Tāpat kā otrdien, arī pirms 35 gadiem šajā dienā pēc 50 gadu nebrīves tika pacelts sarkanbaltsarkanais karogs, tādējādi krāslaviešiem apliecinot vēlmi būt par saimniekiem savā zemē.
Vietējais iedzīvotājs, notikumu aculiecinieks Ādolfs Ločmelis pauda: "Krāslavā pacelt karogu – tas nav tāpat kā pacelt karogu Andrupenē vai Dagdā. Krāslava stipri atšķīrās no pārējiem, pirmkārt, iedzīvotāju ziņā. Tā praktiski bija krieviska pilsēta."
Savukārt Krāslavas novada muzeja direktore Baiba Mileika sacīja: "Tajā laikā tas varbūt simbolizēja, ka brīvība ir pavisam tuvu. Simbolizēja, ka jau tiks sagaidīts brīvības saullēkts."
Vēl nedaudz agrāk – 19. martā – karogs tika pacelts arī Dagdā. Taču tam sekoja nepatīkami notikumi – tumsas aizsegā tas tika norauts un saplēsts.
Dagdas novadpētniecības biedrības "Patria" priekšsēdētājs Aivars Arnicāns stāstīja: "Diemžēl nakts aizsegā, un to atrada rīta pusē fabrikas strādnieki. Tas bija saplēsts un iemests Narūtas upē. Tad tika dota ziņa Latvijas Tautas frontei un naktī tika atvests jauns karogs no Krāslavas."
Šis notikums tolaik nemainīja iedzīvotāju pozīciju, un pēcāk sarkanbaltsarkanais karogs tika pacelts arī Izvaltā, Skaistā, Andrupenē un citās Krāslavas rajona apdzīvotās vietās.
Krāslavas novada muzeja direktore sacīja: "Tieši jaunākajai paaudzei, skolēniem, ir jāstāsta, jāmāca par šo laiku, ka brīvība, neatkarība nav ielikta mums rokās. Tā ir vērtība, kas tika izcīnīta, un es domāju, ka tas ir katra cilvēka pienākums – sargāt savas valsts brīvību."
Krāslavietis Ločmelis pauda: "Ja kur mūsu sarkanbaltsarkano karogu ieraudzīja krievu laikā, tas skaitījās prettautiski. Sarkanbalstarkanais karogs skaitījās lielākā slepenība."
Padomju laikos okupācijas varas iestādes aizliedza sarkanbaltsarkanā karoga izmantošanu. Tie, kuri to darīja, tika pakļauti represijām. Tomēr, neskatoties uz draudošajām nepatikšanām, daudzi slēpa gan karogus, gan priekšmetus un literatūru ar nacionālo simboliku.
