Kultūrdeva

«Kultūrdeva»

Kultūrdeva

Kultūrrandiņā komiķe Džemma Sudraba Kronvalda parkā lasa «Meiteni» un veļ sniegavīru

Mācīšanās dziedē no depresijas un augstprātības

Kinorežisors ir profesiju summa. Saruna ar Daci Pūci

Kino veidošanas "kaifs" ir pieredzēt, kā rakstītais teksts atdzīvojas aktierī, LTV raidījumā “Kultūrdeva” atzina mūziķe, producente un režisore Dace Pūce, kuras debijas spēlfilma “Bedre” Lībekas festivālā Vācijā nesen ieguvusi galveno balvu – “Grand Prix” kā labākā pilnmetrāžas spēlfilma. Pirmizrādi Latvijā “Bedre” piedzīvos 2021. gada rudenī.

Henrieta Verhoustinska: Vai tu izjūti mūsu sabiedrībā tādu sadursmi, ko nosaka tas, ka daļa cilvēku ir dzīvojuši lielu daļu dzīves padomju laikā?

Dace Pūce: Tas ir atkarīgs no katra cilvēka. Man personīgi ikdienā nav tādas sadursmes, nav konflikti un padomijas pēcgaršas. Ja esi palicis tajā laikā, dzīvot tajās sajūtās – tu nemainies, neattīsties un nemācies, tad varbūt tas konflikts rodas. Bet, ja turpini apgūt visu jauno, ko dzīve dod – nenoslēdzies, nestreso, ja tev ir kāda jauna programma vai gadžets un nirsti tajā iekšā, tad nav problēmu. 

Tavas filmas “Bedre” pamatā ir paaudžu konflikts?

Es negribētu to saukt par paaudžu konfliktu. Tā drīzāk ir cilvēka būtība, provinciālisms, neieklausīšanās, vērtēšana nezinot iemeslu, kas ir ļoti izplatīti. Mēs vērtējam cilvēku no malas. Liekas, ka visu par viņu zinām, kāpēc viņš ir, piemēram, rīkojies slikti.

Mēs negribam iedziļināties iemeslos, situācijās, jo tas prasa laiku un pacietību.

Būt cilvēcīgiem… Filma “Bedre” stāsta, kāda ir sabiedrības attieksme pret desmitgadīgu zēnu, kurš ir zaudējis abus vecākus un pārceļas uz dzīvi provinces pilsētā pie vecmāmiņas. Tā ir ļoti dramatiska. Filma ir saņēmusi Lībekas kinofestivāla “Grand Prix” kā labākā pilnmetrāžas spēlfilma. Citāts no Lībekas festivāla žūrijas: “Fantastiskā debija no Latvijas pilnībā apbūra. Filmas centrā ir vientuļš zēns, kurš mēģina atrast savu ceļu nomācošos apstākļos. Filma ir aizraujošs stāsts ar lieliskiem aktieriem, sirdi plosoša, bet ne brīdi salkana, ar neaizmirstamiem poētiskiem kadriem. “Bedre” būtībā ir par to, kā māksla var mierināt un glābt dzīvības. Mēs ļoti gaidām Daces Pūces nākamo filmu”. Kā darbs ar pilnmetrāžas kino atšķiras no īsmetrāžas kino un citiem video projektiem, kas tev ir bijuši?

Pilnmetrāžas filma ir maratons vairāku gadu garumā. Īsmetrāžas kino ir pusgada darbs. Finansiāli, cilvēka daudzuma ziņā, tas viss ir daudz apjomīgāk, un ir lielāka atbildība. Pilnmetrāžā var izstāstīt, izjust, izdzīvot līdz galam.

“Bedre” ir skaudra psiholoģiska drāma. Vai tu radi kino no savas personiskās pieredzes vai vairāk uzklausi citu cilvēku stāstus?

Es smeļos tikai sevī.

Es pasniedzu kino režiju jau 10 gadus un visiem studentiem saku – mācieties profesijas, jebkuras, tikai ne šo, jo kinorežisors ir profesiju summa.

Ir jāorientējas mūzikā, tēlotājmākslā, operatora mākslā, piemēram, ja tev jānofilmē mūzikas klips, ir jāorientējas fotogrāfijā, tekstā, aktiermeistarībā, dažādos stilos, mākslās, jo tev ir jāvada process, jāpieņem lēmumi. Tevī klausās liels daudzums cilvēku, profesionāļu, ar kuriem tev ir jārunā līdzīgā valodā. Tev ir jāatbild uz jebkuru jautājumu, sākot ar scenāriju līdz atteikuma titriem. Nianses ir ļoti daudz. Tas ir mežs, kurā tu ieej.

Kur ir kaifs tajā visā?

