ĪSUMĀ:
- Grandioza muiža, spoku stāsti un palieņu pļavas.
- Burt? Tas ir nieks!
- Ļauties vaska smaržas vilinājumam.
- Ādam, kas ir tava sieva?
- Stārķu galvaspilsēta.
- Vilinošā pazemes valstība.
- Ziemeļu osta ar slavenām rokām.
- No sudrabotām zivtelēm līdz zeltītām šprotēm.
Gleznainā Salaca līksmi tek 96 kilometru garumā, iedvesmojot neskaitāmus dzejniekus un rakstniekus. Piemēram, Salacas velnišķīgi dievišķo skaistumu novērtējis Jānis Peters: "Ja velns tavus atvarus diriģē, tad tas nav bez dieva ziņas. Tu lībju un igauņu brūte, Salaca, Salaciņa." Ļoti poētiski par šo upi izteikusies arī Skaidrīte Kaldupe: "Vai Salacu zināt, kur vakaros saule ar dzintara krūzi nāk ūdeni smelt?"
Salaca iztek no Burtnieku ezera un cilpo uz Salacgrīvas un jūras pusi. Upe visā tās garumā iekļauta Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā. Salaca ir viena no zivīm bagātākajām upēm Latvijā. Upē sastopami laši, taimiņi, nēģi, sapali, līdakas, asari, plauži, vimbas un citas zivis. Pavasaros Salacā pie Staiceles makšķernieki sacenšas par varenāko lomu makšķerēšanas sacensībās "Staiceles vimba", bet kādā citā upes posmā mēģina tikt pie lašu karaļa titula, piedaloties sacensībās "Salacas lašu kauss", kurās jāievēro zivīm draudzīgs princips – noķer, nofotografē, nomēri un atbrīvo. Salacgrīvā, netālu no upes ietekas jūrā, joprojām tiek piekopta tradicionālā nēģu zveja ar tačiem.
Salaca jau kopš seniem laikiem zināma kā nozīmīgs ūdensceļš. Sākotnēji to izmantoja ziemeļzemju laupītāji savu neganto sirojumu veikšanai Salacas krastos, bet vēlāk upi sāka apgūt daudz prātīgāk – tirdzniecības nolūkos un baļķu pludināšanā.
Salaca ir laivotāju vidū ļoti iemīļota upe, kas sola sarūpēt gan aizraujošus piedzīvojumus, gan krāšņus skatus. Salaca patīk visiem – no pilnīgiem iesācējiem līdz rūdītiem upju kuģotājiem, no ģimenēm ar bērniem līdz profesionāliem piedzīvojumu meklētājiem. Jāpiekrīt literāta Arvīda Griguļa dzejā uzdotajam jautājumam: "Vai tad par Salacu skaistāks ūdens atrasts?"
Salacā mierīgi un lēni posmi mijas ar straujām krācēm un akmeņiem, bet krasta biezajos mežos laiku pa laikam uzrodas ainaviski klinšu atsegumi vai gleznainas lauku āres.
Upes sākuma posmā jārēķinās ar lēnu straumi un kārtīgu airēšanu. Aiz Mazsalacas meklējams viens no glītākajiem posmiem, kas laivotājus dāsni aplaimo ar iespaidīgiem klinšu atsegumiem un alām. Staicelē laivotājus pārsteidz kāds šķērslis – Vecstaiceles papīra fabrikas dambis, kas bojā dzīvi ne tikai laivotājiem, bet arī zivīm. Aiz Rozēnu tilta Salaca izspēlē varenu joku un pagriežas par deviņdesmit grādiem, kļūstot arvien straujāka un krāčaināka. Salacgrīvā laivotājus sagaida neparasta zvejas ietaise ar senu vēsturi – nēģu tači.
Grandioza muiža, spoku stāsti un palieņu pļavas
Pirms mesties Salacas līkumu apskāvienos, vērts paviesoties ainaviskajā Burtnieku muižas parkā, bet vēlāk pārlaivot pāri visam Burtniekam. Lai gan no muižas apbūves saglabājies gaužām maz ēku, tomēr parks spēj uzburt krāšņas iztēles ainas par aizgājušo laiku spozmi. Visgrandiozākā muižas kompleksa celtne reiz bija 17. gadsimtā būvētā trīsstāvīgā kungu māja. Diemžēl baroka stilistikā veidotā ēka vairs nav apskatāma, jo tika sagrauta Otrā pasaules kara laikā. Lielākā daļa pārējo muižas ēku celtas 18. gadsimta otrajā pusē, dažas no tām gadsimtu vēlāk pārbūvētas. Līdz mūsdienām vislabāk saglabājusies muižas klēts ar arkādi. 1935. gadā klētij uzcelta neobarokāla koka piebūve ar terasi, kur malkot tēju un baudīt muižas parka panorāmu.
