«Dvēseļu puteņa» scenāriju Boriss Frumins radījis, nelasot grāmatu. Intervija ar filmas veidotāju

Nacionālajā kino balvā “Lielais Kristaps” ir izveidojusies laba tradīcija – žūrijā pieaicināt ārvalstu speciālistus. Šogad starp viņiem ir arī režisors, scenārists un kino pedagogs Boriss Frumins. Dzimis rīdzinieks un savulaik strādājis Rīgas Kinostudijā, vēlāk padomju laiku filmu ražošanas gigantā “Ļenfiļm”, bet nu jau vairākus gadu desmitus darbojas ASV un citur pasaulē. Pēdējā laikā Borisa Frumina kontakti ar filmu veidotājiem Latvijā ir bijuši ciešāki, jo tieši viņš tika uzaicināts strādāt pie mūsu dižfilmas “Dvēseļu putenis” scenārija. 

Kopā ar filmas režisoru Dzintaru Dreibergu ir paveikts grandiozs darbs, un nu ir pienācis laiks pirmizrādei. Jānis Lācis ar Borisu Fruminu tiekas 7. novembrī, dienu pirms pirmizrādes, un sarunājas par “Dvēseļu puteņa” scenārija tapšanu, kā arī Borisa Frumina atziņām, strādājot kino nozarē.

Jānis Lācis: Mums, kino cienītājiem, “Lielā Kristapa” laiks ir ļoti svarīgs. Ko jums nozīmē dalība šī kinofestivāla žūrijā?

Boriss Frumins: Tā ir iespēja paskatīties Latvijas kino un kopā ar kolēģiem žūrijā novērtēt pagājušajā gadā izdarīto.

Vai jums bieži izdodas noskatīties kādu Latvijas filmu?

Nē. Kad esmu Latvijā, neeju uz kino. Kādas citas iespējas noskatīties Latvijas kino man nav.

Filmas “Dvēseļu putenis” titros redzam, ka esat viens no tās scenārija autoriem. Izstāstiet par darbu pie šī scenārija.

Mans Tallinas Kino skolas students Dzintars Dreibergs izstāstīja, ka vēlas ekranizēt svarīgu grāmatu, un palūdza man uzrakstīt scenāriju. Tā sākās darbs. Nezināju par Aleksandru Grīnu un viņa grāmatu, bet Dzintars sacīja, ka tā ir svarīga - par Pirmo pasaules karu, strēlniekiem, par cilvēkiem, kurus karš apvieno un kuri tajā iet bojā. Man materiāls šķita nopietns un interesants, un mēs sākām strādāt.

Vai jūs izlasījāt šo grāmatu?

Nē. Grāmatas nav ne angļu, ne krievu valodā. To man pa nodaļām konspektēja Dzintars Dreibergs. No tā, ko pārrunājām, es atlasīju visinteresantākās lietas. Turklāt mēs veicām lielu darbu ar fotogrāfijām, konsultējāmies ar vēsturniekiem.

Es centos balstīties ne tikai uz tā, ko izdevās atrast grāmatā, bet arī no tā, ko izdevās izlasīt par Pirmo pasaules karu. Piemēram, Roberta Greivza “Goodbye to All That” (Atvadoties no tā visa). Tā arī ir ļoti spēcīga autobiogrāfiska grāmata. Sekojoši balstoties uz Grīna, Latvijas pieredzi un šo dzīves un nāves pieredzi kara laikā, centos pēc iespējas vairāk lasīt un savākt informāciju.

Starp literatūras pētniekiem un kino ļaudīm pastāv uzskats, ka šo darbu ir ļoti grūti ekranizēt.

Es neesmu ekranizāciju piekritējs. Manuprāt, literatūras spēks ir pašas literatūras sasniegumos. Bet domāju, ka šādā darbā var atrast lietas, kurām jānostrādā arī kino. Tas ir par cilvēku rīcību uz ekrāna, par situācijām un detalizēšanu. Uz ekrāna nevar pārnest cilvēka izjūtas, bet var parādīt apstākļus, kādos viņš nokļuvis. Rādot apstākļus, mēs varam ļaut noprast, ko cilvēks jūt.

Ja ir izpratne par to, kā strādā scenārijs, tad grāmatu var ekranizēt. Kaut arī tā nekad nebūs burtiska ekranizācija. Tādēļ Dzintaram ieteicu filmas titros norādīt – “pēc Aleksandra Grīna darba motīviem”.

Šis tad sanāk vairāk jūsu scenārijs vai Dzintara Dreiberga? 

Pirmo variantu uzrakstīju es. Dzintaram palūdzu titros ierakstīt arī savu vārdu, jo režisora darba procesā viņš veica izmaiņas. Ir lietas, kurām nepiekritu, bet tas bija viņa kā režisora lēmums. Sekojoši titros viņš arī ir jānorāda kā scenārija līdzautors.

Kādām lietām jūs nepiekritāt?

Tagad es tās nevēlos norādīt. Neesmu redzējis filmas pēdējo variantu. Zinu, ka tajā ir ļoti daudz jaudīgu lietu, ļoti daudz pietiekami spēcīgu režijas risinājumu, daudz labu aktieru un daudz nopietna darba ar laikmetu un materiālu. Es cienu izdarīto darbu pie šīs ekranizācijas.

