Savu kalendāru mēs esam mantojuši no romiešiem, kuriem, kā vēsta leģenda, to devis mūžīgās pilsētas dibinātājs Romuls 8. gadsimtā pirms mūsu ēras. Šajā kalendārā bijuši tikai desmit mēneši, un tas sācies ar pirmo pavasara mēnesi, sauktu 'Martius' kara dieva Marsa vārdā. Sekoja 'Aprilis', par kura nosaukuma izcelsmi pastāv dažādi pieņēmumi, tad – 'Maius', veltīts auglības dievietei Maijai, un 'Iunius' - veltīts Romas valsts aizstāvei Junonai.
Tālākie gada mēneši saucās atbilstoši kārtai: piektais – 'Quintilis', sestais – 'Sextilis', septītais – 'September', astotais – 'October', devītais – 'November' un desmitais – 'December'. Laiku starp ziemas saulgriežiem un marciju, kad dabā un arī cilvēku gaitās iestājas pieklusums, romieši sākotnēji vispār mēnešos nedalīja. Puse no mēnešiem bija garie – ar 31 dienu, puse īsie – ar 30 dienām. Ieviesās ticējums, ka garie mēneši ir "labie", īsie mēneši attiecīgi "sliktie", un pamazām ieviesās priekšstats, kas visus nepāra skaitļus uzlūkoja par laimīgiem, pāra – par nelaimīgiem. Jau Romula sekotājs ķēniņš Numa Pompīlijs pievienojis kalendāram arī ziemas mēnešus – januāriju, visticamāk, pēc jauna sākuma dieva Jānusa vārdā, un februāriju, no latīņu vārda 'februum' – šķīstīšanās, kas saistījās ar šai mēnesī piekoptajiem attīrīšanās rituāliem. Pēc tālaika aprēķiniem, gadam vajadzēja būt 354 dienas garam, taču romieši tik ļoti ticēja pāra skaitļu sliktumam, ka ķēniņš Numa pievienoja gadam vēl vienu dienu, bet mēnešus secīgi iedalīja 29 un 31 dienu garus. Tomēr vienam mēnesim bija jābūt ar pāra – 28 dienu skaitu, un par tādu kļuva februāris – tobrīd gada pēdējais mēnesis. Šī laika skaitīšana visai aptuveni atbilda astronomiskajam laikam, tāpēc periodiski gadam tika pievienots papildu mēnesis merkedonijs.
Ap 450. gadu pirms mūsu ēras, kad Romā valdīja Desmit vīru padome jeb dēkemvīri, gada sākums tika pārcelts uz ziemas saulgriežiem, tomēr citādi romiešu kalendārs joprojām palika tikpat sarežģīts. Šo situāciju mainīja Gajs Jūlijs Cēzars, kurš atteicās no romiešu Mēness kalendāra, tā vietā pārņemot ēģiptiešu Saules kalendāru. Tika noteikts 365 dienu garš gads ar mūsdienās joprojām lietoto mēnešu garuma attiecību un vienu papildus dienu katra ceturtā gada februārī. Tiesa, tobrīd tas nebija īsti 29. februāris – romieši vispār skaitīja mēneša dienas īpatnēji, orientējoties pēc mēneša sākuma, vidus un ceturtdaļām, respektīvi, kalendām, īdām un nonām. Tāpēc sākumā pievienotā diena atbilda šolaiku 25. februārim, un tas, visdrīzāk, notika 44. gadā pirms mūsu ēras. Īstas kārtības ar garo gadu noteikšanu nebija vēl vairākas desmitgades līdz imperatora Augusta reformai 8. gadā pirms mūsu ēras.
Domājams, sistemātiska garo gadu skaitīšana sākās mūs ēras 4. gadā. Abu kalendāra reformētāju vārdi tika iemūžināti mēnešu nosaukumos, kvintilim pārtopot par jūliju, un sekstilim – par augustu. Moderno secīgo mēneša dienu skaitīšanu Eiropa pieņēma tikai vēlajos viduslaikos, turklāt arī ne vienlaicīgi, tāpēc nav īsti nosakāms, kad un kur pirmoreiz pienāca diena, kuru sauca par 29. februāri. Pilnīgi noteikti tas notika pirmajā Gregora kalendāra oficiāli noteiktajā garajā gadā – 1584. gada 29. februārī.
