Kultūrdeva

«Aleksandra Grīna romāns «Dvēseļu putenis» šodienas jauniešu acīm»

Kultūrdeva

Kā mākslinieki gatavojas festivālam «Staro Rīga»

«Dvēseļu putenis» rosina domāt par nacionālo pasūtījumu

Filmas «Dvēseļu putenis» režisors cer aktualizēt jautājumu par nacionālo pasūtījumu

Kara drāma “Dvēseļu putenis” ir vērienīgākais lielbudžeta kino projekts atjaunotās Latvijas vēsturē. Vienlaikus, filmas veidotāji to dēvē par “lielāko mazbudžeta filmu Latvijā”. Režisors Dzintars Dreibergs cer, ka šī filma aktualizēs jautājumu par Nacionālo pasūtījumu un nepieciešamību pēc īpašas mērķprogrammas šādu kinodarbu veidošanai.

Režisors Dzintars Dreibergs filmas “Dvēseļu putenis” veidošanai veltījis sešus savas dzīves gadus. Vispirms bija izpēte, tad aktieru meklēšana, bet pati filmēšana ilga divus gadus.

Uz jautājumu, vai ar šodienas pieredzi skatoties atpakaļ, režisors kaut ko būtu darījis citādi, viņš atbild:

“Man bija kaut kāda cerība tajā brīdī, ka redzot “Dvēseļu puteņa” piemēru un kā tas notiek, ka mēs tomēr valstiski varētu saprast, ka

ik pa pāris gadiem mums vajag nolikt kādu konkrētu, sauksim to, lai arī kā no tā vārda baidās, par nacionālo pasūtījumu, kas ļauj tomēr izveidot svarīgus, Latvijā neizstāstītus stāstus.”

Filmas “Dvēseļu putenis” tapšanas vēsture ir sarežģīta. Romāna "Dvēseļu putenis" ekranizāciju apsvēra un atmeta režisors Jānis Streičs, režisora Armanda Zvirbuļa scenārija versiju neakceptēja Aleksandra Grīna mantinieki, un tā par filmas režisoru un vizuālā risinājuma veiksminieku kļuva Dzintars Dreibergs. Viņa sākotnējo scenārija variantu veidoja rakstniece Māra Svīre, bet šobrīd filmas scenārista titulu titros dala Dzintars Dreibergs un Boriss Frumins, bijušais rīdzinieks, tagad kino režijas profesors Ņujorkā.

Finansējums filmas uzņemšanai tika iegūts, nevis konkurējot ar citām filmām Nacionālā kino centra konkursā, bet caur īpašu Saeimas deputātu rosinātu piešķīrumu. Finansējuma piešķiršana izraisīja diskusijas nozares ekspertu vidū. Daži eksperti uzskatīja, ka politiska naudas dalīšana grauj finansējuma sadales sistēmu.

Apsverot filmas vēsturi ar šodienas pieredzi, režisors stāsta – Latvijas kinoindustrijai būtu svarīgi veidot plānu desmit gadus uz priekšu, paredzot valstiski nozīmīgu filmu uzņemšanu. Tā varētu būt speciāla mērķprogramma, jo citādi neesot iespējams izveidot šādas vēsturiskas lielbudžeta filmas.

“Būsim reāli, pie Latvijas budžetiem kino ir praktiski neiespējami izveidot darbus, kas ir vēsturiski vai lieli. Tur ir jābūt lielam trakumam uzņemties kaut ko tādu,” uzsver Dreibergs.

“Mums ir svarīgs autorkino, bet nedrīkst aizmirst par skatītājiem, kuriem ir būtiski uzzināt tos Latvijas stāstus, ko mēs, diemžēl, nezinām,” norāda režisors.

“Arī tas pats strēlnieku stāsts. Oto [Brantevics] bieži runā par jauniešiem, kuri daudz ko no šī nezina. Kā lai viņi to zinātu? Būsim reāli. Aleksandra Grīna dzīves ceļš beidzās 1941. gadā. Strēlniekiem, kuriem izdevās izdzīvot arī otro karu dzīvē, bija jauns režīms, un viņu stāsti netika stāstīti.

Tāpēc Dreibergs uzskata, ka nepieciešama īpaša mērķprogramma Nacionālā kino centra paspārnē, kas rūpētos par šādu stāstu veidošanu arī nākotnē:

“Nabaga kino ir tomēr atstāts ļoti lielā pabērna lomā. Simtgade ļoti labi pierādīja, ka skatītāju skaits ir liels, skatītāji ir gatavi skatīties filmas, un nevajag šo spēcīgo līdzekli – kino – ignorēt. Mums ir daudz labi kino veidotāji, kas būtu gatavi izstāstīt nozīmīgus stāstus, bet vienkārši viņi to neuzņemas, zinot, ko tas prasīs."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Interesanti