Sarunu par scenāriju sākām Rīgā, bet to rakstīju Amerikā. Dzintars rādīja aktieru proves, mēs apspriedām dažādus risinājumus. Uzskatu, ka tajā ir virkne precīzu sasniegumu. Galvenais varonis, kā arī jaunā aktrise, kura spēlē Martu, izcili mūsdienu latviešu aktieri – Gatis Gāga, Vilis Daudziņš, Mārtiņš Vilsons. Tie visi ir ieguvumi.

Atgriežoties pie sarunas par procesu, šodien materiālu var noskatīties ar interneta palīdzību. Dzintars regulāri dalījās ar nofilmēto. Aizpagājušajā vasarā es diezgan nopietni palīdzēju montāžas telpā likt kopā filmu. Pēc tam Dzintars turpināja to montēt patstāvīgi.

Tas nebija viegls process, jo vietās, kur nepiekritu viņa lēmumiem, vai tur, kur filmas izpildījums, manuprāt, bija ne pārāk pietiekamā līmenī, es vienmēr Dzintaram par to teicu. Viņš izprot kritiku, bet kā režisors vēlāk tomēr pieņem savu lēmumu, ko atstāt filmā vai ko no tās ņemt ārā. Kaut kādas lietas viņš arī pārfilmēja.

Manuprāt, ir nofilmēts ļoti spēcīgs fināls. Tas, kuru redzēju. Puisis sniegā filmas beigās ir spēcīgs fināls. Tomēr nezinu, pie kāda fināla galu galā ir nonācis Dzintars pēc darba pabeigšanas. To redzēšu 8. novembrī.

Kādas cilvēka iezīmes, vērtības, attiecību modeļus jums bija svarīgi parādīt šajā darbā?

Man nav militārās pieredzes. Ir tikai viens gads padomju armijā pēc VGIKa [Viskrievijas Valsts kinematogrāfijas institūta]. Tomēr es ļoti nopietni attiecos pret to, ka cilvēki aiziet karā, nogalina viens otru un mirst. Manuprāt, tā ir traģiska pieredze.

Tas nav tikai mans priekšstats, bet arī karojušo cilvēku stāsti. To man šķita svarīgi uzsvērt, jo cilvēki turpina karot un turpina viens otru nogalināt. Šī filma ir par to, ka karš ir traģēdija. Turklāt tā ir arī par jaunu cilvēku. Ar ko viņš saskāries, ko ieguvis. Viņš ieguva sevi, savu pieredzi, savu draugu loku. Tomēr viņš daudz arī zaudēja. Filmā viņš ienāk kā naivs pusaudzis, bet iziet no tās kā izturējis un, manuprāt, arī sakropļots cilvēks.

Domāju, tā bija arī Grīna pieredze. Iespējams, Krievijā par tamlīdzīgu grāmatu varētu uzskatīt “Kluso Donu”. Tā ir par cilvēku, kuru karš mētā, lauž un tamlīdzīgi. Protams, es un Dzintars tiecāmies uz to, lai cilvēks cienīgi iziet no šīs smagās pieredzes. Bet filmā nav tikai piedzīvotais karā. Ir arī pirmās mīlestības pieredze, viss tas, kas pavada jauna cilvēka dzīvi. Ļoti grūtos apstākļos.

Filmā ir aplis. Mēs redzam jaunu puisi ar šauteni. Sākumā treniņu laikā viņa rokās nebija ierocis, vien koka runga, tomēr tad to nomainīja īsta šautene. Vēlāk ar to nācās nogalināt, bet vēl vēlāk šaujamais nonāca pie Cēsīm karojoša zēna rīcībā. Ierocis iet no rokas rokā. Viens no scenārija uzdevumiem bija parādīt arī to. 

Bet kam, jūsuprāt, šādā nacionālā filmā ir jākalpo par sava veida mugurkaulu?

Redziet, man cilvēks ir svarīgāks par ideju vai ideoloģiju. Patriotisms ir ļoti svarīgs vārds, tomēr man pret to ir sarežģīta attieksme.

Tas var tikt izmantots politiskiem mērķiem un var būt sakompromitēts. Tādēļ domāju, ka galvenais ir uzsvērt cilvēcīgo, kaut arī Dzintaram kā režisoram, kā latvietim patriotiskais filmas elements bija ļoti svarīgs.

Man pirmajā vietā bija stāsts par cilvēku, par traģisko pieredzi karā. Tas bija mans uzdevums scenārijā, un to centos nostiprināt filmā.

Manuprāt, šo filmu vajag noskatīties. Tas ir svarīgi. Filmai ir iztērēta nauda, tajā ir daudz entuziasma un bija iesaistīti daudz cilvēku. Vispār darbs pie filmas vienmēr ir grūts, un zinu, cik pūļu ir veltīts šīs filmas veidošanā. Ir svarīgi, lai to redzētu Latvijā un citur.

Jums ir zināma šīs filmas tapšanas vēsture, ka tā tika filmēta par valsts naudu, bet ne ierastā ceļā caur mūsu Kino centru. Ko jūs par to domājat?

Uzskatu, ka nav viena finansēšanas ceļa. Protams, tā ir Latvijas lēmumu pieņemšanas lieta. Bet, ja tādā veidā var finansēt filmas, lēmumu pieņemot valdībā, tad neredzu tajā neko sliktu.

Jūs esat režisors, scenārists un pasniedzējs. Kas jums pašam ir tuvāk sirdij?

Es pasniedzu kā režisors un scenārijus rakstu kā režisors.

Domāju, ka labu scenāriju var uzrakstīt tas, kurš saprot režiju un ar to ir nodarbojies. Tas ne vienmēr nozīmē, ka režisors var uzrakstīt labu scenāriju. Man rakstīt scenārijus palīdz tas, ka esmu režisors. Pasniedzēja darbā arī palīdz tas, ka esmu režisors. Cenšos darīt to, ko zinu.

Jūs pasniedzat Ņujorkas Universitātes Kino un televīzijas institūtā...

Jā. Kā pasniedzējs tur biju vairāk nekā trīsdesmit gadus, tomēr vairāk tur nestrādāju. Esmu aizgājis no universitātes. Mani aicina uz semināriem, darbs turpinās. Bet līdz šim mana profesionālā pasniedzēja darbība visu laiku bija saistīta ar Ņujorkas Universitāti, kas, iespējams, ir labākā kino skola Savienotajās Valstīs.

Pamatojoties uz jūsu pieredzi, kādu pienesumu mūsdienu kino ienes jaunā paaudze?

Jauna var būt tikai pieredze. Tā dzīves pieredze, ar kādu cilvēks atnāk, lai iemācītos profesiju un to nofiksētu. Runa nav par jaunākajām tehnoloģijām. Protams, to, ka šodien ar telefonu var nofilmēt filmu, uzskatu kā sasniegumu. Jaunam cilvēkam tas dod iespēju nodarboties ar neatkarīgu kino izpausmi. Bet tas nav galvenais. Galvenais ir, ar ko tu ienāc kino, ko tu vari pateikt par dzīvi un pieredzi.

Manuprāt, maznozīmīga pieredze var būt interesanta. Savukārt nozīmīga pieredze var tikt sakompromitēta ar sliktu scenāriju vai nemākulīgu režiju. Pieredze var būt niecīga, bet tai ir jābūt godīgai. Ne virspusība, bet godīgums ir svarīgs.

Vai savos studentos to redzat?

Amerikāņi pēc savas būtības ir godīgi cilvēki. Varbūt tur pietrūkst dziļuma, bet godīgums ir viena no amerikāņu dzīves izpratnes pamatīpašībām.

Pēc man pieejamās informācijas pēdējo reizi jūsu režisētās filmas Krievijā pirmizrādi piedzīvoja 2006. un 2007. gadā. Pirms divpadsmit gadiem. Vai tas nozīmē, ka esat pielicis punktu darbam Krievijā vai tikai ieturat ilgstošu pauzi?

Krievijai esmu svešs cilvēks. Ir zaudētas saites ar Krievijas producentiem. Piedāvāju vienu, divus, trīs scenārijus, bet ar tiem nekas nenotika. Man ir savi aizspriedumi par darbu šodienas Krievijā, par to, kas tur notiek.

Runa ir par nedrošu vidi darbam?

Ziniet, tā ir runa par apstākļiem. Man to ir grūti noformulēt. Te ir dažas lietas. Ja runājam par manu kino darbu Krievijā, tad tas, ko piedāvāju, tur nešķita interesants. Man nav producentu, ar kuriem tur sadarboties. Ja tomēr ko piedāvāju, tad saka: to, ko piedāvājat šodien, mēs nevaram Krievijā producēt.

Piemēram, vairākus gadus vēlējos nofilmēt “Stāvo maršrutu”. Tā ir Jevgēnijas Ginsburgas grāmata par Staļina nometnēm. Man joprojām šķiet, ka tā ir svarīga tēma. Būtiski, ka Ginsburgas grāmatā ir runa par mīlestību nometnē, par izturību caur traģēdiju.

Manuprāt, tas, kas padomju gados notika ar labākajiem cilvēkiem, viņu iznīcināšana, ir tas, par ko nedrīkst pārstāt runāt. Bet man ne reizi vien tika teikts, ka šodien Krievijā tāds projekts netiks atbalstīts. Tomēr tas izrādījās nepatiesi, jo Pavels Lungins tagad pēc šīs grāmatas ir sācis filmēt televīzijas projektu.

Es uzskatu, ka ir jārunā par lietām, kuras zini. Man ir svarīgi neaizmirst padomju pieredzi ar visiem tās sasniegumiem un traģēdijām. Tā ir jānostiprina. Tā ir pieredze. Nesaprotu, ko ar to iesāks cilvēki, kuriem par to nekas nav zināms. Mēs esam izdzīvojuši padomju dzīvi, un es vienmēr kā savu uzdevumu esmu uzskatījis par to stāstīt. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Interesanti