Burtnieku muižas parks veidots 19. gadsimtā pēc muižas īpašnieka barona Vilhelma fon Šrēdera vēlmes. Parka plānojumā iekļauti vecās pils aizsardzības grāvji un dīķi ar salām, izveidotas terases, izbūvētas granīta kāpnes un strūklaka, iestādīta ozolu un liepu aleja, kā arī dažādas eksotiskas koku sugas. Burtnieku muižas parka izveidi konsultēja slavenais parku un dārzu arhitekts Valters fon Engelharts. Parks plešas 29 hektāru platībā un ir viens no glītākajiem muižu parkiem Latvijā.
Kā jau katrai īstenai muižai pienākas, arī Burtnieku muiža lepojas ar savu spoku, kas mēdz parādīties muižas parkā. Vietējie ļaudis runā, ka spokošanās saistīta ar kādu nelaimīgu mīlas stāstu. Lai sevi pasargātu no tamlīdzīgām likstām, jādodas pāri tiltam uz Mīlestības saliņu un jāiedomājas kāda romantiska vēlēšanās. Tai vajadzētu piepildīties!
Burtnieku muižas parkā pie Sudraba vārtiem meklējams sākums glītajai Vīsraga dabas takai, kas ļauj iepazīt leknās Burtnieku ezera palieņu pļavas, apciemot viduslaiku pilsdrupas, kā arī uzkāpt skatu tornī, no kura paveras plaša un gleznaina panorāma ar teikām apvīto ezeru un iztālēm mirdzošo Burtnieku luterāņu baznīcu.
Burt? Tas ir nieks!
Burtnieku ezers jeb Burtnieks ir ceturtais lielākais ezers Latvijā. Tuvējā apkārtnē dzīvojošie lībieši to agrāk dēvēja par Astigjervi vai Asteru. Milzīgais ezers lepojas gan ar neskaitāmām teikām, gan ar faktu, ka šī ir vieta, kur atrastas vienas no senākajām liecībām par apmetnēm Latvijas teritorijā. Uzietās akmens laikmeta apmetnes nosauktas par Zvejnieku apmetnēm.
Burtnieks plešas 40 kvadrātkilometru platībā, un tā garums ir aptuveni 13 kilometri. Izmēros brangais ezers ir visai sekls – tā vidējais dziļums ir mazliet vairāk par diviem metriem, tomēr vietām Burtnieka dzīles iestiepjas četru metru dziļumā. Iespējams, tieši tur slēpjas visi burvji un zintnieki.
Ezerā ietek 23 upes, bet iztek tikai viena – mūsu stāsta galvenā varone Salaca.
Burtniekam raksturīgi purvaini un zālēm aizauguši krasti, ko veicināja 1929. gadā veiktā Salacas regulēšana, kas pazemināja ezera ūdens līmeni par veselu metru. Ūdenstilpes dienvidaustrumu pusē vērojama ezeriem neraksturīga parādība – viļņu veidoti klinšu atsegumi. Ezera novietojuma dēļ, kas ir pa ceļam Latvijā bieži valdošiem vējiem, viļņi Burtniekā mēdz sacelties dikti lieli un bīstami. Iespējams, tieši te meklējamas saknes nostāstiem par to, ka Burtnieks esot ļauns pēc dabas un tīkojot ik gadu laupīt vismaz trīs cilvēku dzīvības. Labi, ka par savu neganto nodomu ezers parasti brīdina, izdvešot baisas, dunošas skaņas.
Burtnieks ir zivīm bagāts ezers, bet no visām zivju sugām vislielāko slavu izpelnījies tieši Burtnieka zandarts, ko mēdz dēvēt par Burtnieka karali. Gardā zivs pat tikusi pie sava zīmola, ko tieši tā arī sauc – "Burtnieka zandarts". Zīmols nodrošina augstu kvalitāti un to, ka restorānā vai tirgū noskatītais zandarts nāk tieši no Burtnieka.
Runā, ka Burtnieku ezers kā melna tūce reiz izlēmis piezemēties vietā, kur atradusies Burtnieka pils. Teikas stāsta, ka saulainā laikā vēl šobaltdien ezera virsmai cauri spīd pils zeltītie torņi. Vai vietējie makšķernieki tam piekrīt? Nav dzirdēts. Cita teika stāsta, ka senos laikos apkārtnē bijis maz ūdenstilpju un vietējie gājuši pie burvja izlūgties, lai viņš uzbur kādu ezeru. Burvis attraucis, ka tas jau neesot nekas sarežģīts, jo viņam burt ir tīrais nieks. Tā nu varenais būrējs notvēris vienu no lidojošajiem ezeriem un licis tam piezemēties Burtniekos. Vēl cita teika vēsta par kādu mazu zēnu, kurš, ieraudzījis lidojošo ezeru, to netīšām nosaucis īstajā vārdā, un ezeram neatlika nekas cits, kā piezemēties. Katrā ziņā, Burtnieka apkārtne vienmēr bijusi slavena ar gudriem vīriem, zintniekiem un burtniekiem. Tas iedvesmojis Andreju Pumpuru eposa "Lāčplēsis" galveno varoni sūtīt uz Burtnieka pili smelties gudrības.
Ļauties vaska smaržas vilinājumam
Netālu no Salacas upes krasta rosās darbīgi ļaudis, kuri gan paši lej sveces, gan veido formas citiem sveču lējējiem. Aizsācies kā neliels hobijs, "Lejam sveces" pārtapis kārtīgā ģimenes uzņēmumā, kur viss top pašu rokām. Uzņēmums piedāvā plašu klāstu ar sveču liešanas formām, kas veidotas no augstas kvalitātes silikona. Radošās ģimenes pūrā atrodami latviski dizaina paraugi ar auseklīti, saulīti vai zalkša zīmi, bišu šūnām līdzīgi raksti un tālu zemju motīvi, bet formu klāsts variē no klasiskām cilindra svecēm līdz pat ābola, sievietes krūšu vai Lieldienu olas atveidojumiem.
Izrādās, ka vaska sveču liešana nav nekāda bērnu spēle – izcili augstas kvalitātes sveces izliešanai pat esot jāmēra vaska temperatūra! Arī dakts izvēlei jāpieiet ar vislielāko rūpību, saskaņojot dakts diametru ar sveces diametru, citādi var gadīties, ka dakts izdegs pārāk ātri vai arī nejaudās resnāku sveci izkausēt. Mazs noslēpums, ar kuru dalās pieredzējušie sveču meistari – veidojot sveci, dakts brīvo galu vēlams pamērcēt karstā vaskā, lai vēlāk svecīte aizdegtos tā, ka prieks skatīties.
Ādam, kas ir tava sieva?
Omulīgi ieritinājies Salacas līkumā, dabas skaistuma baudītājus gaida Skaņaiskalns, iespējams, slavenākais klinšu atsegums Latvijā. Kurš gan nav vismaz vienu reizi provējis nostāties iepretim Skaņajamkalnam un saukt: "Ādam, kas ir tava sieva?", atbildē sagaidot atbalsi, kas mistiski čukst: "Ieva, Ieva, Ieva!" Ja vēl neesi šo joku iemēģinājis, tad jāsteidzas uz Skaņākalna pusi!
20 metrus augstais un 90 metrus garais Skaņaiskalns meklējams Salacas kreisajā krastā, pavisam netālu no Mazsalacas. Ļaužu runas par neparasto atbalsi, kas esot skaļākā visā zemē, nav nekādi pekstiņi – Skaņajamkalnam piemīt ieliekta forma un gluda virsma, kas atstaro skaņu viļņus un ļauj veidot atbalsi. Pateicoties šim neparastajam efektam, klints tikusi pie sava skanīgā vārda, kā arī iedvesmojusi daudzus latviešu dzejniekus. Arvīds Skalbe brīnījies: "Tavu savādu kalnu, balsi dod atpakaļ!" Māris Čaklais līksmojis: "Skaņaiskalns nu skanēs manī, nu mēs iesim skanēdami." Ojārs Vācietis secinājis: "Te visi kļūst bērni, gan jaunie ar bārdām, gan vecie bez bārdas. Te katrā dzimst sprogains velniņš un, asti vicinot, lustējas."
Lai gan Skaņaiskalns ir tuvējās apkārtnes zināmākais apskates objekts, vērts izstaigāt visu Skaņākalna taku, kas aptuveni trīs kilometru garumā vijas gar Salacas labo krastu. Takā apskatāma Vilkaču priede, kas ļauj pārvērsties īstā nezvērā, ja vien ir zināms, kā tieši tas darāms. Turpat netālu atrodas Velnakmens, kuru velns gribējis lietot Salacas aizbēršanai, bet, kā jau tas bieži velnam gadās, nelaikā uzradies gailis. Ja ir vēlme nodrošināt kāda kvēla sapņa piepildīšanos, tad jāraušas augšup pa Sapņu trepēm, klusībā skaitot pakāpienus. Svarīgi nepārraut domu un nesaputrot pakāpienu skaitu. Tāpat iespējams paviesoties noslēpumainajā Velna alā, uzmest aci Skābumbaļļai, kā arī uzkāpt Velna kancelē, no kuras paveras lielisks skats uz Salacu.
Stārķu galvaspilsēta
Salacas apņemta, upes labajā krastā plešas Staicele. 19. gadsimtā tur slējusies tikai krogus māja, zirgu stallis un pārcēlāja namiņš. Ceļinieki krogā varēja atpūsties, brangi ieturēties un uzņemt enerģiju tālākajam ceļam, kā arī dot kādu atelpas mirkli saviem zirgiem. Ja ceļinieki vēlējās nokļūt otrpus Salacai, tad nācās izmantot plostnieces pakalpojumus. Jā, plostnieces, nevis plostnieka! Staicelē par plostnieci strādāja kāda zviedru izcelsmes dāma, ko vietējie bija iesaukuši par Stazeli. Iespējams, Staiceles nosaukums cēlies tieši no stiprās plostnieces iesaukas, lai gan pastāv arī citas versijas. Lai nu kā, Stazele pat tikusi pie sava piemiņas akmens, kas aplūkojams netālu no Salacas krasta.
Staicele sāka attīstīties par apdzīvotu vietu līdz ar Staiceles papīrfabrikas izveidi 1898. gadā. Pašos pirmsākumos fabrikā darbojās tikai viena mašīna, ar kuras palīdzību ražoja jumta jēlpapi, bet jau drīz vien fabrika tika paplašināta ar jaunām iekārtām, lai varētu ražot dažāda veida papīru. Papīrfabrikas vajadzībām uzcēla strādnieku mājas, kas joprojām slejas Lielās ielas malā. Tipiska strādnieku māja bija koka ēka, kas sastāvēja no sešpadsmit dzīvoklīšiem, katrā dzīvoklī atradās viena istaba un mazmazītiņa virtuvīte. Augstāka ranga strādnieki, piemēram, inženieri, varēja tikt pie dzīvokļa arī jau daudz smalkākā mūra namā. Otrā pasaules kara laikā vācieši tīkoja fabriku uzspridzināt, tomēr ražotni izglāba partizānu grupa. Padomju gados fabriku uzlaboja un modernizēja. Strādnieku labsajūtai uzcēla daudzstāvu ķieģeļu ēkas. Pastaigājoties pa Staiceli, joprojām iespējams novērot dažādu gadsimtu apbūves līdzāspastāvēšanu.
Par Staiceles simbolu kalpo stārķis, un Staiceli pat mēdz dēvēt par "stārķu galvaspilsētu". Viss aizsākās kādā vējainā dienā 80. gados, kad stārķu ligzda ar visiem stārķēniem nogāzās zemē. Viens no stārķēniem izdzīvoja, bet tika pie salauzta spārna. Vietējais veterinārārsts putnu mazuli izārstēja, un stārķis apmetās uz dzīvi Staicelē. Tā kā stārķim patika piedalīties visos Staiceles dzīves notikumos un uzraudzīt kārtību pilsētiņā, staicelieši stārķi iedēvēja par Profesoru. Kad Staicele 1992. gadā ieguva pilsētas statusu, tad vietējie jaunajā ģerbonī izlēma godināt Profesoru un viņa pēctečus, izvēloties stārķi kā pilsētas simbolu. Starp citu, Profesora ligzda jeb tā dēvētais "Profesora nams" joprojām aplūkojams savā oriģinālajā vietā. Lai savu jūsmošanu par stārķiem paceltu jaunā līmenī, Staicele nodibinājusi Eiropas stārķu pilsētu apvienību, iekļaujot tajā pilsētas, kuru ģerboņus rotā stārķi.
