Sniegu notīra no ietvēm un brauktuvēm, bet diemžēl ne tikai ar lāpstu. Sētnieki izmanto ķīmiskus preparātus vai arī tehnisko sāli, kas ir bīstama dzīvniekiem. Sniegs kūst pa dienu, bet rītos un vakaros kļūst par ledu un sunim rada traumatisma riskus. Un tad ietve pārvēršas par slidošanas prasmju pārbaudījumu gan saimniekam, gan sunim.
“Mani kā ārsti visvairāk biedē tas brīdis, kad sāk kust sniegs un paliek iestaigātās, ledainās taciņas. Tad gados vecāki suņi, kam kājas nav stabilas, var ļoti viegli paslīdēt, saslīdēt, pakrist, nepiecelties un gulēt, kamēr atrod saimnieks. Tie pacienti ir atkušņa specifika,” stāsta veterinārārste Daiga Bokvalde.
Arī Annas četrkājainajam draugam nācās sastapties ar ziemai raksturīgām traumām. Melnā terjeru meitene Lulle, būdama jaunāka un aktīva, ļāvās pirmā sniega kārdinājumam un traumēja kāju. “Viņa paklupa un to kājiņu traumēja. Sunim tas sagādā sāpes un grūtības pārvietoties,” stāsta Anna.
Neskatoties uz speciālistu brīdinājumiem, katru gadu ziemā ievērojami pieaug dzīvnieku saimnieku skaits, kuri vēršas pie veterinārārsta pēc palīdzības saistībā ar dažādām traumām. “Visbiežāk vēršas, kad ir sasnidzis svaigs sniegs. Tad met pikas, kamēr pašiem rokas vairs nekustas, un suns skrien un rej, kamēr vairs nevar paskriet un pariet. Un tad viena daļa ir pārrējusies, ka balss pazūd, un otra daļa – tā pārskrējusies, ka sāp mugura un nevar piecelties, paiet, asti pacelt,” stāsta Bokvalde.
Veterinārārsti uzskata, ka no ziemas nevajag baidīties, taču tā jāsagaida prātīgi. Visbiežāk pie dzīvnieku daktera vēršas tieši ziemas sākumā vai arī atkušņa laikā.
Pārmērīga dauzīšanās pa sniegu, pikošanās un slidošana var būt bīstama mīlulim.
“Var vilkt suņu zābaciņus, lai kājas neslīd uz ledus. Vai arī staigāt, kur nav ledus. Neiet uz aizsaluša dīķa slidināties ar suni, jo var saraut saites,” stāsta Bokvalde.
Visvairāk traumām ir pakļauti vecāka gadagājuma suņi, kā arī jauni, aktīvi vidēja auguma suņi,
piemēram, haskiji, labradori, dalmācieši. Viņi tik ļoti priecājas par sniegu, ka ārā bieži nevar savaldīt emocijas un tad laiž vaļā, cik vien spēj.
Tieši šiem suņiem biežāk rodas traumas pārmērīgas fiziskās aktivitātes dēļ. Ziemas laikā parastam mājas mīlulim, kas nav pienācīgi trenēts un pirms skraidīšanas nav iesildījies, trakulīgā dauzīšanās būtu jāierobežo. Lai neslīdētu kājas, var iegādāties arī speciālus suņu apavus.
Vedot suni pastaigās ziemas laikā, labāk to turēt pavadā un samazināt fiziskās aktivitātes līdz minimumam.
Taču rotaļāšanās brīvībā nebūt nav vienīgā problēma, ar ko var sastapties ziemā. “Ja suns dzīvo ārā vai daudz laika pavada ārā treniņos, bīstami ir tas, ka viņam pie ķepas starp pirkstiem pielīp sniegs. Tas rada grūtības sunim pārvietoties. Ja ir auksts laiks, sniegs pārvēršas ledū un griež ķepas, un sunim tad ļoti sāp un ķepiņas asiņo,” norāda suņu saimniece Anna.
Tāpēc jāizvērtē laikapstākļi un kārtīgi jāpieskata savi lutekļi.
Ziema ir skaists laiks, ja saimnieks labi saprot suņa vajadzīgas un rūpējas par tā labsajūtu.
