Elitārā miera osta – Ķīpsalas koka šarms

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Būvkultūra Daugavas lielākajā salā veidojusies kārtu kārtām – no zvejnieku pagātnes uz elitāru miera ostu, kur savu pelnīto renesansi piedzīvo arī koka arhitektūra.

Būvkultūra

No 24. līdz 27. septembrim Latvijā norisinājās Eiropas Kultūras mantojuma dienas, kuru tēma 2020. gadā bija būvkultūra. Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde apkopojusi vairāk nekā 30 labas būvkultūras paraugus, kurus vieno to tapšanas, uzturēšanas un pilnvērtīgas dzīves īpašs novērtējums. Sabiedrisko mediju portālā LSM.lv iepazīstinām ar šo objektu dzīvesstāstiem – par atbildīgiem pasūtītājiem un saimniekiem, par radošiem un tālejoši domājošiem arhitektiem, kurus izstāsta Latvijas arhitektūras un kultūras mantojuma speciālisti.

Ķīpsalai ir vairākas atbildības – Rīgas siluets UNESCO mantojuma kontekstā, pilsētas vizītkarte tiem, kas Rīgā ieceļo pa ūdeni, atpūtas zona ūdens prieku cienītājiem, bet pāri visam – senās apbūves šarma saglabāšana, kas sniedz būtisku triepienu Rīgas pilsētvides portretā. Ir nedaudz dīvaini atzīt, ka šīs vides atzinība ir sākusies salīdzinoši nesen. To, kā iemīlējusi Ķīpsalu, vēsta arhitekte Zaiga Gaile – tās patriote un vides veidotāja.

Sapnis divatā

“Ķīpsalas koka māju kolekcija ir Zaigas un Māra Gaiļu ģimenes – arhitektes un būvnieka tandēma projekts. 25 gadu periodā esam atjaunojuši, pārbūvējuši, pārvietojuši un no jauna uzbūvējuši 18 koka mājas. Projekts sākās 1995. gadā, kad ar jahtu piestājām Ķīpsalā, atgriežoties no brauciena pa Ālandu salām. Māris izkāpa krastā Balasta dambī un teica: “Es te gribu dzīvot!” Ar to brīdi sākām meklēt vietu mūsu ģimenes mājai. Diezgan drīz atradās zemes pleķis ar vecas mājas pamatiem. Zilajā mājā Balasta dambī 66a ievācāmies 1997. gada Ziemassvētkos.

Vēl Nikolaja Mollīna 1612. gadā iespiestā gravīrā, ko vēlāk pārzīmējis Johans Kristofs Broce, Ķīpsala attēlota kā vairāku salu arhipelāgs Daugavas kreisajā krastā pretī nocietinātajai viduslaiku Rīgai. Balto smilšu kāpu drošākajos uzkalnos salas bija apbūvētas ar nelielām zvejnieku sētām un kāpostu dārziem, pļavās ganījās cūkas, govis un zirgi, Daugavas krastā pie steķiem bija piesietas laivas. Daugavas akvatorijs bija pilns ar buru kuģiem, un Daugavas labajā krastā slējās Rīgas baznīcu torņi.

Īstie salinieki

Salas iedzīvotāju galvenā nodarbošanās bija lašu zveja Daugavā. Tos svaigus glabāja ledus pagrabos un kūpināja, veda laivās pāri upei uz Daugavmalas tirgu. Lielākās briesmas saliniekiem bija pavasara ledus iešana Daugavā, kad sablīvētie ledus kalni un tiem sekojošie plūdi aizrāva uz jūru dažu labu māju ar visiem kāpostu dārziem. 1823. gada Rīgas kartē salu arhipelāgs attēlots kā aizbērts, un ap gadsimta vidu tika uzbūvēts Balasta dambis. Šim mērķim izmantoja ienākošo kuģu balastu – lielus akmeņus, kas Ķīpsalā tika izkrauti. Pirmo tiltu pāri Daugavai 1701. gadā no savā starpā sasietām laivām uzbūvēja Zviedrijas karalis Kārlis XII.

Vecākās koka ēkas Ķīpsalā ir saglabājušās no 19. gadsimta.

Unikālais zvejnieku ciema ansamblis atrodas UNESCO un Rīgas Vēsturiskā centra aizsardzības zonā.

Pilsētbūvnieciskais ansamblis ir bijis apdraudēts jau kopš 20. gadsimta 30. gadiem, kad Kārļa Ulmaņa valdība šeit plānoja izveidot valsts pārvaldes centru. 20. gadsimta 60. gados parādījās pirmā augstceltne – Preses nams, tai sekoja Latvijas neatkarīgās valsts vērienīgie plāni par Rīgas Manhetenu Ķīpsalā ar skatu uz Vecrīgas panorāmu.

Strukturēta attieksme

Būvkultūras metodoloģija – būvēšana uz pagātnes. Ir grūti novilkt robežu, kurā brīdī kāds no sarežģītajiem mūsdienu jēdzieniem, kas sākas ar “re” – remonts, rekonstrukcija, renovācija, revitalizācija, reabilitācija – attiecas uz to, ko mēs darām ar vēsturisko apbūvi. 25 gadu ilgā periodā pamazām esmu definējusi mūsu darbu pie vēsturiskās apbūves. Procesa secība vienmēr ir viena un tā pati:

  1. pilsētbūvnieciskā izpēte, izmantojot Rīgas vēsturiskās kartes, ielu apbūves notinumus, zīmējumus, gravīras un fotogrāfijas;
  2. arhitektoniski-mākslinieciskā un vēsturiskā izpēte, izmantojot Valsts arhīva, Rīgas pilsētas būvvaldes arhīva, Pieminekļu dokumentācijas centra, vēsturiskās periodikas un literatūras materiālus;
  3. tehniskā un ģeoloģiskā izpēte, ko veic būvinženieris, atsedzot celtnes pamatus, pārsegumus, sienas un jumta konstrukcijas, un ģeologs, kurš veic vairākus urbumus zemē;
  4. celtnes apjoma un detaļu uzmērījums;
  5. celtnes sākotnējās struktūras analīze – semantiskais novērtējums;
  6. celtnes jaunās struktūras analīze – funkcionalitātes uzslāņojums;
  7. vecā un jaunā savienojums, balansējot uz plastiskās ķirurģijas naža asmens arhitekta intuīcijas robežās.

Savienojuma rezultāts ir jauna arhitektūras kvalitāte, kas ietver vēsturiskas celtnes semantisko fonu un tam uzslāņoto jauno funkcionalitāti.

Primārā noteikti ir semantika, un arhitektam ir jāaizmirst par vēlmi būt pamanītam.

Ansambļa viengabalainība ir vērtīgāka par manām ambīcijām,” skaidro Zaiga Gaile.

Ķīpsalai ir daudz priekšrocību gan tās iedzīvotāju, gan ciemiņu vērtību skalā. Apkārt ūdens, vidū gan jaunais, gan senais, gaisotne ar romantikas devu, acīm prieks, kājām netraucēta pastaiga un dvēselei – pozitīvas emocijas. Šāda komplekta dēļ ir vērts šķērsot Vanšu tiltu, ienirt salas šarmantajā vidē, uzpildīt enerģijas krātuves un pabūt pilsētā, kur obligāti nav jābūt pilsētniekam. Ķīpsala ir oāze ar skatu uz Vecrīgu, kājām ūdenī un labu būvkultūru fonā. Vieta, kur justies brīvi.

 

Publikācijas top sadarbībā ar Nacionālo kultūras mantojuma pārvaldi.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti