzībā vispār – tā būs viena no aktiera Denisa Hopera ikoniskākajām performancēm, filma iedvesmos televīzijas seriāla “Tvinpīka” rašanos, kā arī ietekmēs neatkarīgā kino turpmāko attīstību.
Laika atstatums pievieno šiem materiāliem papildu vērtību. Brācs jau vienreiz ir mēģinājis veidot līdzīgu dokumentālo filmu ar nosaukumu “No Frank in Lumberton” (1988), taču jutis vajadzību to pārstrādāt, šoreiz cenšoties vairāk reflektēt par tēmu un pietuvoties tai atmosfērai, kāda bijusi uzņemšanas laukumā. Darbam tiešām piemīt Linčam radniecīga estētika.
Mājas video stila filmējumi, kas kārtoti fragmentārā montāžas sekvencē un iedalīti abstraktās nodaļās, virknējas pēc brīvu asociāciju un sapņa loģikas principiem.
Fragmentārisms attur filmu no enciklopēdiskas informācijas nesējas funkcijas, bet caur poētisku, subjektīvu redzējumu pieļauj jaunu skatījumu uz notikumu, kas nu kļuvis par vēsturi, taču citos apstākļos būtu palicis aizkadrā.
Lai arī “Zilais samts. Atskats” ir veltījums citai filmai, tas ir mākslinieciski neatkarīgs darbs.
Kā viena no filmas veiksmēm jāizceļ īpašā skaņas un attēla simbioze, kas atdzīvina mēmos “Super 8” filmējumus. Brācs, kurš pats ir arī mūziķis, filmas skaņu celiņu ir pasūtījis elektroniskās postpanka grupas “Cult with No Name” dalībniekam Ērikam Šteinam. Kad mūzika bijusi gatava, tikai tad sācies montāžas darbs, tam rezultējoties filmā ar saistoši hipnotisku ritmu.
Kad Džefrijs (Kails Maklahans) “Zilajā samtā” cenšas pārliecināt Sendiju (Lora Derna) uzsākt patstāvīgu izmeklēšanu un atrisināt nogrieztās auss mistēriju, viņš meitenei saka: “Sendij, dzīvē tiek dotas iespējas, kas palīdz gūt zināšanas un pieredzi. Dažkārt ir nepieciešams riskēt. Man šķiet, ka mēs varētu daudz uzzināt, ja ielūkotos tās sievietes dzīvoklī. Mēs ielavītos, paslēptos un novērotu.”
Līdzīga motivācija ir virzījusi Pīteru Brācu. Tolaik vēl topošais mākslinieks ir vēlējies nonākt tur, kas citiem ir šķitusi aizliegtā teritorija. Viņa kamera aizrautīgi tver Deividu Linču režijas darbā, it kā cenšoties notvert kādus kino veidošanas noslēpumus. Ko viņš ierauga? Režisoru, kas apskaužami mierpilnā pārliecībā realizē savas idejas un ar savu īpatnējo harismu savaldzina un iedvesmo apkārtējos.
