1900. gada pavasarī Rīgā uz īsu mirkli bija viesojies Ļeņins, kurš tolaik gan vēl tikai kala plānus proletariāta ieviešanai. Vēl pēc pusgadsimta 1954. un 1959. gada vasarā gadā Latvijā viesojās Ņikita Hruščovs, un tas arī bija viss, jo Padomju Savienības laikā vadītājiem nebija ierasts dikti daudz pa republikām braukāt, tāpat visi lēmumi tika pieņemti Maskavā. Bet, nākot pie varas Gorbačovam un pasludinot kursu uz pārbūvi jeb "perestroiku" un atklātību jeb "glasnostj", kompartijas līderis labi saprata, ka pārmaiņām nepieciešams sabiedrības atbalsts, jo tikai tā viņam izdosies mainīt iesīkstējušo padomju režīmu. Tieši "perestorikas" ideju popularizēšanas nolūkos Latvijā Gorbačovs ar kundzi ieradās vizītē, kas ilga no 1987. gada 17. līdz 19. februārim.
Ģenerālsekretāra un viņa kundzes Raisas pirmā pieturvieta Rīgā bija Ļeņina piemineklis. Ļeņina un Kirova ielas – šobrīd Brīvības un Elizabetes ielas – bija slēgtas, visapkārt cilvēku pūļi, bet pie pieminekļa – pionieri goda sardzē.
Gorbačovs, kuram bijis raksturīgi neplānoti apstāties un aprunāties ar cilvēkiem ielas malā, apstājies un teicis sanākušajiem: "Paldies, ka esat atnākuši! Bet vai Rīgā šodien kāds strādā vai ne?" Ļaudis viņu mierināja, ka strādā gan. "Strādāt mums vajag. Ceru, ka esat to sapratuši," tā atbildējis Gorbačovs.
Pie Ļeņina pieminekļa viņš nolicis sarkanu rožu pušķi, bet pie Sarkano strēlnieku pieminekļa Gorbačovs nolicis sarkanas neļķes, kas esot bijušas Ļeņina mīļākās puķes. Pie strēlnieku pieminekļa, tā ka turpat blakus bija Politehniskais institūts, sanākušo vidū bijuši lielākoties studenti un, kad viens no viņiem pasūdzējies vadonim, ka nevar sagaidīt Ķīpsalas peldbaseina atklāšanu, Gorbačovs esot atteicis, ka tas, protams, ir slikti, bet galu galā, mums taču blakus ir jūra. Lieki piebilst, ka februāra spelgonī tas izklausījās diezgan komiski. Tālāk ziedu nolikšana turpinājās, bet nu jau Brāļu kapos.
Nākamo vizītes pieturu zinātāji sauc par tipisku tā laika izrādīšanās objektu augstām delegācijām. Mežaparka estrādes ēkā atradās Padomju Latvijas Tautas saimniecības sasniegumu izstāde, bet no turienes ceļš veda uz rūpnīcu – ar Ļeņina ordeni un ar Darba Sarkanā karoga ordeni apbalvoto Vissavienības uzņēmumu VEF. Šeit padomju līderis neskopojās ar kritiku. VEF taču esot viens no labākajiem PSRS uzņēmumiem, bet, no otras puses – vai tas spēj uzdot toni pasaules tirgū?
Ko vēl parādīt viesim no Maskavas? Skaidrs, ka viņam noteikti jāiepazīst Latvijas lauku sasniegumi, un tolaik viena no vietām – ārpus konkurences – bija kolhozs "Ādaži".
Lieki piebilst, ka Gorbačovu pāris bija sajūsmā par Ādažos redzēto un abi pilnām mutēm slavējuši, sakot, ka tas nu ir viens ideāls kolhozs, uz ko vajadzētu tiekties visiem padomju kolhoziem. Starp citu kolhoza priekšsēdētājs Alberts Kauls vēlāk kļuva par Gorbačova padomnieku lauksaimniecības jautājumos.
Lai arī no malas Gorbačova vizīte izskatījās gluda, lai neteiktu spoža, tomēr izrādās, kamēr Gorbačovs šiverēja pa Ādažiem, milicija saņēmusi zvanu, ka atpakaļceļā Gorbačova auto tiks uzspridzināts. Šī iemesla dēļ mainīja augstā viesa maršrutu uz Jūrmalas rezidenci, kur viņš bija apmeties, un viss beidzās bez starpgadījumiem.
Bet atmodas priekšvakarā notikušās vizītes laikā tikai retais varēja iedomāties, ka Gorbačova sāktās reformas novedīs pie PSRS sabrukuma.
