Aktierus Lilitu Ozoliņu un Ģirtu Jakovļevu vadīt pirmo atjaunotās Latvijas Dziesmu svētku noslēguma koncertu 1990. gadā uzaicināja režisors Pēteris Pētersons. Lai arī pēc 13 gadiem, 2003. gadā, Ģirts Jakovļevs vēlreiz bijis Dziesmu svētku koncerta vadītāja lomā, 90. gada sajūtas nav iespējams pārspēt.

"Mums jāpiesaka dziesmas, jāpiesaka diriģenti; būtībā jau nekas ārkārtējs tas nav, bet tas tiešām bija – ārkārtējs," atzina Jakovļevs.

"Tas ir – nepārspīlējot – nevis pats augstākais, bet viens no visaugstākajiem mana darba notikumiem."

Kopības sajūtu un vārdos neaprakstāmo milzu enerģiju, ar ko piepildīta visa Mežaparka estrāde, Jakovļevs vēl šodien izjūt un atceras: "Es biju ar puķēm apkrāmēts tik ārprātīgi, ka es braucu pie Brīvības pieminekļa un es visu to puķu daudzumu pie Brīvības pieminekļa noliku."

2018. gadā, kad Latvijas valsts svinēja savu 100. dzimšanas dienu, Dziesmu svētku noslēguma koncertu "Zvaigžņu ceļā" vadīja aktieri Inga Misāne-Grasberga un Gundars Grasbergs.

Režisora Uģa Brikmaņa koncerta ideja – iziešana pa Zvaigžņu ceļu caur vairākiem likteņa, vēstures, paaudžu un dabas lokiem un krustcelēm, lai beigās pa Piena Ceļu atgrieztos mājās.

"Bija vajadzīga ģimene, profesionāļu ģimene – kas ir gan ģimene, gan profesionāļi," atminējās Grasbergs. "Tāpēc viņam varbūt ienāca prātā, ka to tekstu vislabāk Inga var pateikt, jo ir pieredze par to, ka dzimst nākamā paaudze. Zina, ko runā, zina, kā to pateikt."

Aktieru pāris atceras, ka tikai pēc koncertiem pa īstam aptvēruši, ko ir paveikuši un cik grandiozā notikumā līdzdarbojušies. Nākamajā dienā ģimene devusies atpūsties uz akvaparku un kāda sieviete viņus atpazinusi un pateikusies.

"Tad man šķita, ka šie svētki ir saistīti ar katru peldētāju akvaparkā, jo katrs dzied kādā korī. Bija visi – vai skatījās pa televizoru, vai bija klātienē, visa Latvija. Nu tā pāratbildība," pauda Grasbergs. "Tā, protams, visa ir improvizācija. Nekad nevar zināt, kā plaudēs, cik ilgi plaudēs un vai ir atnācis skatīties tas dzejnieks, kas to dzejoli sarakstījis, vai komponists ir šeit klāt. Kā viņus atteikt, kā viņus pacelt. Vadītāja uzdevums ir piepacelt, lai mirdz tie, kas to darbu ir izdarījuši."

"Kas labāk kā pats diriģents pazīst un zina kori! Tas arī ir cilvēks, ko koris un skatītāji grib dzirdēt," norādīja Suhanovs.

Ja virsdiriģenti uz saviem pleciem iznesīs koncerta emocionālo līniju, tad drošā koncerta norisē režisora galvenais balsts, proti, vadītājs, būs aktieris Raimonds Celms.

"Pašā notikuma brīdī caur viņu var izdarīt kādas lietas. Ja notiek situācija, kad ir jāpastiepj kāda pauze, es viņam uzreiz varu lūgt – norunā, lūdzu, šo dzeju vai padod šādu informāciju," skaidroja režisors.

"Viens vakars reizi piecos gados. Šķiet, šis sapnis par Latviju – ka mēs visi esam uz mirkli vienā domā, vienā elpā," sacīja Celms. "To piedzīvot un tur būt šim virpulim vidū, man tas ir liels pagodinājums, un es jau jūtu tādu aizkustinājumu sevī."

Arī tālajā 1990. gadā koncerta vadītājam Ģirtam Jakovļevam savā ziņā bija jāglābj situācija, kas vēlāk izvērtās par vienu no iespaidīgākajiem mirkļiem svētku laikā. Koncerta beigās izskanēja "Dievs, svētī Latviju", un iestājās minūti ilgs klusums. Kā pēc tam kādā intervijā stāstīja Jakovļevs – tajā brīdī ar režisoru aptvēruši, ka nav vienojušies, kā oficiāli koncertu noslēgt.

"Tas nebija sarunāts. Tas bija klusums. Tur varbūt vajadzēja kādu dzeju vai dziļus vārdus, vai ko. Vienkārši elementāri pateicu, ka Dziesmu svētki ir beigušies. Tur lielu gudrību nevajag," smējās Jakovļevs.

Visticamāk, arī šis gads atnesīs daudz gan gaidītu, gan negaidītu, saviļņojuma pilnu un neizdzēšamā atmiņā paliekošu brīžu.