Kaifs ir filmēšanas brīdī. Kad tu raksti, tomēr līdz galam nesaproti, kas tur sanāks. Tās ir mokas. Kaifs ir tad, kad kaut ko atrodi, piemēram, pēc divām nedēļām un vari teikt: ”Jā, ir, es izdomāju!” Kaifs ir īsajos brīžos. Kaifs ir filmēšanas brīdī, kad tavs rakstītais teksts sāk atdzīvoties, tavs rakstītais dialogs pēkšņi iegulst aktieriem mutē, un viņi pieliek kaut ko no sevis. Filmā ir personāžs Roberts, kuru attēlo Egons Dombrovskis. Uzrakstīts bija ļoti melns, plakans personāžs. Es ieraudzīju, kā Egons viņu pataisīja dzīvu, ar savu sapni, kas uzrakstīts. Tas bija lieliski. Tas, ko viņš izdarīja ar Robertu, bija kā aktiermeistarības paraugs. Man bija prieks strādāt ar Agatu Buzeku, kas ir A klases poļu aktrise, kura piekrita atbraukt uz Latviju un piedalīties debijas filmā. Tas kā viņa strādāja… Es tiešām baudīju, ko nozīmē A klases aktieris, kurš tehniski un emocionāli izpilda, ieklausās un runā latviski. Es ar viņu runāju un jautāju – kā tas ir runāt latviski, ja tu neko nesaproti, tu zini, ko tas nozīmē, ko tu runā, bet nejūti valodu. Viņa saka, ka tas ir tā kā dziedāt. Jā, latviešu valoda ir ļoti tuvu dziedāšanai. Piemēram, strādājot ar galvenās lomas atveidotāju Damiru Onacki, viņš ir tīrs krievs, abi vecāki ir krievi, viņš ļoti labi runā latviski, un viņam pirms filmēšanas bija akcents. Es ar viņu sāku strādāt, lai maksimāli tiktu vaļā no akcenta. Viņš ir ļoti muzikāls, un to es salīdzināju ar dziedāšanu. Es teicu, ka ir jādzied, un tā pazuda akcents. 

Dažreiz šķiet, ka latviešu filmu mūzikā valda čells, jo viens no iecienītākajiem filmu mūzikas komponistiem arī daudz izmanto čellu. Arī tavas filmas komponists – Valters Pūce, viņš bija mūzikas autors arī tavai īsfilmai “Tango”, kur daudz izmantoja čellu. Vai tas ir apzināti, tāpēc ka viņi ir čellisti, vai čells atklāj kādu emocionālo stīgu?

Tā ir sakritība.

Īsfilma “Tango” stāstīja stāstu par greizsirdīgu vīra māti. Tu kādā intervijā atklāji, ka arī tava mamma ir saskārusies ar līdzīgu pieredzi. Tas ir stāsts no tavas dzimtas?

Jā, sākotnēji gribēju taisīt pilnmetrāžas filmu 50. gadu stilā, kur es pastāstītu garāk un plašāk, jo mans tēvs kādreiz tika saukts par latviešu Sinatru – ļoti labas balss īpašnieks. Mana mamma – skaista meitene no laukiem, un viņu satikšanās – skaista mīlestība, kuru pēc pāris gadiem, pēc manas piedzimšanas, pārtrauca šīs domstarpības. Viņa iestājās pa vidu. Mīļais dēls neapprecēja slavenu aktrisi, kura apprecēja Pāvulu, bet apprecēja meiteni no laukiem. 

Tu sāki studēt kino, kad biji ļoti labi zināma kā mūziķe no grupas “Marana”, kur tu muzicēji kopā ar savu vīru Valtu Pūci, tu jau biji zināma kā producente, dažāda tipa uzņēmēja. Tev ir liela dzīves pieredze, kāpēc tieši kino? Kāpēc cilvēks ar tik nopietnu pieredzi izlemj mesties Latvijā tik nezināmā sfērā finansējuma ziņā?

Ja atskatos, tad redzu, ka esmu uz to gājusi jau no 90. gadiem. Taisīju muzikālu filmu, mūzikas klipus…

Man vienmēr bija latviešu sievietei raksturīgais “ko, nu, es... es jau nevarēšu…”, un es lēnām ar to cīnījos.

Man vienmēr ir bail kaut ko uzsākt. Arī uz mākslas akadēmiju es gāju ar bailēm, man nāca līdzi pazīstams cilvēks. Vienmēr bija jāpārvar sevi… Kas notiek mācoties, kāpēc visiem saka – ejiet mācīties, pirmkārt, tas ārstē depresiju, man tā ir gadījies. Otrkārt, ja tev ir par daudz augstprātības, egoisms – ej mācīties, jo tevi forši pazemos. Tu nemācēsi, netiksi galā, un sajūta nav patīkama. Bet, kad iziesi cauri šim procesam, tad tu jutīsies pārcelts citā klasē iekšēji – pats priekš sevis. 

Kad mēs filmu “Bedre” redzēsim Latvijā?

2021. gada septembrī, divdesmitajos datumos – 22., 23. Vēlos, lai visi šo filmu neredz datoros, bet gan uz lielā ekrāna ar citu skaņu, bildi, jo ir ieguldīts milzīgs darbs. Tie ir četri gadi, un filma ir pelnījusi, lai to noskatās labos apstākļos. 

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt