Ieskats vēsturē: ko 1990.gadā tautai nozīmēja Dziesmu svētki?

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 10 gadiem.

1990. gadā gaisā virmoja brīvības, neatkarības un atmodas alkas. Notika XX Vispārējie Latviešu Dziesmu un X Deju svētki, kuros piedalījās ap 35 tūkstošiem iedzīvotāju. Pirmo reizi ar tiem arī trimdas latvieši. Piedāvājam Radio NABA raidījuma "39.kabinets" sagatavoto ieskatu 1990.gada svētkos, jo tas spilgti parāda, ko tautas nozīmē dziesmu svētki.

Bet ko gan tautai nozīmē dziesmu svētki? Diriģēšanas vecmeistars Haralds Mednis, 1990. gada intervijā:

„Dziesmu svētki ir tautai lieli svētki. Šajos svētkos tautai nācās domāt vienādi un just vienādi un tiekties pēc daiļā, kas viņu dzīvi padarītu skaistāku. „

Vispārējie XX latviešu Dziesmu un X Deju svētki bija plaši atspoguļoti presē. Laikraksts “Izglītība” rakstīja:

„Vienalga mazbērni pēc gadiem, klausoties stāstījumu, diezin vai izpratīs mūsu sajūsmu un sajūtas par to, kā bija deviņdesmitajā Rīgā, kad liepas smaržoja, balti vainadziņi peldēja garām Brīvības piemineklim un laiks plūda skaņās un saskaņā” .

Neaizmirstami šie svētki ir ne tikai laikrakstu lapaspusēs, bet arī tautas atmiņā, kas palikuši kā pirmie no svešas ideoloģijas brīvie svētki un, pirmo reizi vienā dejas solī un dziesmu taktī vienojās trimdas latvieši. Bet kādas emocijas piedzīvoja svētku vadītāji? Fragments 1990. gada intervijas ar svētku vadītājiem Lilitu Ozoliņu un Ģirtu Jakovļevu, neilgi pēc svētku izskaņas.

Es domāju, ka šie svētki ir mūsu tautas apziņas, pašapziņas, stipruma, esamības, to, ka mēs esam. Man vienmēr šī izjūta ir pārsteigusi pie citām tautām, pie citiem cilvēkiem. Un es domāju, ka šo pašapziņu mēs esam atguvuši,” uzskata Lilita Ozoliņa.

„Man šķiet, ka šie svētki bija tāda brīnišķīga izlādēšanās pēc mūsu ārkārtīgi saspringtajiem politiskajiem un ekonomiskajiem momentiem, ka cilvēki te varēja tā izdziedāties, izdejoties, satikties, izrunāties. Sajust tādu kopību, par kuru līdz šim mēs runājām daudz, bet šeit tā realizējās tā iespējami lielā masā un tas ir tas man liekas skaistākais, tas labākais,” norāda Ģirts Jakovļevs.

“Ko meklē, ceļiniek, satrauktu dvašu? Latviešu tautu, Latviju pašu” Šīs Andreja Eglīša rindas man skanēja ausīs, sēžot Nacionālajā operā, kad tur notika Kanādas un Amerikas latviešu koncerts,” - tā 1990.gadā “Cīņas” žurnāliste Gita Lancere apraksta Dziesmu un Deju svētku pasākumu, kurā piedalījās trimdas latvieši.

1990. gada intervijā Ņujorkas latviešu kora diriģents Andrejs Jansons:

Šie man bija pirmie Dziesmu svētki Latvijā, kurus es piedzīvoju. Bet sajūta ir lieliska,” 1990. gada intervijā atzīstas Ņujorkas latviešu kora diriģents Andrejs Jansons. „Tramvajos ļaudis dzied, Daugavmalā ļaudis dzied, vakarā pusnaktī pie Brīvības pieminekļa ļaudis dzied, svešinieks pienāk klāt saka „labdien”.”

Arī Andreja Jansona Ņujorkas kora meitenes uzskatīja, ka Dziesmu svētki ir devuši neaizmirstamas emocijas:

„Es domāju, ka šie svētki mums ir īpaši, jo mēs uzstājamies kopā viss koris un par virsdiriģentu ir ievēlēts mūsu kora diriģents. Un tie mums ir lieli svētki un tomēr viņam lieli svētki, jo tie viņam ir pirmie svētki kā virsdiriģentam. Mēs jūtamies laimīgas vienkārši.”

Arī Latvijas daba, patīkami pārsteidza ārzemju tautiešus. 1990. gada intervijā laikrakstam “Cīņa” Ziemeļamerikas vīru kora “Kalējs” dalībnieks Visvaldis Roze:

„Ne tikai vien liepas, bet arī zāle, koki un pat zeme šeit, Latvijā, smaržo daudz spēcīgāk un savādāk nekā Kanādā. Es nezinu, kā to izskaidrot, bet tā patiešām ir.”

Pēc nedēļas ilgas sadziedāšanās un sadancošanās noslēdzās Dziesmu svētki. Mājup devās arī Kanādas Daugavas Vanagu deju kopas “Daugaviņa” dalībnieks Arnis Markitans:

„Es domāju mēs bijām ar diviem autobusiem devāmies no Rīgas prom. Es biju kopā ar apmēriem 15. Man liekas bij no Rīgas līdz Igaunijas Robežai neviens pat vārdu nepateica. Tad mēs tur apstājāmies un nodziedājām „Dievs svētī Latviju” un otra Dziesma, ko nodziedājām bija „Šeit ir Latvija””

Savu veida atvadīšanos rituālu veica arī deju svētku režisore Anna Jansone.

„Un tad tie, kas mēs bijām pie deju svētku veidošanas klāt. Mēs visi aizbraucām uz stadionu. Mēs izbraucām vēl to riņķi ap stadionu visi kopā, jā, jo takā grūti bija šķierties mums un gribējās mirkli pabūt kopā. Nu tā ir liecība, ka ir bijis labs rezultāts. Tieši tajā stadionā pabūt. Un apbraukt apkārt tam vieglatlētikas celiņam. Pagavilēt. Nu tā.”

Dziesmu svētki ir latviešu tautas tradīcija, kas kopta un lolota jau 140 gadus kopš Pirmajiem Vispārējiem Dziesmu svētkiem 1873. gadā. Anna Jansone un Arnis Markitans svētkus uzskata par tautas esības apliecinājumu.

Es domāju, ja nu ko mēs nevaram pazaudēt, tad šo kustību, šos nu, tos augstākās izpausmes brīžus. Man liekas, ka tas ir milzīgs spēks, tautas izpausmes spēks. Apliecinājums parādās. Šai svētkos ir tā maģija ir tas brīnums, tāpēc viņi ir brīnišķīga lieta mums,” uzskata Jansone.

„Es domāju, ka Dziesmu un deju svētki parāda, to, ka mēs esam latvieši. Ka mēs neesam citi! Tā ir mūsu tautas tāda kulminācija, tās ir mūsu olimpiskās spēles, tikai ar dziedāšanu dejošanu un teātra spēlēšanu,” - tā Markitans.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti