Pēc Livonijas sabrukuma, kad šī teritorija nonāk Polijas–Lietuvas valdījumā, jezuīti 1583. gadā ierodas Livonijā pēc Polijas–Lietuvas karaļa Stefana Batorija lūguma un ar pāvesta svētību.
Livonijā ieradās desmit jezuīti, kas Rīgā pie Sv. Jēkaba baznīcas nodibināja kolēģiju, kā arī skolu. 16.–17. gadsimtā visā bijušajā Livonijas teritorijā Jezuītu ordenis nodibināja savas skolas ne tikai pilsētās (Rīgā, Cēsīs, Tartu, Jelgavā, Daugavpilī u.c.), bet arī laukos (Skaistkalnē, Ilūkstē, Dagdā u.c.).
Jezuītu darbība bija sistemātiska un vispusīga. Savos sprediķos, garīgo vingrinājumu skaidrojumos, publiskajos disputos, privātajās sarunās, misiju ceļojumos un pie grēksūdzes tie apgaismoja kristīgās mācības būtību un principus. Jezuīti bija pirmie, kas rūpējās par izglītību, kopdami latviešu valodu, sarakstīdami pirmās latviešu grāmatas, atvērdami un uzturēdami gan zemākās, gan augstākās skolas, kurās mācījās pēc jezuītu slavenajām metodēm, no kurām izaugusi vesela pedagoģijas zinātne, un beidzot iestudēdami un popularizēdami ar saviem audzēkņiem dramatiskos uzvedumus un kopdami citas mākslas.(1)
Jezuītu biedrības skolās skolēni bija no visām sabiedrības kārtām – sākot ar karaļiem un beidzot ar zemniekiem. Mācību maksa skolās netika ņemta. Noteikta sabiedrības slāņa pārsvars katrā skolā bieži vien bija atkarīgs no vietas vai teritorijas īpatnībām, kur skola bija dibināta. Ordeņa skolās poļu Livonijā, galvenokārt Daugavpils skolā, mācījās gan dižciltīgo atvases, gan zemnieku bērni. Rīgā, Jēzus biedrības darbības pirmajā periodā (1582–1621) kolēģijas skolā tika mācīti pilsētnieku bērni, taču skolēni nāca arī no citām Livonijas vietām.
Jezuītu skolā, kas darbojās Rīgā 19. gadsimta sākumā, vairākums audzēkņu bija piederīgi pilsētnieku kārtai, bet bija arī muižniecības un luteriskās garīdzniecības pārstāvju bērni.
Jezuītu kolēģijas, kuras sākotnēji kalpoja tikai ordeņa jaunās paaudzes zinātniskajai izglītošanai, drīz vien tika pārveidotas par skolām, kas bija pieejamas visai sabiedrībai un kas pēc būtības kalpoja sabiedrības intelektuālajai un reliģiskajai izglītošanai.
Jezuīti savā darbībā un kalpošanā ignorēja sociālo kārtu dalījumu. Jau pašos sākumos jezuītu ordeni kritizēja par to, ka lielākā daļa ordeņa locekļu nāk vai nu no zemākās kārtas vai jūdiem – konvertītiem.
Jezuītu skaits nekad nebija liels. Viņi ilgi nepalika vienā vietā, bet gan rīkoja misiju braucienus pa apdzīvotām vietām – ceļoja no ciema uz ciemu, no mājas uz māju, katehizējot, dalot sakramentus un sprediķojot latviešu, vācu un poļu valodā. Jezuīti ar cieņu izturējās pret vietējo kultūru, valodu un tradīcijām, kā arī vietējiem iedzīvotājiem. Pirmās grāmatas latviešu un latgaliešu valodā tika izdotas, pateicoties jezuītu tēvu zinātniskajai un kultūras darbībai.(2)
Kad pēc Zviedrijas impērijas un zviedru karaļa Gustava II Ādolfa, kas sevi simboliski bija pasludinājis par protestantiskās kultūras un Luteriskās Baznīcas aizstāvi, veiksmīgā uzbrukuma 1621. gadā poļi zaudēja teritorijas bijušajā Livonijā (Igaunijā, Ziemeļvidzemē un Rīgā), jezuītus nekavējoties padzina, bet no Cēsīm viņi aizgāja tikai 1625. gadā. Jezuīti gan turpināja darboties Poļu Livonijā jeb mūsdienu Latgalē. Šis bija arī tas laiks, kad protestantiskajā Ziemeļeiropā strauji mainījās attieksme pret jezuītu ordeni un viņu darbību.
Kā raksta Džons O’Melijs, 16. gadsimta tekstos Ziemeļeiropā vārds “jezuīts” apzīmēja labu kristieti, Jēzus sekotāju, bet gadsimtu vēlāk šeit pat šis jēdziens apzīmēja reliģisku liekuli
un tika attiecināts uz visiem Jezuītu ordeņa biedriem.(3)
Attiecībā uz Jezuītu ordeņa devumu vistrāpīgākos vārdus ir teicis kardināls Julijāns Vaivods: “…jezuītu darbības vērtība Latgalē ir tikpat daudz vērta, cik šodien Latgalē ir vērta Katoļu Baznīca un Latgales tauta. Tāpat lai katrs latvietis neaizmirst, kādu pateicību Jezuītu ordenim viņš ir parādā.”
1. Jezuīti 20. gadsimtā. Rīga, Lietuvas–Latvijas jezuītu province, 2005, 6. lpp.
2. Erdmaņa Tolgsdorfa SJ 1585. gadā latviskotais jezuītu priestera Pētera Kanīzija "Katoļu katehisms" (latviski) un “Evangelia Toto Anno” – Evaņģēlija tulkojums latgaliešu valodā, par kura tulkotāju uzskata jezuītu tēvu Jani Lukaševiču (1699–1779), kas kalpoja Varakļānos un Preiļos.
3. John W. O’Malley. The First Jesuits. Harward, 1993, pg. 69.
