Dzīvniekam ar gadu nastu savaldzināt topošo saimnieku ir grūti. Daudzi negrib rūpēties par kādu, kura mūžs ir tuvāks izskaņai nekā sākumam. Savukārt Evitai Ūdrei suņa vecums bija otršķirīgs. Bebija stāsts neļāva gulēt vairākas naktis, pēc kurām suns nonāca saimnieces paspārnē.
“Tas nāca vienkārši no sirds, no iekšienes, tā it kā tev rūķīši būtu pačukstējuši priekšā, ka šajā gadījumā tā būsi tu. Un man nebija šaubu. Es paskatījos bildītes – actiņas, skatiens mani tik ļoti uzrunāja, ka es pilnīgi to suni iemīlēju, pirms es viņu ieraudzīju,” stāsta Evita.
Evitai bija jādomā tikai par diviem jautājumiem: kā jaunumus uztvers mājās esošais mīlulis Bonijs un, protams, ko teiks vīrs? “Pirmais jautājums, ko viņš uzdeva, vai tas sunīts ir liels vai mazs. Es saku: drusciņ lielāks laikam par Boniju. Viņš: nu labi. Un nākošais jautājums tieši tas sāpīgais, kas daudziem tādu kā Bebiju nevēlas ņemt, ir sunīša vecums. Es baidījos nosaukt gadiņus – deviņi. Bonijam ir astoņi, Bebijam deviņi, viņš ir vēl par gadiņu vecāks, un es teicu: apmēram kā Bonijs,” atceras Evita. Vīrs uz to esot atbildējis, ka, vedot vairumā, pie vetārsta droši vien būs lētāk.
Evita nekad iepriekš patversmē nebija viesojusies, tādēļ lēmums adoptēt suni pašai nācis kā no skaidrām debesīm: “Mani ārkārtīgi patīkami pārsteidza Tukuma dzīvnieku patversme, ka tiešām es redzēju, ka dzīvnieciņi tiek aprūpēti ļoti labi, cik nu iespēju robežas to pieļauj. Viņš bija jau saradis arī ar to pansionātu varbūt. Es nevaru pateikt nevienu sliktu vārdu par turieni, bet arī kā cilvēkam – var būt moderns, var būt jauks pansionāts, bet tā nav tava māja un tā nav tava ģimene,” saka Evita.
Patversmē sunītis tika iesaukts par Mīļumu sava jaukā rakstura dēļ. Tā gan nelikās iepriekšējiem “saimniekiem”, kas viņu uz turieni atveda paši, jo suns esot pasācis nokārtoties nepiemērotās vietās. “Mēs ļoti nestrīdamies par to, ja mums kāds grēciņš ar Boniju ir sanācis, jo es nevaru pārmest sunim kādu grēciņu, ja es esmu par ilgu kādā darbadienā projām,” stāsta Bebija jaunie saimnieki.
Tieši Bonijs pārsteidza visvairāk. Ierodoties jaunam ģimenes loceklim, Jorkšīras terjers sāka kļūt par īstu paraugskolnieku. “Viņš ļoti labi zina un apzinās, ko viņš dara nepareizi un ko dara slikti. Izskatījās, ka viņš baidās, ka - vai tad es esmu lieks, vai tagad mani vedīs prom, vai man šeit nebūs vietas un kas tad es esmu? Viņš centās sevi parādīt no labās puses.”
Bebijs ir izteikti rotaļīgs un pastaigās sajūsmina saimnieci ar kucēna cienīgiem lēcieniem. Bet mājās suns ienes mieru – tādu, ko nespēj un nekad nespēs dot neviens cits.
“Es saprotu to, ka tu esi uzņēmies atbildību un tā būs tava ģimene.
Man šie četrkājainie ir absolūti pilnvērtīgi ģimenes locekļi ar saviem raksturiem un savām lietām.
Man bija jautājumi, kā viņi tur sadzīvos un kādas būs viņu attiecības, un kā pieņems. Bet es zināju – pat ja būs kāda problēma, tad gala rezultātā būs labi. Un es neesmu nokļūdījusies nevienā mirklī,” saka Evita.
Abiem suņiem mīļākā vieta ir saimnieces klēpī. Diemžēl vietas pietiek tikai vienam. Talkā nāk pārējā ģimene, kuri savu mīlestību Bebijam un Bonijam nežēlo, nedomājot ne par gadiem, ne veselības kaitēm, tikai par laimīgu kopābūšanu
“Mēs dzīvojam tik, cik Dievs mums ir atvēlējis, un tieši tāpat arī viņi. Es teicu – cik būs, tik būs, bet es zināšu to, ka vecumdienas Bebijam būs labas, siltumā, paēdušam, mīlestībā un viņam viss būs.”
