Sadaļas Sadaļas

Četras grāmatas un izrāde. Ko nepalaist garām šonedēļ?

Latvijas sabiedrisko mediju balvas “Kilograms kultūras” žūrijas locekle, LTV raidījumu “Kultūrdeva” un “Kultūrdobe” vadītāja Henrieta Verhoustinska pavasarī katru brīvo brīdi cenšas pavadīt ārā, saulē, un tur – starp ziediem un salapojušajiem kokiem – viņa lasa grāmatas un iegrimst izrādē.

Riharda Bargā "Nemodernās Slampes meitenes"

Rihards Bargais savā grāmatā “Nemodernās Slampes meitenes” (izdevniecība "Aminori)" tāpat kā “Tenkās”, par kurām izcieta gadiem ilgu tiesvedību ar dzejnieci Agitu Dragunu, kura uzskatīja, ka izdevumā aizskarts viņas gods un cieņa, nevairās saukt vārdos savus paziņas, draugus un nedraugus (izņēmums ir šī pati Agita Draguna).

Viņš nevairās būt bezkaunīgs, neaizslēpies, pat aprakstot savus geja piedzīvojumus.

Šīs epizodes savā ironiski skaudrajā intonācijā atgādina Eduarda Ļimonova pirmo un labāko romānu “Tas esmu es, Edička”, savukārt homēriski smieklīgās orģiju epizodes atsauc atmiņā Čārlzu Bukovski. Taču tas nav nedz Ļimonovs, nedz Bukovskis – tas ir aizkustinošais, atklātais Bargais, kurš ar bagātas, neatkārtojamas valodas smeķi atklāj tik daudz gan par saviem identitātes, gan ticības meklējumiem un studijām garīgajā seminārā, gan mēģinājumiem iekļauties literārajā esteblišmentā, kā arī neaizmirstamo mēģinājumu strādāt par LTV raidījuma “100g kultūras” vadītāju, kas beidzās ar skandālu. Ik pa laikam gan reālistiskas, gan skumjas, gan komiskas dzīves ainiņas pārtrauc stāsti par Pūku un Sivēnu, kuri (stāsti), dziļāk ielasoties, par to pašu Bargo vien ir. Aizraujoša lasāmviela, paredzu gan, ka daudzi apvainosies.

“Tēvs Makārijs bija maza auguma, apvēlies mūkulēns pašos spēka gados ar mūžīgu aukstumpumpu uz maigās apakšlūpiņas, sprogainu bārdu un eļļainām ačelēm, melns klobucis galvā, šlepe uz muguras, bet zem šlepes klusi dūc propellers, cēlā jaunava lido un trauc, balstiņa augsta un spalga, ar treļļiem. Dekanāts atradās blakus mums, un reizēs, kad dežurēja tēvs Makārijs un palika seminārā pa nakti, varēja dzirdēt, kā viņš tur ieslēdzies paslepus klausās Demisu Rusu, līdz mūsu istabiņai atviļņoja saldais “Forever and ever you’ll be my spring”.

Agneses Rutkēvičas "Vietām cilvēki"

Agneses Rutkēvičas “Vietām cilvēki” ("Jāņa Rozes" apgāds) ir skumja, melanholiska dzejas grāmata, kura jālasa tieši šādā noskaņojumā (tātad bieži), un tad tu tiec tai sajūtā, kurā “rakstu tev vēstuli / ir nakts un mazliet vientuļi / vārdi bēg un migla samaitājusi rokrakstu”. Dzejoļu grāmata “Vietām cilvēki” ir par ilgām, uzskata tās redaktors, dzejnieks Edvīns Raups. Tās ir ilgas, kuras noteikti kaut reizi dzīvē sajutis ikviens no mums.

“tu manī esi tik dziļi kā rēta

kā Brīvības piemineklis

no kura palicis tikai piemineklis

tu manī esi tik dziļi kā valoda

kurā vairs nedrīkstu runāt

tu manī esi teikums

kuru ievainojām

 

ar punktu”

Noras Ikstenas "Ūdens mirdzēšana"

Noras Ikstenas grāmata “Ūdens mirdzēšana” (izdevniecība "Dienas Grāmata") ir tik radikāli atšķirīga no viņas slavenā romāna “Mātes piens”, ka šķiet – atšķirties bijis rakstnieces mērķis. Pirmkārt, tas nav reālistisks stāsts, bet impresionistiska līdzība par kādas sievietes dzīves ceļu, kas ved caur dažādām vietām – Taizemi, Spāniju, Gotlandi, Gruziju, protams, dažādām Latvijas vietām…. Ir divas galvenās varones – Marija, kura ceļo cauri dzīves pieturvietām, un Acs, kura viņu vēro. Pat šrifts abu tekstiem atšķirīgs, un tomēr tās ir nesaraujami saistītas.

