Mazbānītis Vandzenē – uzplaukums, likteņa līkloči un noriets

Pirmā pasaules kara laikā vācieši, lai apgādātu armiju, vairākās vietās Latvijas teritorijā izbūvēja tā saukto karalauka dzelzceļu – 600 milimetru platas dzelzceļa līnijas. Šo dzelzceļu varēja ātri uzcelt un nojaukt – mazbānīša sliedes sastāvēja no piecu metru gariem sliežu posmiem, kurus ražoja Vācijā un novietoja uz 10 gulšņiem [1]), un nepieciešamības gadījumā varēja pietiekami ātri pārvietot. [2] Viena no šīm vietām bija Kurzemes Ziemeļu daļā – šaursliežu dzelzceļa līnija stiepās no Stendes līdz Mazirbei un tālāk līdz Ventspilij – kopējais līnijas garums bija 138 kilometri [3]. Šajā līnijā esošais dzelzceļa posms Stende–Valdgale–Mērsrags pastāvēja no 1916. līdz 1968. gadam. [4]

Pirmā pasaules kara laikā izveidoja arī 33,3 kilometru garu atzarojumu no Valdgales līdz Engurei, lai vācieši varētu ērti nokļūt līdz armijas hidroplānu bāzei, kas atradās pie Engures ezera. Šāda kara laika dzelzceļa tīklojuma izveidi noteica vajadzība apgādāt Kurzemē esošo vācu armiju (munīcija, ieroči, būvmateriāli, pārtika – zivis, gaļa, piena produkti u.c.), kā arī atbalstīt vācu armiju cīņā par Irbes jūras šaurumu. [5]

1920. un 1930. gadi

Pēc Pirmā pasaules kara un Latvijas Neatkarības kara dzelzceļa līniju izmantoja civilām vajadzībām un sāka dēvēt par lauku platuma dzelzceļu. Visu dzelzceļa pastāvēšanas laiku tas tika uzlabots, vietām pārbūvēts un arī paplašināts, jo kara apstākļos to būvēja steigā un nereti arī pavirši, kas radīja bīstamas situācijas un avārijas. [6] Sākotnēji vidējais mazbānīša ātrums bija 9–10 kilometri stundā (km/h). Vēlāk, uzlabojot infrastruktūru, tas palielinājās – 1930. gadu beigās sasniedzot 20–25 km/h,  bet 1950. gados – 30 km/h. [7]

No 1935. līdz 1938. gadam Mērsraga līnijas Valdgales–Vandzenes posmā notika pārbūve, kuras laikā likvidēja apmēram kilometru garu nedrošu estakādi. Pēc līniju sakārtošanas tajās palielinājās ātrums, uzlabojās apkalpošanas kvalitāte un kustības drošība. [8]

Dzelzceļš veicināja apkārtnes ekonomisko uzplaukumu, un, kaut gan braukšana ar mazbānīti nebija ātra, tā tomēr bija ļoti nozīmīgs pasažieru un preču transporta veids, jo savienoja vietas, kuras citādi tajā laikā bija grūtāk sasniedzamas.

Stacija "Krepliņi"

Valdgales–Engures atzarojumā atradās arī Vandzenē esošā Krepliņu dzelzceļa stacija, kuras nosaukums saistīts ar zemi, uz kuras celta stacijas ēka. Tā kādreiz piederēja Vandzenes centrā esošajam Krepliņu krogam, tādēļ vācieši Pirmā pasaules kara laikā staciju nodēvēja par Krepliņiem. [9]

1930. gados kādreizējā kroga ēkā atradās aptieka, un sakarā ar to, ka vienīgi stacijai bija šāds nosaukums, Vandzenes pagasta valde lūdza Dzelzceļu virsvaldi nomainīt nosaukumu "uz īstenībai un plašākai apkārtnei piemērotāku vārdu "Vandzene"". [10] Vecais nosaukums esot ne reizi vien maldinājis uz Vandzeni braucošos pasažierus. Nosaukumu nomainīja 1937. gada 22. maijā [11].

Jaunā stacijas ēka

Sākotnēji stacija bija neliela ēka, bet 1920. gadu beigās tai blakus uzbūvēja lielāku ēku. Jauno stacijas koka ēku ar kārniņu jumtu 1928./1929. gadā uzprojektēja arhitekts V. Ozoliņš, bet 1929. gadā uzbūvēja kāds uzņēmējs Dēbels. Apbūves gabals aizņēma 99 kvadrātmetrus un tolaik izmaksāja 14 486 latus. [12] Stacijas pirmajā stāvā uzturējās pasažieri, bet otrajā bija izbūvēts mansards stacijas personāla izmitināšanai. [13]

1920. un 1930. gados pie Krepliņu stacijas esošajā tirgus laukumā notika lopu tirgošana, blakus iekārtotajā krautuvē uzglabāja kokmateriālus tālākai transportēšanai. Zemniekiem bija iespēja nodot piena produktus, dārzeņus un augļus sūtīšanai uz tirgu, bet labību pārdot uzpircējiem. Ar mazbānīti uz Vandzeni pārvadāja arī celtniecības materiālus un izejvielas vietējiem uzņēmējiem, piemēram, kartupeļus Vandzenes spirta brūzim (padomju okupācijas laikā – Vandzenes spirta dedzinātava). [14]

Stacijas vadība 1920.–1930. gados

Krepliņu stacijai ir bijuši vairāki priekšnieki, piemēram, Alberts Krūmiņš [15] staciju vadīja no 1923. līdz 1936. gadam, bet pēc viņa darba pienākumus uzticēja bijušajam Ķūļu stacijas priekšniekam Eduardam Hofmanam, kurš bija stacijas priekšnieks turpmākos piecus gadus. [16]

Eduarda Hofmana liktenis beidzās skumji. 1941. gada 14. jūnijā padomju vara arestēja 35 gadus veco Hofmanu un kopā ar ģimeni, 32 gadus veco sievu Antoniju un tobrīd piecgadīgo dēlēnu Aldoni, izsūtīja uz Sibīriju. Todien stacijas priekšnieks nezināja, ka šis būs viņa pēdējais brauciens ar vilcienu un pēdējā reize, kad viņš savām acīm redzēs Vandzenes stacijas ēku. Viņu nosūtīja uz Kirovas apgabala Vjatlagu, bet sievu un dēlu uz Krasnojarskas apgabala Kazačinsku.

Eduards Hofmanis miris Vjatlagā 1941. gada oktobrī, turpat arī apglabāts. Dēlu Aldoni no nometinājuma vietas atbrīvoja 1946. gada 8. decembrī, viņam tobrīd bija 11 gadi, bet sievu Antoniju, kura atradās tajā pašā nometinājuma vietā, 10 gadus vēlāk – 1956. gada 20. oktobrī. Sieviete izsūtījumā nodzīvoja 15 smagus gadus. [17] Nav informācijas par to, vai viņa visus šos gadus zināja, ka vīrs ir miris.

Mazbānīša noriets

Otrā pasaules kara laikā šaursliežu dzelzceļu turpināja izmantot vācieši. Tolaik kā stacijas nosaukumu lietoja gan latviešu "Vandzene", gan vācu valodā "Wandsen". Padomju okupācijas laikā līdz pat līnijas slēgšanai to aktīvi izmantoja kolhozi lauksaimniecības produkcijas, spirta un cietes, un kokmateriālu pārvadāšanā. Kā jau bieži dzirdēts par padomju laiku darba ētiku – nereti bija sūdzības par paviršu pārvadāšanu un produktu uzglabāšanu stacijā. [18]

1952. gadā par stacijas priekšnieku kļuva Eduards Romanovs. Drīz vien sākās būtiskas pārmaiņas Ziemeļkurzemes mazbānīšu dzīvē – 1950. gadu vidū padomju armijas vajadzībām tika izbūvēti Ventspils–Kolkas lielceļi un praktiski visā Ziemeļkurzemē padomju armija atteicās no dzelzceļa pakalpojumiem. Īpašais caurlaižu režīms gar Baltijas jūras un daļēji Rīgas jūras līča piekrasti veicināja vietējo iedzīvotāju aizbraukšanu, bet tūristu iekļūšana šajās zonās bija apgrūtināta. Tika meklēts arī ātrāks pārvietošanās veids, jo mazbānīšu satiksme bija samērā lēna. [19]

Līdz 1960. gadam vēl saglabāja pa vienam vilcienu pārim Ventspils–Mazirbes, Ventspils–Dundagas–Stendes iecirkņos un arī Mērsraga un Rojas līnijās. Taču 1962. gada 1. janvārī pārtrauca pasažieru satiksmi visā Kurzemes šaursliežu dzelzceļā. Nākamajā gadā pārtrauca preču vilcienu kustību Valdgales–Rojupes, Vandzenes–Mērsraga un Popes–Dundagas posmos. 1968. gadā pārstāja darboties Dundagas–Stendes un Valdgales–Vandzenes posmi, un ar to beidzās arī mazbānīša laiks Vandzenē. [20]

Citi "Tas notika šeit" stāsti

Vēsture

Vēsture

Vēsture

Vēsture

Vairāk

Atsauces un piezīmes

Raksta autore izsaka pateicību Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejam, Talsu novada muzejam un Talsu novada Vandzenes bibliotēkai, kuri dalījās ar materiāliem un informāciju, kas izmantoti šī raksta tapšanā.