Kad pasaule uz Sv. Pētera bazilikas balkona 2013. gada 13. marta vakarā ieraudzīja jauno pāvestu, kuru kardinālu konklāvs bija izvēlējies, lai vadītu dažādās iekšējās krīzēs satricināto Katoļu baznīcu, ticīgā tauta laukumā un pie TV ekrāniem visā pasaulē manāmi apjuka, redzot vienkārši (bez purpura un zelta) ģērbto kardinālu Horhi Mario Bergoljo SJ no Argentīnas jeb pāvestu Francisku. Pat lielus ekspertus un zinātājus mulsināja jaunā pāvesta vienkāršais izskats, humora izjūta un spēja vienot tautu lūgšanā. Eksperti un komentētāji vēl jo vairāk mulsa no fakta, ka izvēlētais pāvests ir jezuīts.
Neviens jezuīts, ņemot vērā ne visai ideālās baznīcas, sekulārās varas un ordeņa attiecības vēsturē, nekad nebija bijis izvēlēts pāvesta amatā. Viena no jezuītu universitātēm ASV otrā rītā pēc pāvesta Franciska ievēlēšanas amatā savā mājaslapā nopublicēja lielu virsrakstu:
“Ja tev ir grūts darbs, kas jādara, noalgo jezuītu.”
13. marta vakara notikumi lika daudziem sākt meklēt atbildes uz jautājumu: “Kas ir jezuīti, un ar ko pāvests – jezuīts - būs atšķirīgs no citiem?” Kāds ir jezuītu DNS?
Jezuītu vēsture principā nav pakļauta arī vispārināšanai, jo teritoriāli viņu misijas ir izvietotas visos kontinentos, katrā valstī vai pilsētā, vai mazā ciemā ir savs kalpošanas veids – tas ir, kā jezuīti ir aicināti kalpot.
Pati kalpošanas amplitūda ir tik dažāda un diametrāli pretēja, ka saskatīt jebkādas kopsakarības ir gandrīz neiespējami. Jezuīti ir kalpojuši gan karaļiem, gan ubagiem, pāvestiem un prostitūtām u.c. Viņi ir bijuši ceļotāji, zinātnieki, mākslinieki, vīndari, filozofi, pāvestu biktstēvi un skolotāji. Šo uzskaitījumu varētu turpināt, bet tas vien tikai pierādītu jezuītu darbības daudzpusīgumu un neaptveramību.
Jezuītu ordeņa vēsture sākās viduslaiku un jauno laiku nogriežņu krustpunktos. Pasaule un sabiedrība 15. gadsimta beigās un 16. gadsimta sākumā līdz ar jauniem ģeogrāfiskiem un zinātniskiem atklājumiem, reliģiskajiem kariem un to radītajām sekām pārdzīvoja lielas iekšējās un ārējās transformācijas. Lieli ģeogrāfiskie atklājumi mainīja Eiropas kristīgās civilizācijas robežas un mentālo karti, zinātniskie atklājumi – cilvēka un dabas/materiālās pasaules attiecības, bet reliģiskie kari – sāka graut ticību Dievam, baznīcai un pašam cilvēkam.
Liela daļa cilvēku un Eiropas sabiedrības šo transformāciju ietekmē jutās apjukusi, zaudējusi orientierus un dzīvoja zināmās pasaules bojāejas noskaņās, kur cerībai un nākotnes optimismam vairs neatlika vietas.
Ignācijs no Lojolas, ordeņa dibinātājs, būdams izcils bruņinieks, saprata, ka bailes ir lielākais dvēseles un miesas ienaidnieks. Bailes, šaubas un neziņa bija pārņēmusi cilvēku domas un sirdis. Nebīties no pagātnes un nākotnes, bet dzīvot tagadnē paļāvībā uz Dievu – tas bija Ignācija garīgās pieredzes un vēstījumu pamatā.