Pat ja vienubrīd teksts šķiet pārāk patētisks vai tēlains, šī sajūta ātri pāriet – vēstījums ievelk un vairs nedomā, vai Marija ir tā pati Nora.

Marijā ir arī daudz no manis, vismaz manām vēlmēm būt tādai, kas var aizmukt no kāda izkaltās akmens mājas vai doties līdzi zvejniekam plekšu zvejā.

“Pārstaigājusi vairākus kvartālus Marija nonāk onsen. Priekštelpā skaista, trausla japāniete cenšas paskaidrot, ka jānoģērbjas plikai. Marija to paklausīgi dara. Izģērbšanās vēl arvien ir mazliet tabu. Un tad viņa nonāk sieviešu paradīzē. Ūdens skaņa nomierina. Vispirms viņa nosēžas uz maza soliņa, noputo sevi. Tad lej no koka ķipīša uz galvas ūdeni. Daudz ūdens. Tas ir silts, mājīgs.”

Fotogrāmata "Ziemeļmeitas kods"

Ārkārtīgi dažādas sievietes. Uz matēta papīra, uz spīdīga papīra – vienmēr melnbaltas – viņas lūkojas no ārkārtīgi greznā, skaistā, sudrabainā sējuma “Ziemeļmeitas kods” lappusēm. Una Taal, kuru līdz šim zināju kā Busuļa menedžmenta vadītāju, izrādījās kolosāla fotogrāfe un uzrunāja fotosesijai arī mani.

Biju pārsteigta, cik daudz laika un rūpības tika veltīts vienai vienīgai bildei, vienam fotomirklim – Unai bija svarīgi, lai fotografēties aizbraucam uz man svarīgu vietu, un nekas, ka tā bija patālu no Rīgas.

Es redzu, cik ļoti latviešu sievietēm, kuras līdz ar mani nonākušas grāmatā, tuva ir daba. Tieši tur tapis vairākums bilžu. Ne visas sievietes ir “sabiedrībā pazīstamas”, kaut arī tādu grāmata ir daudz. Tie nav viņu parādes portreti, bet šo sieviešu sajūtu nospiedumi. Unai Taal ir līdzautore – nedaudzos tekstus rakstījusi Kristīne Kutuzova, un tās ir smeldzīgas esejas par sieviešu īpašo vietu un sajūtām, ar neuzbāzīgu feministisku akordu. ““Saņem labāk mezglā, bērns.” Jūtu, kā matus kāds vij kārtīgā gliemezī. Es ļaujos, jo pazīstu vecmammas raupjās rokas. Viņa vienmēr teikusi, ka matus esmu mantojusi no viņas, tomēr garas cirtas es viņai nekad neesmu redzējusi. Kad piedzimu, abām vecmammām mati jau bija nogriezti īsi. Omīšu vidū garmates ir avangards.”

Grāmata ir latviešu un angļu valodā.

Audioizrāde "Noklausies"

Kaut arī "Dirty Dealt Teatro" audioizrādei “Noklausies”, ko iestudējis Valters Sīlis, teātra mājaslapā pievienots datums, patiesībā to var noklausīties jebkurā mirklī, un tas noteikti ir jāizdara, jo pati noklausīšanās ir aizraujošs process.

Tiklīdz iedarbini kodu, tu uzzini, ka esi…čekas aģents.

Spiežot uz dažādām podziņām (izrādi klausījos datorā), slepus pieslēdzos pieciem dažādiem telefoniem, no kuriem galvenā varone ir mākslas zinātniece Maija (ar Ingas Tropas-Fišeres balsi), kura tiek turēta aizdomās par pretvalstiskām darbībām (darbība notiek padomju ēras norietā). Var izvēlēties, kurai sarunai kurā brīdī pieslēgties un pamazām atklājas vairāku varoņu privātā dzīve, arī tas, ko viņi labprāt noslēptu no tuviniekiem. Izrādes noslēgumā jāaizpilda anketa, atklājot, ko esi uzzinājis – ir bijušas pretvalstiskas noskaņas noklausītajās sarunās, vai nav? Es nospiedu visus “nē”, un saņēmu… Nē, nespoilerēšu. Noklausies!

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kilograms kultūras
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt