Kāpēc dizains?

Vīrusa radītā krīze un dizains pašvaldību sniegtajos pakalpojumos

Kāpēc dizains?

Ar kādu dizaina mantojumu sākām savas valsts veidošanu, un kas no tā saglabājies?

Vieta tomātiem un cilvēkiem. Par Siguldas kopienas dārzu stāsta dizainere Nora Gavare

Vieta tomātiem un cilvēkiem. Par Siguldas kopienas dārzu stāsta dizainere Nora Gavare

Pēdējās desmitgadēs urbānā dārzkopība kļuvusi populāra visā pasaulē. Ne vairs pārtikas trūkums, bet rūpes par veselību, apkārtējo vidi un nereti arī atpūta no digitālās ikdienas mudina visdažādākā vecuma un sociālo grupu pārstāvjus interesēties par dārzkopību pilsētā un ārpus tās. Jau otro gadu Siguldas pilsētas iedzīvotājus priecē urbānais kopienas dārzs "Audz", kura izveidē, kopšanā un augļu baudīšanā aicināts piedalīties ikviens – gan dārzkopības entuziasti, gan veselīga dzīvesveida piekritēji, gan nejauši garāmgājēji. Nesen šis dārzs tika apbalvots ar Universālā dizaina institūta starptautiskā konkursa godalgu. Raidījumā "Kāpēc dizains?" kopienas dārza "Audz" radītāja dizainere Nora Gavare stāsta, kā gudri dizainēts urbānais dārzs var uzlabot pilsētas iedzīvotāju ikdienu.

Mazdārziņu kultūra bijusi nozīmīga pilsētnieku ikdienas sastāvdaļa jau vairāk nekā simt gadu garumā. Eiropā tā sevišķi strauji attīstījās industriālās revolūcijas laikā. Pilsētas palielinājās, pieauga to iedzīvotāju skaits, un sakņu dārzi urbānajās teritorijās nodrošināja rūpnīcu strādnieku ģimenēm nepieciešamo iztiku. 

Otrā pasaules kara laikā dārzkopība pilsētā kļuva par risinājumu pieaugošajai pārtikas krīzei. Lielbritānijā un Austrālijā tika izsludināta īpaša aģitācijas kampaņa "Dig for Victory" ("Roc uzvarai"), kas mudināja pievērsties mazdārziņu ierīkošanai pilsētās.

Uzvaras dārzi, kā tos dēvēja Anglijā, tika ierīkoti visos lielākajos pilsētas parkos, un dārzeņu dobēm tika atvēlēti pat karaliskie dārzi. 

Karam noslēdzoties, arī daudzās citās Eiropas pilsētās izpostītās teritorijas tika pārvērstas sakņu dārzos. Tas palīdzēja novērst pārtikas trūkumu un mudināja cilvēkus uzturēties svaigā gaisā un dzīvot veselīgāk.

Turpmākajās desmitgadēs interese par urbāno dārzkopību ir gan augusi, gan mazinājusies.

Sešdesmitajos gados mazdārziņi pilsētās zaudēja savu aktualitāti, jo pašu audzētu pārtiku aizstāja lēti un pieejami rūpnieciski ražoti produkti. Septiņdesmitajos un astoņdesmitajos tā atkal kļuva saistoši jaunajai paaudzei. 

21. gadsimtā interese par pašu audzētu pārtiku ir strauji augusi. Ne vairs pārtikas trūkums, bet rūpes par veselību, apkārtējo vidi un nereti arī atpūta no digitālās ikdienas ir tas, kas mudina visdažādākā vecuma un sociālo grupu pārstāvjus interesēties par dārzkopību pilsētā un ārpus tās. 

Popularitāti ir atguvuši ne tikai tradicionālie ģimenes dārziņi, bet uzmanību piesaistījuši arī jauni vai līdz šīm reti izmantoti dārzkopības veidi: kopienas dārzi, partizānu dārzkopība, izglītojošie dārzi, terapeitiskā dārzkopība. 

Nora Gavare, kopienas dārza "Audz" izveidotāja

Urbānā kopienas dārza "Audz" radītāja Nora Gavare ir interjera dizainere ar interesi par pilsētu un cilvēkiem tajā.

Dārza veidošana tika aizsākta pirms gada – tas ir Noras Gavares diplomdarbs Latvijas Mākslas akadēmijas Funkcionālā dizaina apakšnozarē. Tas tapis sadarbībā ar pasniedzēju Lieni Jākobsoni un pavisam nesen godalgots ar Universālā dizaina institūta starptautiskā konkursa apbalvojumu. 

Kāds īsti ir šī dārza mērķis? "Urbānais kopienas dārzs paredzēts cilvēkiem – tas pieejams pilnīgi ikvienam, ikvienam garāmgājējam, un tas pieder gan visiem, gan tajā pašā laikā arī nepieder nevienam. Šeit viņš ir vairāk nevis kā dārzs, kā platība, kur audzēt vienkārši dārzeņus, bet kā vieta, kur satikties, komunicēt un vieta, kur radīt izpratni par sinerģiju starp laiku, darbību, dabu un cilvēku," atzīmē Nora Gavare. "Kā mēs zinām, tomāts prasa laiku, lai izaugtu, bet esam pieraduši, ka, ieejot veikalā, mēs to nekavējoties varam dabūt. Šeit savukārt mēs iemācāmies ceļu, kā produkts izveidojas no iestādīšanas brīža. Mērķis ir savest kopā dažādas pilsētas iedzīvotāju sociālās grupas, dalīties un gūt zināšanas, vairojot izpratni par ēdiena rašanos, izcelsmi un aktualizējot veselīga dzīvesveida kustību, ilgtspējīgu dzīvot prasmi."

Kopienas dārzs "Audz" (arhīva foto)

Kāpēc tieši dārzs? "Nekad iepriekš nebūtu domājusi, ka savu dzīvi tik aizrautīgi saistīšu ar kopienas dārziem," pasmaida Gavare, kura vairāk nekā desmit gadus strādājusi interjera dizaina jomā, taču tad izlēmusi paplašināt savu zināšanu loku. "Iestājos Mākslas akadēmijas maģistrantūrā, kur studēju funkcionālo dizainu. Uzzināju, ka ir iespēja aizbraukt "Erasmus+" programmā uz Honkongu, kur var studēt pilsētvides dizainu. Tas bija absolūti fantastisks laiks, kas pavēra jaunus apvāršņus manā dzīvē un interešu lokā."

Ideja par dārzu dizainerei radusies tieši Honkongā.

"Pusgadu dzīvojot šajā globalizācijas pārņemtajā vidē, kur patērētāju kultūra ir ļoti augstā līmenī, kur ir daudzas vides problēmas – gaisa piesārņojums, atkritumu milzīgie apjomi, cilvēku sociālo grupu atstumtība un, protams, apšaubāma ēdiena kvalitāte,

atgriežoties Latvijā, biju izslāpusi pēc ēdiena, kas audzis pārskatāmā vidē, par kuru zinu, kā tas apstrādāts, kas ar to noticis un ka tas ir īsts.

Atgriežoties mājās, man bija arī neizsakāmi liela vēlme radīt kaut ko ilgtspējīgu, sabiedrībai pieejamu – kaut ko, kas ir ne tikai man, bet plašākam cilvēku lokam, ar vēlmi izglītot, parādīt, iedvesmot un varbūt pat uzsākt tādu kā kustību, kas ir pilsētvides dārzniecība, lai tā Latvijā straujāk attīstītos un iedvesmotu arī citus cilvēkus darīt līdzīgi."

Dārza veidotāja arī atklāj, ka kopienas dārzā "Audz" dobes nav sadalītas kādam konkrētam cilvēkam.

"Tā ir daudzfunkcionāla zona, kur var gan audzēt, gan atpūsties, gan uzzināt, un jebkurš garāmgājējs var ienākt iekšā – pagaršot, paravēt, paņemt kaut ko līdzi brokastu salātiņiem, aplaistīt, turklāt dārzā ir atstātas norādes," skaidro Gavare.

