Vītoliņš, runājot par šķirnes izvēli, atzina, ka viņam patīk tie maziņie. Meita Vītoliņu pierunāja iegādāties suni, lēmumu atbalstīja arī vecākā meita.
Čivavām ir drosmīgs raksturs, jo suņuki paši nezina, ka ir maziņi. Un arī Dudū nav izņēmums. Lieli suņi čivavu neizbiedēs, tieši otrādi – viņa iedzimtā ziņkārība liks tam iet sasveicināties pirmajam.
"Jā, viņš it kā nebaidās. Ja viņš redz, ka viņam tas suns nav interesants, viņš vienkārši ignorē, ja redz [ka interesē], tad viņš neskatās pēc auguma, viņš pieiet klāt vienkārši paostīties, tā ka reizēm mums ir bail, ka mēs ejam pa ielu, jo viņš ir tik komunikabls, ka viņam ar visiem suņiem gribas saostīties," stāstīja Vītoliņš.
Hokeja treneris ar sievu un meitām šobrīd dzīvo Šveicē. Viņš novērojis, ka šī valsts ir krietnu soli priekšā Latvijai attieksmē pret suņiem – tiem ļauts nākt līdzi veikalos, viesnīcās. Suņus var redzēt daudzviet, un neviens nekad neaizrāda, ka telpā ievests suns.
Tāpat kā saviem hokejistiem, arī sunim Harijs trenē disciplīnu. Ja ar meitu vai vecmammu Dudū var atļauties kaprīzes, tad kopā ar Hariju sunim jāievēro noteikta dienas kārtība. Harijs ir pārliecināts, ka sports iemāca disciplīnu arī ikdienā, attieksmi pret savu un citu cilvēku laiku. Īpaši treneri tracina kavēšana un kavētāji.
Viņš uzskata, ka panākumu atslēga komandas sportā ir trenera spēja atrast katram savu individuālo pieeju. Labam trenerim ir jābūt kā psihologam, kas ne tikai spēj novērtēt spēlētāja labās un sliktās puses, bet arī to, kāda ir cilvēka personība.
"Jo ilgāks laiks tev ir strādāt ar komandu, jo tu labāk viņu iepazīsti, tad tu vari konkrētāk strādāt ar katru spēlētāju, tu saproti viņa labās puses, uz ko uzspiest, kā ar viņu runāt, vai viņš ir emocionāls, vai vajag stingru vārdu vai tieši paglaudīt," sacīja Vītoliņš.
Trenerim joprojām lielu saviļņojumu rada atmiņas nevis par spēles uzvaras mirkli, kad Latvijas hokeja izlase no čempionāta Tamperē pārveda bronzas medaļu, bet tieši sagaidīšanu pie Brīvības pieminekļa, – kad skatam pavēries lielais fanu pūlis, visa komanda bijusi aizkustināta līdz asarām.
Viņš gremdējās atmiņās: "Pats emocionālākais bija sagaidīšana, tāda nav bijusi, un tad, kad vēl redzi to no malas, kā tas bijis, – tajā brīdī, kad tu brauc autobusā, tu neredzi to masu, – un kad parādās "Youtube" tā sagaidīšana, kaut kur lec tie mazie ārā video – tas bija patiešām "wow"! Tu redzi, ka tiem cilvēkiem radīji ko tādu, tie nebija tikai hokeja līdzjutēji. Likās, ka visiem gribējās aiziet un pateikt paldies, un mums arī mazlietiņ tā kā tāda sāpe bija, ka tu nevari visiem tiem cilvēkiem pieiet klāt, jo viņu bija tūkstošiem."
Tikpat emocionālus mirkļus pārdzīvoja arī Harija ģimene. Meita Laura nekaunas atzīt, ka raudājusi pēc katras Latvijas komandas gūtās uzvaras. Savukārt tēti tik aizkustinātu Laura redzējusi pirmo reizi.
Laura Vītoliņa sacīja: "Es, man liekas, tikai vienu reizi tevi redzēju, ka tu raudātu, ka tu tādas emocijas rādītu. (..) Kad mēs braucām pie Brīvības pieminekļa un pēc tam es tev parādīju internetā to video, kur pie Brīvības pieminekļa daudz cilvēku bija un tur vēl skanēja dziesma "Saule, pērkons, Daugava", tad es parādīju tev to video un mēs visi sākām raudāt pie galda."
Bet dienas beigās, vai bijusi uzvara vai zaudējums, Dudū savu saimnieku gaida mājās kā čempionu. Lai iepriecinātu, samīļotu un dotu to, ko prot vislabāk – beznosacījuma mīlestību.
Vītoliņš atzina: "Mani viņš nomierina. Man patīk, kad es vakarā apguļos, viņš atnāk, ielien blakām, apguļas, uzliek ķepu man uz rokas un saka: "Nu pakasi mani!" Viņš tādu baigo mieru ienes, viņš vienmēr tāds smaidīgs, tāds labs, viņš rada ļoti labu garastāvokli."