Rietumu kristīgās baznīcas vēlo viduslaiku garīgumā bija visai pierasts artikulēt grēcīgo cilvēcisko dabu. Ignācijs no Lojolas atgādināja sen aizmirstu patiesību, ka cilvēks ir labs, jo Dievs viņu radīja pēc savas līdzības, bet Kristus atpestījis no grēka. Ignāciskā garīguma ietekmē renesanses laikmetā mainījās izpratne par grēku nožēlu – no neauglīgas savas grēcīgās dabas noliegšanas līdz izpratnei par cilvēciskās pieredzes nozīmi.
Baznīcā sāka veidoties daudz veselīgāka izpratne par grēku un cilvēcisko dabu. Garīgie vingrinājumi stimulēja cilvēkus domāt par mīlošu (un nevis atriebības) Dievu, kas piedod grēkus, un Jēzu, kas nācis atpestīt ikvienu grēcinieku un kas ir pacietīgs, pazemīgs, īpaši pret grēciniekiem, ir bezgala mīlošs un visur klātesošs.
Jezuīti nedzīvoja klostera mūros, kā to bija darījuši citi reliģiskie ordeņi viduslaikos, bet devās pasaulē un droši padarīja to par savām mājām. Bez klostera mūriem, kas viņus ieslēgtu, bez nevajadzīgas pieķeršanās, jezuīti bija brīvi, lai radītu kaut ko jaunu, atvērti, mobili, spējīgi nospraust ambiciozus mērķus, domāt globāli, pārvietoties ātri, uzņemties riskus un pieļaut kļūdas.
Ja tipiski viduslaiku mūki bēga projām no pasaules un cilvēkiem, lai tur sastaptu Dievu, tad jezuīti devās pasaulē, lai sastaptu cilvēkus, būtu kopā ar viņiem.
Pakāpeniski viņi sāka atskārst, ka izglītības joma bija jauns kalpošanas veids, kas savienoja viņu intelektuālo sagatavotību, pasaulei atvērto garīgumu, pastorālo pieredzi.
Vēsturnieki un izglītības eksperti nemitīgi turpina uzdot jautājumu, kā jezuītiem izdevās tik īsā laikā un kvalitatīvā veidā radīt šādu skolu sistēmu?
Atbilde ir vienkārša – jezuīti saskatīja laikmeta problēmu jeb vajadzību. Eiropa 16. gadsimtā piedzīvoja dziļas ekonomiskās, politiskās, reliģiskās un kultūras transformācijas procesus, vecā pasaule mira, jaunā vēl īsti nebija piedzimusi. Jaunu kontinentu un zemju atklāšana, jaunu kultūru parādīšanās mentālajā kartē, reformācijas fenomens, Gūtenberga lielais atklājums – tas viss mainīja Eiropas cilvēku domāšanu, izpratni par pasauli, pārdalīja ekonomiskos resursus un kapitālu, mainot Eiropas seju un vērtības.
Cilvēki izjuta lielu nestabilitāti, neziņu, vilšanos, vajadzēja atrast fundamentālus pieturas punktus, lai šajos procesos noturētos. Bez Dieva un baznīcas bija vajadzīgs kaut kas taustāms un paliekošs, kaut kas, kas spētu mainīt sistēmu un cilvēku prātus un sirdis neatkarīgi no viņu reliģiskās piederības, pārliecības, sociālā slāņa vai dzimuma. Eiropas pārtikušo vidusslānis gribēja tādu izglītību, kas sagatavotu viņu bērnus intelektuāli un garīgi dzīvot jaunajā pasaulē un jaunajos apstākļos, kas pārveidojās un mainījās galvu reibinošā tempā.
KONTEKSTS
Pāvests Francisks Latviju apmeklēs, viesojoties visās trīs Baltijas valstīs laikā no 22. līdz 25. septembrim. Triju dienu laikā viņš ieradīsies arī Lietuvas pilsētās Viļņā un Kauņā, kā arī Igaunijas galvaspilsētā Tallinā. Latvijā pāvests piedalīsies ekumeniskajā dievkalpojumā Rīgas Doma baznīcā, kā arī celebrēs Svēto Misi Aglonas bazilikā. Tāpat viņš tiksies ar Latvijas prezidentu Raimondu Vējoni, citām augstākajām valsts amatpersonām un sabiedrības pārstāvjiem.