"Protams, mums ir sajūta, ka ieejam svešā vidē – īpaši tiem, kuri tur atrodas pirmo reizi, un tad ir tā neziņa – ko īsti darīt, kā uzvesties? Tāpēc šeit ir svarīgs informācijas dizains, kas šeit ir ļoti intuitīvs un vienkāršs. Dārzā izvietotas norādes, kas mudina apmeklētāju uz konkrētām darbībām – piemēram, augs saka: "Aplaisti mani!" vai "Nofotografē mani!" vai "Pagaršo mani!" Šie iedrošinājumi palīdz apmeklētājiem darīt un zināt, ko tieši darīt šajā dārzā."

Kopienas dārzs "Audz" (arhīva foto)

Vienbrīd radies jautājums, kā siltumnīcā notiks laistīšana – vai augi netiks pārlaistīti un nenopūs. "Uz parastas rūtiņu lapiņas uzrakstīju, kurā dienā es augus aplaistu, un noliku turpat uz galda. Jo siltumnīcā ir galds ar grāmatām, rakstāmajiem un papīriem. Nākamajā reizē atgriežoties siltumnīcā, redzēju, ka pierakstīšanās kultūra ir turpinājusies! Ja sākotnēji man šķita, ka uz dārzu nāks tikai man zināmi cilvēki, lai atbalstītu projektu,

ieraugot to, ka sarakstiņš pildās ar arvien vairāk nepazīstamu cilvēku vārdiem, kas bieži vien arī atkārtojas, sirdij kļuva silti, ka vieta kļuvusi iemīļota."

"Audz" kontekstā jāizceļ līdzdarbošanās dizaina princips, kas mūsdienās kļuvis par teju vai pašsaprotamu elementu gandrīz katrā dizaina jomā. Tas paredz to, ka visas projektā iesaistītās puses un jo sevišķi pakalpojumu vai produktu lietotājs tiek iesaistīts visā dizaina procesā. Tas ļauj precīzāk izzināt lietotāju vēlmes, vajadzības un gūt pārliecību par to, ka tas, kas tiek izstrādāts, būs patiesi lietderīgs. Kā šis mijiedarbības process notika šajā projektā?

"Šis projekts, manuprāt, ir spilgts piemērs, kā strādā līdzdarbošanās princips, ka to ir tik ļoti svarīgi ieviest dizaina procesā, kas, manuprāt, Latvijā notiek gana reti," uzskata dizainere.

"Mēs jebkuru lietu darām no savas perspektīvas, taču, ja vēlamies radīt vietas, kas paredzētas citiem cilvēkiem, svarīgi, lai šī vieta būtu piemērota viņiem. Tādēļ jau no pašiem projektēšanas un ideju ģenerēšanas sākumiem rīkoju radošās darbnīcas," atklāj Gavare.

Kopienas dārzs "Audz" (arhīva foto)

"Pirmajā radošajā darbnīcā piedalījās Siguldas Pensionāru biedrība, Siguldas Mākslas skolas un Siguldas Valsts ģimnāzijas skolēni un arī jaunieši ar kustību traucējumiem – organizācijas "Cerību spārni" dalībnieki. Mēs kopīgi veidojām vīziju par to, kas tad īstenībā ir dārzs, kā mēs to uztveram mūsdienās, jo mūsdienās tā veidols noteikti ir savādāks nekā pirms gadiem divdesmit vai trīsdesmit.

Ar prāta vētras metodi šāvām ārā – jebko, kas nāk prātā, un līmējām uz sienas. Vesela siena bija nolīmēta ar lapiņām! Bija patīkami skatīties, kā no sākotnēji kūtrās dalībnieku grupas domu radošais lidojums sāka kļūt arvien plašāks un plašāks. Tad sākām īstenot sarežģītāku un komplicētāku uzdevumu – dārza plānojuma veidošanas.

