Liek lietā pat dronus
Staltbriežu ragu meklēšana pavasarī, līdzīgi kā gaileņošana, kā melleņošana vasarā, dažam cilvēkam ir vaļasprieks, citam visai ienesīga nodarbošanās. Ragu meklētāju jeb ragotāju vairums šo nodarbi atzīst par iespēju labi nopelnīt un vienlaikus uzskata par iemeslu aktīvi darboties svaigā gaisā.
Talantīgākie meklētāji iemanās ik gadu savākt tūkstošiem eiro vērtu ragu daudzumu. Atradumu cenu ietekmē to kvalitāte un kopējais pārdodamais daudzums jeb svars. Ja paveicies, par katru kilogramu ragu var izdoties saņemt vidēji vismaz pāris desmitus eiro. Kāds brīnums, ka ir aktīvisti, kuri, ragus meklējot, ne vien darbina savas kājas, ne vien deldē transportlīdzekļu riepas, bet izmanto arī gaisa tehniku dronus.
Visā Latvijā kopumā ik pavasari tiekot tīši salasīti daudzi desmiti tonnu ragu. Protams, kādu staltbrieža ragu reizēm laimējas uziet nejauši.
Lepnākie ragi – ap sesto dzīves gadu
Cilvēka redzes laukā mēdz "trāpīties" arī citu sugu briežveidīgo pārnadžu – stirnas vai aļņa – nomesti ragi. Neviens no tiem tagad gan nevar būt jauns – šogad nokritis. Jā, jo vienīgi staltbrieži nēsā ragus arī ziemā – līdz pat pavasarim.
Pašsaprotami, ka mātītēm ragu nav. Ragi veidojas tikai uz vīriešu dzimuma briežu jeb briežu tēviņu (mednieku un mežinieku žargonā parasti dēvētu par buļļiem) galvām.
Ziemā visi vīriešu dzimuma staltbrieži ir ragaini. Pieaugušie šīs sugas buļļi aukstajā sezonā parasti dzīvo vairāki vienkop, nereti apvienojas baros, bet jaunie turas kopā ar mātīšu bariem.
Ikviena vecuma briežu bullis, brienot pa kupenām vai dubļiem, ziemā nes savu vairāk vai mazāk smago ikgadējo galvas rotu. Jo vecāks ir ragainis, jo agrāk viņš atbrīvojas no ragiem. Krietni padzīvojušie staltbriežu tēviņi "atragojas" jau februārī vai – biežāk – martā, mazliet jaunākie – marta nogalē un vēl arī aprīļa sākumā, savukārt pavisam jaunie īpatņi savus tievos radziņus var nēsāt līdz aprīļa beigām vai – retumis – pat maijam.
Drīz vien pēc iepriekšējo ragu nomešanas sāk veidoties, augt un briest nākamie ragi, kas apmēram līdz vasaras vidum jau ir gatavi. Pieaugušajiem, vismaz četrus gadus veciem, staltbriežu tēviņiem tie izaug līdz jūlijam, pilnīgi nobriest, pārkaulojas augustā, taču sākumā vēl ir klāti ar pūkainu ādu. Tas gan attiecas tikai uz pieaugušajiem dzīvniekiem, jo jaunajiem īpatņiem ragu attīstības cikls ir citāds. Taču jebkura vecuma zvēri savus ragus pēc to izveidošanās aktīvi atbrīvo no sedzošās pūkainās ādas, tīši beržot jaunveidojumus gar kokiem, gar krūmiem, pret zemi.
Pieaugušam, veselam staltbriedim ir vismaz piecžuburains rags katrā galvas pusē. Vairākumam tēviņu ragi veido kausveidīgus žuburu kopojumus jeb vainagus. Šiem ragnešiem parasti ir arī vismaz viens relatīvi īsāks tā saucamais "acu" žuburs, kas vairāk vai mazāk vērsts uz priekšu. Biežāk ir divi viens virs otra izauguši "acu" žuburi. Labas galvas rotas īpašniekam uz katra raga jābūt attīstītam arī vidus žuburam.
Varenāko ragu vecumu savvaļas staltbriedis parasti sasniedz sestajā septītajā dzīves gadā.
Kur gan nomestie briežu ragi visbiežāk tiek atrasti? Protams, tie jāmeklē vietās, kurās atragošanās periodā brieži vispār uzturas. Tā var paveikties ieraudzīt pašus zvērus. Netieši par viņu klātbūtni (tostarp arī par dzimumu un vecumu) allaž vēsta dzīvnieku atstātas pēdas, ekskrementi un citas, tostarp koku mizā apakšzobu iegrieztas, zīmes.
Staltbriežu klātbūtne nereti konstatējama uz šo dzīvnieku pastāvīgajām takām, guļvietās, tāpat, protams, tur, kur samērā viegli pieejama viņu barība. Visai viegli pieejama barība briežiem ir ārvidē lopkopju atstātas, neuzraudzītas siena glabātuves un – neapšaubāmi – zeļoši atāla un labības (pirmkārt, ziemāju un rapšu) lauki. Ja ragu meklētāja ceļā trāpās labi pārskatāmas lauksaimniecības platības, viņam var izdoties pat simtiem metru attālumā pamanīt briežus. Ja ne pašus briežus, tad viņu nomestus ragus.
Cilvēka acij vieglāk ieraugāms brieža rags ir tad, ja tas nokritis ar augšup vērstiem žuburiem, nevis otrādi.
Pieredzējuši ragotāji parasti pārstaigā svaigus izcirtumus, kuros brieži varētu būt mielojušies ar mežistrādes atlieku apšu, priežu un blīgznu zaru mizu. Nav noslēpums, ka mizas kārie dzīvnieki našķojas arī mežā pie izgāztiem un nolauztiem kokiem.
Ragu meklētāji bieži "apciemo" jaunaudzes, prātīgākie no viņiem iet gar ceļu grāvjiem, kā arī pārskata kritalas, kas guļ šķērsām briežu takām, jo zina, ka, bullim pārlecot kādu šķērsli, rags mēdz nokrist, saņēmis triecienu.
Ragi, kurus cilvēki agrāk vai vēlāk nesameklē, lai gan pamazām un lēni, tomēr neizbēgami iekļaujas vielu apritē. Starp citu, tie var kļūt par labu, vērtīgu atradumu un kalcija avotu vienas otras sugas dzīvniekiem. Tāpēc uz kāda nomesta raga atstātas grauzēja zobu pēdas nav unikāla parādība.
Aizraujoši stāsti par dabu