Ja ir vēlme izzināt Staiceles vēstures lappuses, kā arī padziļināti izprast lībiešu kultūru un pārlapot lībiešu ābeci, jādodas viesos uz lībiešu muzeju "Pivālind". Muzeja nosaukums tulkojumā no lībiešu valodas nozīmē "svētais putns". Re, Staicelē teju viss saistīts ar stārķiem.
Vilinošā pazemes valstība
Salacas labajā krastā netālu no Staiceles laivotājus vilina noslēpumaina pazemes tumsa – tur meklējamas Vīksnu alas, kas pēc dabas pētnieka Gunta Eniņa ieteikuma nodēvētas tuvējo māju vārdā. Lielāko no alām tautā mēdz saukt par Velnalu, bet mazāko – par Āpšu alu. Vietējās sievas agrāk biedējušas bērnus, sakot, ka nevajag šajā alā līst, jo tur dzīvojot pats velns. Tā ala tikusi pie Velnalas vārda. Āpšu alā savukārt kāds suns, senu instinktu vadīts, reiz iedzinis āpsi, un ala nodēvēta par Āpšu alu. Ej nu sazini, kā bijis, kā ne.
Velnalu daudzu gadu garumā cītīgi veido divi avotiņi, kas pēcāk saplūst vienā lielā avotā. Avoti izveidojuši vairākus alas atzarus, no kuriem garākais iestiepjas pazemē divdesmit četru metru dziļumā. Lai gan alas ieeja paveras divu metru augstumā, nevajag ļauties maldīgam priekšstatam, ka arī tālāk alu varēs izpētīt viegli un ērti – ja ir vēlme sasniegt alas dzīles, tad jārēķinās arī ar līšanu uz vēdera. Uzmanīgs vērotājs pamanīs nelielas iedobes blakus alas ieejai – tur mitinās putniņi, iespējams, pat košie zivju dzenīši.
Ziemeļu osta ar slavenām rokām
Maršruta pašā noslēgumā laivotājus sagaida ostas noskaņās tītā Salacgrīva. Pilskalns Salacas labajā krastā pirmo reizi pieminēts jau Indriķa hronikā, taču pētnieku vidū valda nevienprātība par to, kad tad īsti Rīgas arhibīskapija šeit uzslēja mūra pili. Vieni pārstāv viedokli, ka pili licis būvēt bīskaps Alberts jau 1226. gadā, bet citi sliecas domāt, ka pils uzcelta vien 14. un 15. gadsimta mijā, jo rakstītos avotos pati pils pirmo reizi minēta 1479. gadā. Tā kā pils atradās stratēģiski svarīgā vietā pie nozīmīga ūdensceļa, tai bieži nācās piedzīvot negantus uzbrukumus. Karos traumētā pils pilnībā sabruka 17. gadsimtā. Tās akmeņus vēlāk izmantoja Lielsalacas luterāņu baznīcas žoga izveidei. Mūsdienās joprojām apskatāmi kādreizējie pils nocietinājuma vaļņi.
Jo straujāk attīstījās kuģniecība Rīgas jūras līcī, jo straujāk attīstījās arī Salacgrīva. Lai Salacgrīvas ostā varētu iebraukt ne tikai laivas, bet arī kuģi, 1870. gadā padziļināja Salacas gultni un uzbūvēja laukakmeņu molu. Pilsētas tiesības Salacgrīva ieguva 1928. gadā. Padomju laikos uzplauka zivju rūpniecība, un arī mūsdienās tieši šī nozare ir viena no lielākajām Salacgrīvas panākumu atslēgām. Tomēr nav gluži tā, ka visi salacgrīvieši to vien tikai dara, kā iet zvejā – pilsētā kūsā arī aktīva kultūras un sabiedriskā dzīve, piemēram, Salacgrīvā notiek Plostnieku svētki, Reņģēdāju festivāls, Trīs tiltu maratons, akustiskās mūzikas festivāls, Jūras svētki, Nēģu diena un citi aizraujoši pasākumi.
Viena no neparastākajām aktivitātēm ir basketbola sacensības "Salacgrīvas krastu mačs", kurā Salacas labā krasta iedzīvotāji sacenšas ar ļaudīm no upes pretējā krasta. Uzvarētāju godināšanai abos krastos ir izvietoti īpaši podesti ar uzrakstiem "Labais krasts" un "Kreisais krasts". Kurš krasts uzvar, uz to pēcāk kopīgiem spēkiem veļ dekoratīvu akmens bumbu. Četrsimt kilogramus smagā bumba cienīgi stāv uz podesta līdz nākamajam gadam.
Lai kārtīgi izbaudītu tālākās Latvijas ziemeļu ostas īpašo šarmu, jādodas nesteidzīgā pastaigā pa promenādi. Turpat aplūkojama arī "Slavas aleja", kur bronzā atlieti dažādu slavenību plaukstu nospiedumi. "Slavas alejas" aizsākumi meklējami mūzikas festivālā "Positivus", kura laikā tika paņemti pirmie roku atlējumi, bet pēcāk aleja papildināta ar jauniem eksemplāriem. Šeit iespējams samērīties plaukstām ar mūziķi Gati Irbi, izcilo dejotāju Viju Vētru, leģendāro pavāru Mārtiņu Rītiņu un citām sabiedrībā zināmām personībām.
Promenādes galā balta un stalta ar sarkanu kroni galā dižojas četrstūrainā Salacgrīvas bāka. 1925. gadā celtā bāka mūsdienās ir devusies pensijā un pilda tikai dekoratīvu funkciju, bet senākos laikos tā paglāba neskaitāmus kuģus no uzskriešanas uz bīstamiem sēkļiem, kas to vien tīkoja, kā sagādāt nepatikšanas jūrniekiem.
No sudrabotām zivtelēm līdz zeltītām šprotēm
Viens no Salacgrīvas lielākajiem lepnumiem ir zivju konservu ražotājs "Brīvais vilnis", kura nosaukums brangiem, ziliem burtiem lasāms uz kādas ēkas Salacas labajā krastā mazlietiņ pirms upes ietekas jūrā. Uzņēmuma pirmsākumi meklējami 1949. gadā, kad Salacgrīvā nodibināja zvejnieku kolhozu "Brīvais vilnis", bet 1985. gadā uzcēla ražotnes kompleksu, ko izmanto arī mūsdienās. Tā kā zivju pārstrāde plauka un zēla, kolhozs piedzīvoja strauju izaugsmi. Par ražīgā kolhoza līdzekļiem Salacgrīvā attīstīja arī sadzīvi un kultūru, uzceļot skolu, kultūras namu un dzīvojamās ēkas. Mūsdienās "Brīvais vilnis" joprojām aktīvi darbojas, turklāt lielu daļu produkcijas eksportē uz dažādām pasaules valstīm.
"Brīvais vilnis" godā savu vēsturi un agrāko slavu, tāpēc uzņēmuma telpās apzināti saglabāti ne tikai vēsturiskie interjeri, bet pat oriģinālās ražošanas iekārtas. Joprojām tiek izmantoti arī agrākie produktu etiķešu dizaini, kas ieguvuši teju ikonisku statusu. "Brīvais vilnis" ir viens no zivju konservu ražotājiem, kuriem pieder preču zīme "Rīgas šprotes". Lai nerastos maldīgs priekšstats, ka šprotes ir zivju suga, jāpiebilst, ka par šprotēm kūpināšanas procesā pārtop brētliņas un mazās reņģītes. Un nekas cits, jo tāds ir šprotu standarts.
Svaigas zivis "Brīvajam vilnim" piegādā gan ar zvejas kuģiem, gan ar kravas automašīnām no Liepājas un Ventspils, jo Rīgas jūras līcī lielākoties noķeramas tikai reņģes, bet, piemēram, brētliņas zvejot jādodas atklātā jūrā. Šprotu tapināšanas procesā ietverts milzīgs apjoms roku darba, jo katru zivi rūpīgi pāršķiro, ar galvu uz leju ievieto speciālā ietaisē, caurdur un sūta uz kūpinātavu. Kūpināšanas procesā sākotnēji sudrabotās zivteles kļūst kārdinoši zeltainas. Izcili garda uzkoda pēc laivošanas vairāku dienu garumā.