Cilvēki bez zināšanām plānojumu veidošanā un ergonomikā veidoja absolūti apbrīnojamus plānojumus dārzam –

funkciju daudzveidība, ko radošās darbnīcas apmeklētāji ieviesa šajos plānojumos, uzskatāmi pierādīja, ka dārzs tiešām nav tikai dārzs, kur audzē dārzeņus, bet ka tam jābūt ar dažādām funkcijām – ar atpūtas funkciju, uzzināšanas funkciju.

Vēlāk lielāko daļu no šīm funkcijām arī iekļāvām dārzā. Ar šādu līdzdarbošanās principu panācām to, ka dalībnieki juta lielāku piesaisti šim projektam un sajūtu par to, ka viņi piedalījušies reāla projekta veidošanā. Arī skolēniem tā bija neatsverama pieredze, ka objekts, kuru viņi veidojuši gan vidē, gan klases telpās, nonāk reālā vietā, kuru izmanto cilvēki, un redz, kā šis objekts tiek apdzīvots – ka nepaliek tikai klasē uz skapīša atzīmes izlikšanai."

Kopienas dārzs "Audz" (arhīva foto)

Turklāt dārzs ir draudzīgs arī cilvēkiem ar kustību traucējumiem. "Bija svarīgi iekļaut universālā dizaina principus, lai dārzs būtu pieejamas visiem," uzsver Gavare.

Mēs šobrīd esam krīzes situācijā un tā apliecina, ka daudzi līdzšinējie scenāriji, ko uzskatījām par pašsaprotamiem, nav nemaz tik universāli un ilgtspējīgi. Tostarp skaudri iezīmējas arī tas, ka nākotnē dažādas globāla ķibeles mūs, iespējams, skars arvien biežāk. Ko krīze būs mums mācījusi un kā tu nākotnes kontekstā redzi “Audz” kopienas dārza nozīmi?
 
"Man ļoti gribētos domāt, ka scenārijs pēckrīzes laikā varētu iezīmēties līdzīgs kā to komentējusi un paredzējusi Lidevija Edelkorta, kas izstrādā dažādu trendu prognozes. Viņa savā intervijā pauda viedokli par to, ka analogā dzīve iegūs straujus apgriezienus un cilvēki sāks vairāk baudīt lokālo tūrismu, lokālos produktus, ka vairāk novērtēs roku darbu. Vairāk attīstīsies nevis industriālā puse, bet tieši roku darbs un ar personīgu attieksmi radīti produkti. Es ļoti ceru, ka tas tā arī varētu izvērsties, taču mani māc bažas, ka ne visur tas tā varētu notikt. Tas izklausās ticamāk vecajā Eiropā un varbūt arī pie mums. Bet, ja paskatāmies uz to pašu Ķīnu, viņu zilās debesis bija gana īslaicīgas, un jau šobrīd rūpnīcas dubultos apmēros ieslēgušas savas turbīnas. Ir skaidrs, ka lielās megapilsētas un arī Rīga nekļūs par viensētām, taču pozitīvām aktivitātēm noteikti ir jābūt, un es ticu, ka būs. Milāna sākusi plānot, kādi varētu būt satiksmes mazināšanas risinājumi, lai attīrītu piesārņoto gaisu, ko radījuši motorizētie transporta līdzekļi. Ķīnā studenti izgudrojuši rokturus, kuri gaismas ietekmē sevi dezinficē.
 
"Audz" kontekstā, manuprāt, iedzīvotāji sapratīs vairāk ilgtspējīgas sabiedrības nozīmi, pašpietiekamības nozīmi, un to, ka urbānie dārzi ir labs pierādījums, ka ar dārzniecību var nodarboties arī pilsētas kontekstā, un nodrošināt sevi ar pārtiku šādās krīzes situācijās ir tikai un vienīgi izdevīgi.
Un turpmāk arī Latvijas kontekstā varētu vairāk parādīties dažādas iniciatīvas un organizācijas, un arī cilvēki paši varētu izrādīt lielāku interesi audzēt pārtiku uz balkoniem, māju pagalmos, uz jumtiem. Kādas nu kuram ir šīs iespējas."
Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Dizains un arhitektūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti